Viņi ir prom. Mani ciemiņi, kas vasarā piepilda māju kā bišu stopu, rudeņos pazūd kopā ar gājputniem. Šorīt aizlaidās Ivonna un Toms. Apkampšanās skumjas un silts drīzas atkalredzēšanās prieks.
Bet viss sākās tā. Nolikuši somas istabā, vāciešu pāris, kā jau viesi to mēdz darīt, atnāca uz virtuvi padzert tēju. Mūsu pirmais dialogs bija šāds.
– No kuras pilsētas Vācijā Jūs esat?
– Berlīnes.
– Ā, forši, mans nākamais brauciens ir tieši uz Berlīni, oktobrī dodos turp piedzīvot Nika Keiva koncertu.
Maza pauze, kurā abi sasmaidās.
– Nu, mēs arī ejam uz Nika Keiva koncertu, tikai Varšavā.
Tā nav pirmā reize, kad Keiva kungs palīdz nodibināt tūlītējas simpātijas. Jau pēc pāris stundām Ivonna piedāvā izvēlēties, pie kura no viņiem palikt Berlīnē. Iesākumā uztvēru to kā pieklājības piedāvājumu, bet tagad, pēc ēdiena, ugunskura un smieklu dalīšanas, patiešām arī palikšu pie jauniešiem. Laikam jau liktenim bija kas padomā, atsūtot kā pēdējos tieši šos viesus.
Vispār šogad ļoti tiku lutināta ar ciemiņiem. Arī citus gadus viņi ir bijuši jauki, bet tik daudz smieklu un apkampienu, kā šogad, vēl nav bijis. Vēl gads izcēlās ar igauņu īpatsvaru – vairāk nekā divas trešdaļas viesu šogad bijuši no kaimiņzemes. Sākumā vienkārši brīnījos, tad sāku šiem prasīt – kāpēc viņi mūs pēkšņi apsēduši. Izrādās, ka Igaunijā pēdējā laikā strauji kāpušas cenas, jo īpaši alum, tāpēc šie brauc uz Latviju – baudīt lētāku miestiņu un pie reizes arī apkaimi aplūkot.
Tagad es sāku piesūkties ar rudeni. Sākumā tas ir mazliet smeldzīgi – negribas atdot saules piesildītās sajūtas un ļauties miglas drēgnumam. Bet tad kad tu padodies un atdodies – viss izrādās labi. Silta tēja, vilnas zeķes, pleds, iekurināta māja, brūkleņu un dzērveņu pērles, mārtiņrožu un nepiepildītā rūgtums, kartupeļu un paveiktā gandarījums. Miers no vienas puses un jauns sākums no otras. Vairāk par šo tēmu esmu izteikusies nākamajā 36,6 žurnālā (lai mūs ar otru Zani Eniņu vēl vairāk sajauktu ?). Mans rudens smaržos pēc franču kruasāniem rītos un izskanēs jogas mantrās vakaros. Vai kas vēl? Nezinu. Latvijā būšu vismaz līdz novembra vidum. Kas pēc tam? Nezinu. Ļauties un paļauties. Mācos. Joprojām.
