Visi gali ūdenī jeb kā mēs “ar laivām” no Alauksta uz Inesi “braucām”

Stāsti

Pirms dažām nedēļām, sarunā ar draudzenes vīru Aldi, izmetu frāzi, ka šai vasarai man kaut kas būtiski pietrūkst. Laivu brauciens. Arī viņš piekrita, ka neviens laivu brauciens sen nav gadījies un solījās par šo tēmu padomāt. Es mūsu sarunu drīz vien aizmirsu, bet pēc laika atkal atskanēja Alda zvans jau ar konkrētu plānu – jābrauc iepazīt tuvāk kāds no Latvijas lielajiem ezeriem. Vēl pēc laika plāns konkretizējās – jābrauc no Alauksta uz Inesi. Abiem ezeriem pa vidu ir nelielais Tauns, bet visus trīs ūdens pleķus vismaz teorētiski savieno nelielas upītes.

Arī brauciena datumi pārvietojās ar dambretes kauliņu cienīgu amplitūdu, bet beigās tika izvēlēts 4. septembris. Citiem draugiem šajā dienā bija citi plāni, attiecīgi mūsu kompānija bija neliela, bet īpaša. Es, Aldis, Oskars. Tie, kas ir sastapuši dzīvē Oskaru, nekad viņu neaizmirst. Braucieni, kurus organizē Oskars, nekad nebeidzas kā plānots. Citreiz pietiek tikai ar viņa piedalīšanos, lai notikumi sāktu ritēt pavisam citā gultnē. Un dažreiz viņš tajos pat nepiedalās, tomēr ietekme ir nenoliedzama.

Nu, lūk. Vēlā svētdienas vakarā es iestūrēju tumšajā kempingā Alauksta ezera krastā. Abi ceļabiedri jau ir iesildījuši nojumi, kurā var patverties no lietus gāzēm. Vējš, lietus un datums ir iemesls, kāpēc esam vienīgie kempinga ciemiņi. Pāris stundas iztirzājam dzīvi un vēsturi, tad liekamies uz auss, lai rīt laicīgi dotos ceļā.

Rīts pienāk pelēks un vējains. Vienīgais patīkamais moments – nelīst. Uzēdam vieglas brokastis, saliekam proviantu līdzņemšanai, sapakojam rezerves drēbes sausmaisos. Peldlīdzekļi mums ir divi – zaļais SOTs Krokodils un zilais SUPs. Aldis ir apņēmības pilns noturēties SUPa mugurā, mēs ar Oskaru jāsim uz krokodila.

Astoņos ar kapeikām dodamies ceļā. Kolīdz tiekam nedaudz tālāk no krasta, ezers pārtop nelielā jūrā. Viļņiem ir putu galotnītes, un tie mūs šūpo uz visām pusēm. Īpašas sajūtas ir Aldim, kurš gan nav pirmo reizi ar SUPu uz ezera, bet nu par pieredzējušu braucēju arī sevi neuzskata. Par spīti tam, viņš apgalvo, ka jūtas SUPerīgi, Oskars savas sajūtas raksturo ar vārdu “laimīgs”, un apstiprina tās ar smaidu līdz brillēm. Es arī jūtos lieliski – laba kompānija, vējš matos un airi ūdenī!

Mūsu pirmais izaicinājums ir atrast upītes izteku. Vairākas reizes pietuvojamies ezera krastam un aplūkojam aizdomīgas vietas, lai pārliecinātos, ka tur nekā vairāk par pāris krūmājiem un niedrēm nav. Finālā, ar loģikas un GPS palīdzību, mums izdodas biezā niedrājā uziet kanālu, kas ievijas mežā. Pirmais apnesiens ir jau pēc daždesmit metriem. Kāpjam ārā no peldlīdzekļiem, velkam tos krastā, apnesam apkārt ūdenī sakritušajiem kokiem un laižam ūdenī atkal. Turpinām peldēt metrus divdesmit, trīsdesmit. Pēc tiem mūs gaida nākamie koki un arī neliels koka tiltiņš. Tā mēs vēl dažas reizes kāpjam iekšā – ārā, līdz koku upē ir tik daudz, ka pa krastu pārvietoties ir krietni efektīvāk.

Kādā brīdī upe sāk atkal izskatīties pēc upes. Nu labi, vārds upe droši vien būtu pārspīlējums. Ūdens pamatā ir līdz potītēm, tomēr puiši nolemj laist laivas pa to – tomēr drusku vieglāk nekā pa sūnām.

Nākamo posmu mērojam sekojoši – Oskars velk nu jau apvienotos peldlīdzekļus, Aldis stumj, es “teku gar malu raudādama” jau nu nē, bet fotografēdama. Fotoaparāts gan saprātīgu iemeslu dēļ ekspedīcijā nepiedalās, un ar telefonu bildes iznāk pabriesmīgas, bet nu ņemiet pa labu, kādas nu ir. Arī pastaiga pa krastu nav nekāds prieks un līksme – pamatā jābrien pa bieziem krūmiem, sakritušiem zariem, eglītēm un tā. Prieka brīdis ir trīs skaistas baravikas, kas, šeit augot, necerēja pārtapt mērcē.

Pēc trīs stundām esam pieveikuši pirmo posmu. Šeit upīte palien zem šosejas, mums jātiek pāri tai. Puiši kārtīgāk piestiprina SUPu SOTa mugurā un ķeras pie vilkšanas. Slapjā zāle un dubļi ir diezgan pateicīga virsma – velku šos uz zoba, ka tik ātri šodien uz priekšu mums vēl nav gājis.

Tur, kur beidzas dubļi, sākas civilizācija. Trīs vietējie ļauži mūs vēro ar vieglu smīnu un, uzzinājuši, kas mums prātā, nogroza galvu. Arī tiem šoferīšiem, kas uz šosejas brauca garām, droši vien nācās palauzīt galvu, ko uz asfalta dara jokainie ļautiņi ar airiem.

Gabals gar šosejas malu gan ir viens no grūtākajiem – puiši stiepj laivu pa posmiem, tā tomēr ir sasodīti smaga! Nākamajā pļavā Krokodils ieveļas zālē ar atvieglotu nopūtu, šeit atkal var vilkt. Minūtes desmit šļūcam uz priekšu pa zāli, tad atkal nonākam pie upītes. Šeit tā ir pat nedaudz platāka. Sēdēt laivās joprojām nevar, bet vilkt var un mēs turpinām iepriekšējo stratēģiju – puiši cīnās uz priekšu pa upi, es pa krastu. Kādā brīdī mēģinu iet pa ūdeni, tomēr dibens ir akmeņains un dubļains, attiecīgi slidens. Lai nu ko – bet es esmu cieši nolēmusi šodien nekur neiegāzties. Arī puiši ir atdevuši man savus telefonus un navigāciju, jo manas kabatas ir relatīvi drošākā vieta.

Jā, aizmirsu piebilst, ka ik pa laikam mūs palutina arī slapjums no augšas. Būtībā mēs esam slapji kopš brīža, kad iebraucām no Alauksta upītē. Šī ir vieta, kur tikt uz priekšu sausām kājām vienkārši nav iespējams. Bet visiem ir kaut kādi gudrie apģērbi, tāpēc auksti nav.

Lēnā garā apkaime sāk mainīties. Mežs pārvēršas purvā, upe kļūst dziļāka un nekonkrētāka. Lai varētu iet pa krastu, man nākas aizvien vairāk attālināties no upes, jo zeme pie pašiem krastiem nav ejama – tur ir tikai ūdens un dubļi. Ik pa laikam sabļaujamies, lai cits citu nepazaudētu. Kad iet kļūst pavisam traki, sanākam uz nelielu apspriedi. Nolemjam, ka mēģināsim tomēr peldēt. Atsienam peldlīdzekļus un kāpjam uz tiem. Mazu brīdi viss notiek labi, līdz nonākam līdz bebru aizsprostam. Celtnieki šajā vietā ir apturējuši upi un tā nelielās straumītēs meklē apkārtceļus pa visu tuvējo apkaimi. Pārceļam laivas pāri aizsprostam un turpinām pārvietoties pa milzīgu niedru lauku. Nu jau upe ir metru šaurs grāvis, pa kuru uz priekšu tikt ir īsta jautrība.

Šobrīd kombinācija ir sekojoša – Oskars iet pa priekšu un velk laivu, es sēžu laivā kā princese, Aldis klunkurē no aizmugures, cenšoties vienlaikus palīdzēt Oskaram un nepārdurt SUPu. Kamēr ir vienkārši jāvelk laiva, vēl nekas, bet kad tā jādabon pāri tādiem nedaudz no ūdens ārā esošajiem baļķiem, ir traki. Es jūtos galīgi neērti, jo neesmu nekāda vieglā krava, tomēr ārā kāpt arī nav variants – šeit vietām ir līdz viduklim un samērcēt dibenu nevaru atļauties. Pie lielākajiem baļķiem es izkāpju ārā, tad žonglēju uz tiem, kamēr džeki pārceļ laivu, tad ieveļos atpakaļ. Ik pēc pārdesmit minūtēm skatāmies GPS, bet Tauna ezers kā apburts turas no mums kilometra attālumā.

Vienā brīdī mēs stāvam dūksts vidū. Visur apkārt ir slapjums, bet upe ir beigusies. Laivu ar mani vairs nav iespējams pavilkt, nav variantu, jākāpj ārā. Nolemjam sākt virzīties uz meža pusi un turpināt ceļu pa to. Cenšoties nenogrimt, laužamies uz priekšu. Esmu tikusi gabaliņu tālāk, kad piepeši atkal parādās ūdens. “Eu, puiši, es atradu upi,” saucu pārējiem. Te atkal laiva var tikt ūdenī. Saprotu, ka puiši ir pārguruši un man vajadzētu tikt uz priekšu saviem spēkiem. Mēģinu iet uz meža pusi, bet pēc daždesmit metriem ceļabiedriem ir iespēja dzirdēt caur krūmiem lielāko daļu manu lamuvārdu arsenāla. Esmu ar abām kājām iestigusi dubļos. Nu tā, virs ceļiem. Un nevar tikt ārā. Kaut kā tomēr izkārpos kopā ar skaidrību, ka pa krastu iet nevar. Jo te vienkārši nav krasta, sasodīts.

Neko darīt, velkos pa ūdeni pakaļ puišiem un jūtu kā ūdens lēnām tuvojas neaizskaramajai zonai. Dziļums tomēr nozīmē to, ka var atkal iekāpt laivā un brīdi turpinām ceļu “vilcējs-princese-stūmējs” kombinācijā. Tomēr pēc brīža atkal esam Šaurajā Bezizejā. Mums priekšā ir pļava, upe aizgājusi sev vien zināmos neceļos.

Daždesmit metrus tālāk redzamas lielākas priedes. Atstājam peldlīdzekļus un, tikuši cauri “p…c” zonai, esam gandrīz uz sauszemes. Ūdens joprojām žļurkst zem kājām, bet vismaz nav jāgrimst iekšā uz katra soļa. Mana teorija, ka lielas priedes neaug slapjās vietās, izrādās nepatiesa. Aug. Gabalu tālāk ir īsts purvs, izbrienam cauri tam. Tālāk sākas mežaina dūksts. Stāvam purva malā un saprotam, ka pienācis laiks stratēģiskai sapulcei.

Mēs esam “figviņzin” kur. Izskatās, ka uz priekšu ar esošajiem spēkiem un resursiem vairs netiekam. Mums ir parādījies arī “forsmažors” mājās, kāpēc pēc iespējas ātrāk jāatgriežas. Un, būsim godīgi, arī vakars vairs nav tālu. Lai arī Tauns no mums ir tikai kādu 700 metru attālumā, tie šobrīd šķiet nepārvarami. Tātad nolemts – evakuējamies! Tikai jautājums – kādā veidā? Mēs īsti nezinām, kādi virsmas apstākļi un attālumi mūs sagaida. Viens no variantiem ir iet pa to pašu ceļu atpakaļ, bet nu tā būtu ellīte. Tomēr, vai, ejot citā virzienā, “neuzskriesim lācim”?

Oskars, kā laivas pussaimnieks, nāk klajā ar priekšlikumu, kas mūs pārsteidz. Doma ir nepatīkama, bet loģiska. Mums jāpamet laiva un jāturpina ceļu kājām. Nolemts. Brienam atpakaļ pie mantām, sakrāmējam visu somās, Aldis izpūš SOTu. Puiši ieriktē laivu puslīdz drošā vietā, piefiksējam koordinātas un dodamies ceļā.

Tagad uz priekšu iet lēni, bet daudz ātrāk nekā ar laivu. Izbriduši cauri purvainiem krūmājiem, nonākam izcirtuma malā. Tas ir aizaudzis visādiem krūmeļiem un avenājiem, zem kājām ir pussatrūdējuši zari un celmi, viss ir nelīdzens un vēl ar ūdeni. Cik jauka pastaiga! Jūtu, ka pirmo reizi šīs ekspedīcijas laikā gribas sākt bubināt. Galva, kas dienas pirmajā pusē nedaudz īdēja, tagad sāk sāpēt pa īstam. Un priekšā redzami vien jauni izcirtumi un meži tālumā. Tomēr nākamais aveņu lauks jau ir mazliet saudzīgāks. Atrodam dažas ogas, tās ir tik gardas!

Pēc aveņu lauka iebrienam mežā, par spīti stadijai es nevaru paiet garām dažiem tikko no zemes izspraukušamies baravicēniem. Un tad parādās Viņa – Civilizācija. Cerība, ka varēsim pirmajās mājās sarunāt mašīnu, kas mūs aizved līdz kempingam, nepiepildās, jo māja ir tukša. Tiekam līdz ceļam un realizējam plānu B – sazvanām kempinga saimniekus un palūdzam atbraukt pretim. Viņi paši gan netiek, bet saorganizē paziņas, kas to izdara. Oskars aizbrauc pēc mašīnas, mēs ar Aldi piesēžam uz kāda izputējuša veikala kāpnītēm un izēdam paciņu ar rozīnēm. Tagad, kad nervi atslābuši un nav kustības, kļūst auksti. Arī iesēžoties Oskara mašīnā, diži siltāk netop. Mazliet labāk ir savā mašīnā, kad var nostīvēt slapjās drēbes un iekāpt vilnas zeķēs. Vēl labāk top brīdī, kad ceļā parādās pirmais benzīntanks ar karstu kafiju. Pēdējie drebuļi tiek noslīcināti karstā vannā un tējā mājās.

Es nezinu, kāpēc mēs to darām. Tajā visā nav ne jēgas, ne loģikas, ne saprāta. Bet ir tāda jocīga laimes sajūta. Izmirkusi, brīžiem izmisusi, dubļaina. Mēs droši vien nemaz nemākam citādāk. Un labi, ka tā.

8 komentāru

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.