Ko tu tagad dari?

Dzīve

Šobrīd jautājumam “kad tu brauksi prom?”, uz kuru atbilde joprojām ir nemainīgais “nezinu” (kad, kur un vai vispār), ir piepulcējies “a ko tu tagad dari?”. Īsā atbilde – dzīvoju. Mazliet garāka, citējot nesenu sena drauga vērojumu – “izskatās, ka tu dzīvo tā, kā tu gribi”, kas arī ir tiesa. Tālākajā ierakstā ir dota paplašināta atbilde uz šo jautājumu. Pagājusī nedēļa ir labs ilustratīvs šī brīža dzīves piemērs, kā parit mana “neko nedaru” ikdiena.

Pirmdiena

Pēdējie zvani un e-pasti rītdienas pasākuma sakarā. Vai runas personas atceras par ierašanos? Cik dziedātāju būs klāt? Cik cilvēku jāsveic? Pēdējie labojumi scenārijā, punktiņi uz i – šķiet, ka viss ir sagatavots, lai rīt izdotos smuka mammas grāmatas atklāšana. Tik jātur īkšķis, lai rīt no rīta tiktu pie kāda ārstniecības auga šajā kaprīzajā vasarā.

Vakara pusē lecu Volvo un braucu uz Rīgu – šodien pēdējā jogas nodarbība pirms Jāņiem. Pieteikušies 12 cilvēki, maksimālais skaits, kas ērti ietilpt Austras mājas zālītē. Izrotājam telpu ar lupīnu svecēm un ceriņu smaržu, sagaidu meitenes un ļaujamies Saules enerģijai. Jogai pienāksies vēl kāds atsevišķs ieraksts, bet īsumā – esmu ļoti, ļoti priecīga par savu saņemšanos vadīt jogu un visiem ļautiņiem, kas apmeklē nodarbības. Apzinos, ka manī un pārējos vēl dzirksteļo iesācēja entuziasms, un nezinu, uz kuru pusi tas aizvērpsies, bet šobrīd ļoti patīk.

Otrdiena
Acis pašas atveras septiņos. Aiz loga ir apmācies, bet nelīst. Aši nojogojusi un pabrokastojusi, braucu pļavas lūkoties. Jāsagatavo trīs pušķi dekorācijām no “visas labas jāņuzāles”, pieci ārstniecības augu pušķi dāvināšanai, viens ar maksimāli plašu ārstniecisko augu klāstu – konkursam un vēl jātiek pie kāda vainaga smukumam. Pirmajā pļavā nekas diži vairāk par gundegām un smilgām nav atrodams. Situāciju glābj kaimiņienes Ineses Kļavas bioloģiskā pļava un vīramātes siltumnīcas pakši, kuri cēla mērķa labā tiek krietni paplucināti. Paldies, Inese! Atceļā vēl pa grāvjiem salasu baldriāņus un dažus citus labumus; savā mežā – mellenājus, brūklenājus, vaivariņus; dārzā sašķinu upeņu, aveņu un ozola zarus – un visa mana terase izskatās pēc floristikas nodarbības iesācējiem. Kolīdz izejmateriāli savākti, sākas negaiss. Vēl pāris stundas paiet, kamēr saplūktais pārtop pušķos un vainagā. Kleita mugurā un uz Rīgu.

Ap puspieciem viss ir sagatavots un sāk nākt viesi. Mammas kolēģi, tuvinieki, ģimenes draugi, mani draugi un citi ārstniecības augu un grāmatas autores cienītāji. Viss notiek kā jānotiek – pēc plāna. Stirpās sievas tā vibrē gaisu ar savām balsīm, ka klātesošajiem gribot negribot piezogas Saulgriežu sajūta. Katrs runātājs laiž vaļā pa savam, bet pāri visam – smiekli un sirsnība. Tā man šķita. Pašai pārsteigums – pirmo reizi, vadot pasākumu, neuztraucos. Nu labi, varbūt pavisam drusku. Bet tas bija tāds mobilizējošais nevis destruktīvais satraukums. Tas pats tagad notiek jogas nodarbībās – arī tās vadot nez kāpēc vairs neuztraucos.

Mamma tā arī visu vakaru pavada pie žurnālu galdiņa, dalot autogrāfus. Bet, tāds esot visu autoru liktenis šādos pasākumus, mierina Vija Kilbloka. Un tagad viņas māja izskatās pēc mazas Botāniskā dārza filiāles. Paldies sirsnīgs vēlreiz visiem, kas palīdzēja tapt grāmatai “Veselība pie mājas sliekšņa” un tās atvēršanas pasākumam. Paldies par labajiem vārdiem, paldies par atnākšanu, runāšanu, bildēšanu, rakstīšanu, dziedāšanu! Un visiem tiem, kuri pārvietojuši šo veselības padomdevēju no grāmatnīcas plaukta pāri mājas slieksnim.

Kad vakarā noguruma un gandarījuma sabiedrībā pārrodos mājās, mani sagaida somu atradeņi ar vakariņām – nesen pārradušies no Siguldas. Pateicos par ēdienu, bet drīz pēc vakariņām pametu šos savā vaļā, pēc pasākuma atslābums ir atnesis neatraidāmu miegu.

Trešdiena

Vakar pasākumā bija ieradies arī viens no brāļiem un, jokus mīlot, uzaicināja mani uz malkas talku. Bet ar mani un uzaicināšanu joki mazi – es varu arī ierasties. Jo īpaši tagad, kad “nav nekā, ko darīt”. Tā nu no rīta, sakrāmējusi mašīnā somus ar somām, dodos uz Rīgu. Piestāju uz Melngaiļa ielas, lai atvadītos no jauniešiem. Dredainais trijotnes vadonis Samu pirmais nostājas ar izplestām rokām, kuras saslēdzas ar manējām ciešā apskāvienā. Nākamais ir mākslinieks Oli, bet pēdējais – kompānijas prāts un loģika – Mikko. Mājās pēc tam atradīšu A4 lapu – izdrukātu gleznu ar jauniešu paldies vārdiem, ko šie pa kluso atstājuši uz plaukta.

Rīgā vēl satieku klasesbiedru, kurš cita starpā ir arī kaimiņš brālim, pie kura šobrīd dodos. Pēc stundiņas ieripoju Ragaciemā un brāļa sētiņā. Tur jau viss notiek pilnā sparā – bluķi plīst, pagales šķīst, vīri raujas, grēdas kraujas! Vislabākais skats ir uz skaldīšanas tehnoloģiju. Bluķi tiek vertikāli salikti vecā riepā, kas novietota uz liela skaldāmā bluķa, tādējādi, tos cērtot, nav jāliecas pēc katras nokritušās pagales. Kad bluķi pāršķelti, atliek vien salidināt gatavās pagales šķūnī un var riepā krāmēt jaunus bluķus. Ļoti efektīvi!

Tā nu aktīvi strādājot un ēdot, ap pieciem esam lielo bluķu kaudzi pieveikuši. Es jūtos nopelnījusi jūru un aizeju izstaigāties. Šodien ir tāds vējš, ka pūš matus nost no galvas un ūdeni krastā – iešanai palikusi vien šaura josla starp slapjumu un piekrastes krūmājiem. Tur iepazīstos ar Paulu, kas iznācis padraiskoties ar vēju. Viņš izstāsta visu par vēja virzieniem, buru izmēriem un citiem kaitošanas elementiem. Es vēl krietnu brīdi vēroju viņa spēles ar stipro vēju un viļņiem.

Kad izspūrusi atgriežos pie brāļa, diena vēl nav galā. Vai es negribot izlaist lociņu ar kvadraciklu? Lielas simpātijas pret tiem rūcējiem man nav, bet iespēja ir jāizmanto. Uzsēdinām jaunāko atvasi priekšā, es ieriktējos aizmugurē, bračka mums pa vidu. Nu kaut kāds adrenalīns tai visā ir, tas jāatzīst. Un tā labā sajūta, ka vārda tiešajā nozīmē vari sēdēt lielajam brālim aiz muguras un būt pārliecināta, ka viņš ar visu tiks galā, kā bērnībā. Pa ceļam apciemojam pāris ezeriņus, kas noslēpušies purvos un mežos. Vienā sabiruši mākoņi, otrā – meža pīles. Vaivariņi smaržo un apkārt tāds miers. Gribas uz šejieni vēl kādreiz atnākt kājām, lai labāk pamanītu dzīvības rosīšanos. Četrgadnieks ierosina saplūkt ziedošos vaivariņus mammai. Tas arī tiek veikts. Mājās viņš priecīgi skrien pie mammas, sniedz viņai mazo pušķīti un viszinoši nobļaujas: “Aivariņi!”. Tad seko surpergaršīgas vakariņas, īsa vecāku vizīte un pusnaktī, iebraucot savas mājas pagalmā, ir sajūta par perfekti pavadītu dienu.

Ceturtdiena

Ir domāta, lai dzīvē būtu līdzsvars. Šī ir tā diena, kad “viss ir slikti”. Bez iemesla. Labi, nu gluži pavisam bez iemesla šī sajūta neieradās. Viss sākās ar rītu, kad pamodos no īsziņas. To atsūtījis veikals Depo, lai informētu mani, ka šie atsakās remontēt manu zāles pļāvēju. Vēl neesmu bijusi tam pakaļ, lai dzirdētu pilno skaidrojumu, bet fakts mani pamatīgi saērcina. Garantija ir beigusies un esmu gatava  šķirties no saprātīgas naudas summas par aparāta remontu, bet šie to neveikšot. Jāpiebilst, ka pļāvējs pāris reizes paviesojās šajā iestādē jau garantijas laikā un vienu reizi arī ārpus tās. Pēc šīs pēdējās reizes pļāvējam parādījās pamatīga vibrācija, kuras rezultātā nu jau vairāk nekā puse skrūvju ir aizvietota ar līdziniecēm. Tad vēl kāds jaukums – kad iegādājos aparātu, puiši, protams, zvērēja, ka, kārtīgi kopts, tas strādāšot ja ne mūžīgi, tad gadus trīs līdz piecus (šobrīd rit otrais). Un piekodināja nekādā gadījumā nepļaut lielākā slīpumā par 30 grādiem, kā arī atcerēties par slīpumu remontējot. Jo tad eļļa satecēšot motorā un būšot kirdik (man, protams, nav ne jausmas, vai tā ir). Centos respektēt šo nosacījumu, tāpēc liels bija mans pārsteigums, kad pirms dažām dienām, nododot aparātu uz remontu, meistars bez liekām ceremonijām to apgāza pilnīgi vēkšpēdus. Uz maniem komentāriem, ka tā varbūt nevajag, viņš kaut ko klusi atbubināja. Uz asfalta palika krietns eļļas pleķis. Bet, nu labi, pie sevis nodomāju, ka pats jau remontēs un ar visu tiks galā. Ko lai es tagad ar to bleķa gabalu daru – nav ne jausmas.  Un, dārzs, juzdams, ka neko nevaru šim nodarīt, aug ciet nereālos tempos.

Tad vēl šai dienā divi cilvēki, kas kaut ko bija teikušies izdarīt, neko neizdarīja, nepadarīdami manu omu labāku. Plus vēl tas pirmssvētku “pilnīgi viens” gaudulis. Mierinos, cik nu spēdama, šoreiz ar mājas tīrīšanu. Brīdī, kad ar netīro paklāju kaudzi stūrēju uz ārdurvīm, saskrienos ar savu šodienas kaučsērferi – Toniju no Lielbritānijas. Biju teikusi, lai viņš ierodas “enītaim” un viņš to ņēmis par pilnu, ierodoties pusdienlaikā. Lai nu kā, Tonijs vismaz palīdz novērst domas no šodienas nebūšanām, tāpat kā viņa atvestais vīns, kuru iztukšojam pie vakariņām. Brīdī, kad pirms gulētiešanas iecērtam milzīgu porciju ar saldējumu un siltām svaigajām ogām, dzīve atkal šķiet tīri tā neko.

Tonijs arī ir pelnījis pāris rindkopas. Viņš nu jau septiņus gadus ir pensijā un šobrīd ceļo pa pasauli ar savu pārbūvēto bulku vāģi. Tā visa iedzīve izskatās no iekšas – ledusskapis, galdiņš ar izlietni, matracis, kas pa dienu ir krēsls, bet naktī gulta, kā arī neliels saliekamais galdiņš.

Pēc šī ceļojuma beigām Tonijs pārvāksies dzīvot uz laivas, kuru nesen iegādājies. Kad zobgalīgi pavaicāju, vai viņš ir iepazinies ar tūrisma ceļveža “Trīs vīri laivā” pausto pieredzi, viņš zinoši pamāj ar galvu un atzīst, ka šo literatūras pērli pārzina detaļās un esot uz Temzas pieredzējis ne vienu vien šajā grāmatā aprakstīto epizodi. Tomēr jaunā laiva esot cita kalibra. Lai to apliecinātu, viņš demonstrē jaunā pirkuma fotogrāfijas no sūkņiem un motora līdz skapim un dzīvojamajai istabai. Atvadoties Tonijs mani uzaicina atbildes vizītē uz Lielbritāniju, vien piebilst, ka nezinot, kurā kanālā kurā brīdī būšot. Bet, ja es gadīšoties tuvumā, varēšot izmēģināt dzīvi uz ūdens.

Piektdiena

Sen gaidīju, nu atnāca. Šovakar Līgo svētki, kas personiski politisku apsvērumu dēļ šogad būs citādāki nekā ierasts. Lai man nebūtu jāsvin vienai malkas šķūnītī, Ināra ir piedāvājusi pievienoties viņas ģimenes draugu svinībām Cēsu pusē. Sakrāmēju pilnu bagāžnieku ar “ja nu ievajadzēsies” mantām, savīkšu ēdamlietas un dodos dziļāk Vidzemē. Noskaņojums vēl no vakardienas ir tāds pūcei radniecīgs. Esmu ieradusies laikus un, lai pie nepazīstamiem cilvēkiem neierastos pirms draudzenes, iegriežos uz mirklīti kaimiņu Ungurmuižā. Tur šodien viss kluss un tukšs, tieši kā man gribas. Apsēžos uz koka soliņa piesaulītē, skatos saules rotaļās milzīgā ozola zaros, klausos putnos. Un sajūtu savu iluzoro problēmu niecīgumu. Tā nu izdodas palikt “zem akmeņa” lielāko daļu nīgruma un svētku vietas pagalmā jau iestūrēju smaidīdama. Tālākais jau notiek kā no pamācības “kā forši nosvinēt Jāņus”. Dodamies ar meitenēm pļavā, tad seko vainagu pīšanas meistarklase, kur uzzinām jaunu un stipru vainagu savīšanas metodi. Es jau savu esmu savirpinājusi ierastā veidā, bet cieši apņemos zināšanas likt lietā vēlākais nākamajos Jāņos. Tiek izpušķots iepriekš sakrautais ugunskurs, saspraustas meijas, uzklāts galds. Kad visi priekšdarbi veikti, arī mājas ļaudis pazūd uzpucēties. Tad ir laiks tradīcijām – dziesmas pavadībā tiek pavadīta Saule un vārtu galā sadedzināts pērnais vainags, kuram kūpot visi iziet caur vārtiem, tad atceļā jānomazgā mute un var doties pie ugunskura. Uguns tiek pie dažnedažādiem ziedojumiem dziesmu pavadībā.

Vakara gaitā notiek siera gatavošana, ieturēšanās un dziedāšana līdz rītam. Es gan ap diviem padodos un pārvācos no ugunskura siltuma uz savu kokos iekārto telti. Esmu izdomājusi, ka ir piemērots brīdis jaunā pirkuma notestēšanai.

Tomēr to, vai gulēšana ir ērta, tā arī nesaprotu. Neesmu sagatavojusies, ka gaisa temperatūra šonakt būs zem 10 grādiem un man nenormāli salst. Pēc pāris stundām saņemos un aizeju līdz mašīnai, lai sameklētu vēl ko augšā un apakšā paklājamu. Iemigt izdodas vien rītam iesilstot. Varbūt arī labi, teorētiski esmu sauli sagaidījusi :).

Sestdiena

No rīta izskatos un jūtos briesmīgāk nekā visi alus dzērāji. Bet kafija un sarunas drīz vien arī mani atgriež dzīvē un, pateikusies visiem par silto svešinieces pieņemšanu savos svētkos, laižu tālāk dzīvē. Ja reiz esmu pusceļā no saviem laukiem, grēks būtu tos neapraudzīt. Mans šodienas ceļš ved pa to pašu maršrutu, kuru pērnvasar nogāju kājām. Ar acīm samīļoju katru soliņu, uz kura atpūtos, īpaši nometni, kurā nakšņoju, baiļodamās no bebriem, vietējiem alkāniem un citiem nezināmiem subjektiem. Un nevaru vien beigt priecāties par šīs puses ainavām – visskaistākajām Latvijā. Visa Latvija mīļa, bet vidus Vidzeme ir nepārspējama.

Dienas vidū esmu klāt. Kartupeļi pastiepušies par pāris sprīžiem, kabači un ķirbji arī saņēmušies, tāpat kā bietes, burkāni, sīpoli. Un nezāles. Izcakinu pāris burkānu vagas, novācu redīsu un salātu ražu – jaunnedēļ tēlošu garausi. Un, lietum aplaistot svaigo ravējumu, laižu tālāk uz Ērgļu pusi. Arī Ērgļu ceļš ir neticami skaits – raibu raibās pļavas, līkumu līkumi, Kāla ezera miers.  Drīz vien esmu klāt pie draudzenes – pārējie viesi tikko aizbraukuši, varam netraucēti pasēdēt un parunāties. Man vēl kaulos vakarnakts aukstums, tāpēc mājinieki iekurina pirtiņu. Pēc pāris reizēm esmu kārtīgi sasilusi, ķermenis ir gatavs dīķim, bet gars gavilē kopā ar pirts radinieku.

Svētdiena

Telefons pa nakti ir izslēdzies, un atrašanās īstā gultā pēc pirts un negulētas nakts ir rezultējusies kārtīgā miegā. Pamostos no draudzenes klauvējieniem pie durvīm, pārējie esot mudinājuši apskatīties, vai ar mani viss esot kārtībā. Nujā. Ir pusviens. Tieku pie vēlām brokastīm un ceļa plātsmaizes, tad jāsāk stūrēt mājup. Atkal ainavas, mūzika, ceļš zem riteņiem. Atlikusī diena paiet krāmējot mašīnu, mazgājot veļu, kārtojot māju un lasot grāmatu. Lēns svētdienas un nedēļas noslēgums. Un tad laime gulēt savā gultā, ārā žuvušos palagos.

Nu, vai bija garlaicīgi? Man noteikti nē. Protams, var jau teikt, ka ne jau katru nedēļu ir grāmatas atvēršanas pasākums vai Jāņu svinēšana. Tie nav, bet ir kaut kas cits. Šajā nedēļas nogalē pat nevar saprast, uz kuru pusi doties – Nakts meditācija fon Stricka villā, Dabas koncertzāle Burtniekos, sarunu festivāls Lampa un kas tik vēl nē. Arī pa nedēļas vidu – joga, intervijas, ciemošanās. Nav garlaicīgi, tiešām nav garlaicīgi dzīvot.

3 komentāru

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.