Atzīšos, biju nedaudz nogurusi. No agrajiem rītiem, no franču valodas gramatikas, no jogas menedžmenta, tekstiem, tabulām un dzīves sīkumiem. Kā parasti, pirms braukšanas nepaguvu paveikt visu, kas iecerēts, bet pieliku punktu, cik nu tālu kurā vietā bija tikts. Tagad būs pauze.
Lidostā beidzot nopirku rudens “I’mperfektu”, līdz pavasara numuram tā arī neizdevās tikt. Ir ļoti labs. Droši vien tāpēc, ka esmu “mērķa auditorija”. Neatceros, kad pēdējo reizi būtu izlasījusi kādu žurnālu no vāka līdz vākam, kur nu vēl tādu, ar 144 lappusēm. Beidzot viens izdevums, kas nav pārbāzts ar kosmētikas jaunumiem, modes lapām un citiem mani pilnīgi neinteresējošiem elementiem, toties ietver stāstus, pārdomas, rosinājums. Īsāk sakot, komanda malači, priecājos pazīt vairākas autores arī dzīvē, visas foršas!
Pirms iekāpšanas lidmašīnā izrunājos ar kanādiešu meiteni no Vankūveras – tāda piecu minūšu draudzība. Ikdienā nedaudz pietrūkt šī ceļošanas iepazīšanās viegluma. Paceļoties virs Latvijas rudens, sajūtas dažādas. Šis, visticamāk, ir mans pēdējais īsais brīvsolis, drīz sākšu strādāt. Ticu, ka būs ļoti interesanti un tāpēc arī šāds lēmums pieņemts, tomēr mazliet smeldz apzināties, ka kādu laiku neredzēšu ledājus, mūžamežus un vulkānus. Bet visam savs laiks.
Berlīnes apkaime no augšas līdzinās Rīgai. Kokiem pāris lapas vairāk, citādi viss tāpat. Izejot no lidostas ieraugu krodziņu, kurā esmu nositusi pāris stundas starp lidojumiem, tikai nekādi nevaru atcerēties, uz kurieni lidoju. Tas arī laikam nozīmē, ka pietiek ceļot, ja jau pats vairs nevari savas atmiņas atpazīt.
Lēnītēm aizčāpoju līdz metro vilcienam, kas taisnā ceļā aizved mani līdz nepieciešamajai pieturai. Tad vēl pāris pieturas ar tramvaju un klāt esmu. Pieturā mani sagaida Ivonna – vācu meitene, kuru liktenis man uzsūtīja ciemiņu veidolā pirms pāris mēnešiem. Tagad viņa nodod manā rīcībā savu mīlīgo dzīvokli ar diviem kaķiem. Pāris dienu Ivonna paliks pie sava drauga Toma, tad dosies uz Varšavu, lai apmeklētu Nika Keiva koncertu. Tas ir arī mans šī brauciena mērķis – dāvana pašai sev dzimšanas dienā.
Kad Ivonna man ir izrādījusi dzīvesvietu, dodos ielās. Nekādu plānu šovakaram man nav, gribu vienkārši sasveicināties ar Berlīnes centru. Berlīnē esmu bijusi diezgan sen, un atmiņas par to laiku ir ļoti izbalējušas. Atceros tikai zooloģisko dārzu, kur dzīvniekiem bija salīdzinoši daudz vietas un Brandenburgas vārtus. Tas arī apmēram viss. Arī tagad, klīstot pa centru, nekādi “dežavū” neskrien virsū. Toreiz man Berlīne ne īpaši patika, bet tagad ir labas sajūtas. Domāju, ka ne tāpēc, ka arī pati pilsēta ir mainījusies, bet vairāk es. Citas vērtības, cits skatu punkts.
Ieslēdzu kaučsērfingā “hang out” iespēju, aicinājumi nāk cits pēc cita, bet pēkšņi saprotu, ka šovakar nemaz negribu nevienu redzēt. Nevaru pat ar sevi vienoties, kurā krogā paēst vakariņas un iedzert vienu alu. Finālā veikalā par vienu eiro nopērku Brī sieru, ko lēni nočāpstinu, veroties uz naksnīgā Doma cakām, bet alu piemājas veikalā, pārjautājot saimniekam, kurš ir vislabākais. Lēnām to iztukšoju, ierāpjos zem segas, tieku apklāta ar kaķiem un gaidu rītdienu.
