Tas bija nomaļš hostelis Kambodžas tempļu galvaspilsētā Siem Reap, kur, pēc akcenta atšifrējusi krieviski runājošo baltkrievieti Oļu, uzsāku sarunu un drīz vien draudzību ar viņu un diviem ķīniešiem, ar kuriem Oļa ceļoja kopā. Ar vienu no ķīniešiem, puisi vārdā KG, satikāmies arī kaimiņu pilsētā Battambang, kur kopā apmeklējām cirka izrādi. Te viens miglains selfijs no tā vakara.
Biju jau atgriezusies no Āzijas ceļojuma un krāmēju mugursomu Porto pārgājienam, kad man Feisbukā atnāca sveicieni no latviešu puiša Aigara, kurš ar velosipēdu no Londonas aizminies līdz Ķīnai. Un, ar ko viņš iepazinies šajā pundurvalstiņā, kurā ir daži iedzīvotāji – ar KG, protams!
Iesākumā, kad KG stāstījis, ka viņam ir latviešu draudzene, Aigars neesot lāga ticējis, gan jau ķīnietim kaut kas samisējies. Tomēr nē. Tā nu mēs, divi latviešu klejotāji, bijām virtuāli iepazinušies, pateicoties vienam ķīnietim.
Vakar beidzot loks noslēdzās – Aigars ar draudzeni Liju atbrauca ciemos. Varējām aci pret aci pārrunāt visas ceļošanas, meditēšanas, ēšanas, būvēšanas, dzīvošanas… Par šādām tikšanās reizēm mēdz teikt – dvēsele gavilē. Mēs pa pusei runājām, pa pusei rezonējām. Viņi ir vieni no tiem cilvēkiem, ar kuriem satikšanās notiek bez ievada un bez nobeiguma. Vibrēju joprojām. Paldies, Aigar un Lija! Paldies, KG!
Linards
Arī es Aigaru satiku Ķīnā, gaidu tagad savu kārtu Latvijā 🙂