Ceļot savās mājās

Ne vienmēr ir jāpārkāpj savas mājas slieksnim, lai piedzīvotu pasauli. Citreiz pasaule pati atbrauc ciemos pie tevis, atliek vien to ielaist pa durvīm. Nesen mani apciemoja Ukraina un nu jau pāris dienas arī Somija. Mani pašu visvairāk fascinē, ka šīs ir win-win situācijas, kad abas puses ir ieguvēji. Gribu dalīties savā pieredzē, jo, kazi, kāds no jums arī sadūšosies šādam ceļojumam veidam, ja vien to jau nepiekopj.

Viena no populārākajām vietnēm, kur atrast ciemiņus (viņi paši jūs sameklēs), ir manis daudz pieminētā couchsurfing.org. Tieši tā mani atrada Dima, jaunietis no Ukrainas. Pagājušajā ceturtdienā viņš līdz ar tumsu parādījās mājas durvīs, lai pārlaistu nakti. Un aizķērās uz kādu laiciņu. Ļaujiet pastāstīt, kā tas tā gadījās.

Piektdienas rītā, apbruņojusies ar lāpstu un pacietību, izgāju pagalmā: jānorok vienreiz tas kalns! Citādi ne zāli nopļaut, ne mašīnu uzbraukt. “Tut kak tut”, Dima ir klāt un saka, ka nemaz tik traki šodien uz Rīgu negriboties, labprāt pavingrotu un izdarītu kaut ko lietderīgu. Tas tiesa – kad ceļots kādu laiciņu, tik tiešām gribas padarboties lietderīgi. Nopriecājos par papildspēku, un, tā mēs darbu, kuru biju plānojusi darīt dienas trīs, paveicām vienā. Vakarā devos uz Alojas pusi, kur notika ar ceļošanu saistīts pasākums. Jā, Dima labprāt pievienošoties. Pa ceļam mašīnā viņš varēja iepazīties ar latviešu ceļotāju Ivaru, kuru savācam pa ceļam Siguldā, bet galā aprunāties ar citiem vietējiem ļaudīm. Pasākumā runāto viņš gan tikai nojauta (mēs ar Ivaru drusku patulkojām), toties bildes bija esperanto, bet filmai “Okeāna saviļņotie”, ko rādīja pasākuma izskaņā, bija angļu subtitri.

Nākamajā dienā biju ieplānojusi doties uz Ziedoņa muzeja sezonas atklāšanu. Dima atkal pieteicās līdzi – apskatīšot vietu un turpināšot ceļu uz Rīgu. Kā beigās gāja, esmu pieminējusi jau vienā no iepriekšējiem ierakstiem – Dima pazuda Ziedoņa, vārdu un iedvesmas valstībā. Arī šeit viņam bija iespēja aprunāties ar kolosāliem cilvēkiem, ko viņš izmantoja pēc pilnas programmas. Pievakarē beidzot bija pienācis laiks Rīgai, un viena no pasākuma meitenēm, Kristīne (paldies!), paķēra šo kamanās. Rīga Dimam patika, un viņš tur uzturējās tik ilgi, kamēr nokavēja pēdējo autobusu. Es jau skatījos nez kuro sapni, kad pa miegam dzirdēju šo pārrodamies. No rīta prasīju, kā mājās ticis. Nācis kājām. Dažas pieturas pirms šejienes kāds taksis esot apžēlojies un pavedis pēdējo posmu. Norāju, ka nav zvanījis, bet ko tur daudz – liels cilvēks.

Svētdiena atnāca ar manu pirmo jogas nodarbību. Dimam pēc nakts pastaigas prāts uz jogu nenesās (iepriekšējos rītos gan šo brīvprātīgi nomocīju), tāpēc mūsu vingrošanas laikā šis uzcepa veģetāro picu, ar ko varējām pēc nodarbības pamieloties. Jogas meitenes šo atkal paķēra “uz asītes” (paldies!) un nogādāja Rīgā.

Pirmdienas rīts pienāca auksts un slapjš. Dima domīgs rullēja čapati plāceņus – nav nekāds prieks turpināt ceļu ar stopiem šādā laikā. Tad nu nācu klajā ar citu priekšlikumu – lai viņš brauc man līdzi uz jogas nodarbību Rīgā, pēc tam kopā aizšausim līdz Jūrmalai un nākamajā dienā līdz laukiem. Labs ir. Kamēr es gatavojos nodarbībai un apdarīju savas lietas, Dima izrevidēja ledusskapi un no tā satura izcepa pīrāgu ciemakukulim. Jogas laikā Dima izklaidējās rakstot un gatavojot mums tēju. Pirms prombraukšanas viņam bija iespēja aprunāties ar Austras mājas saimnieci Solvitu (paldies!), kā arī uz mirklīti pievienoties folkloras grupas mēģinājumam. Drīz vien dzirdēju viņu piebalsojam “līgo, līgo”. Pa ceļam īss mirklis jūras un bijām nonākuši manu vecāku mājās Jūrmalā.

Nākamajā dienā devāmies Madonas lauku virzienā. Pirmais pieturas punkts – atpūtas nams pie Kokneses, kur mammai bija jānolasa lekcija onkoloģijas slimniekiem. Dima izmantoja šo laiku, lai iztaujātu nometnes organizatorus un terapeitus, jo arī viņš Ukrainā organizē līdzīga rakstura pasākumus. Kad runas bija galā, turpinājām ceļu uz Dzelzavu, kur visi klupām nezāļu laukā. Pēc dažām stundām tas bija pārvērties par kartupeļu, biešu, burkānu, sīpolu, kabaču un citu gardumu lauku. Dienā, kad visā Latvijā gāza baltu, tur mākoņi tika pabīdīti te uz vienu, te uz otru pusi, kamēr darbi tapa apdarīti. Mums Dima bija liels palīgspēks, bet viņa “balva” – sešas stundas ilga mammas iztaujāšana par augiem, sēnēm un cilvēka dabu (piedod :)). Un, protams, ainavas aiz loga.

Vēlu vakarā iestūrējam atpakaļ Meža mājā, bet trešdienas rītā, kad atkal bija atgriezusies saule, Dima turpināja ceļu Tallinas virzienā. Viņa ceļa soma vien ir ko vērta – vairāk mantu Dimam nav!

Stāsta morāle. Es pilnīgi neko nedarīju, lai speciāli izklaidētu savu ciemiņu. Visas aktivitātes bija iepriekš plānotas un, paķert līdzi vēl vienu cilvēku, nav nekāds apgrūtinājums vai izdevumi. Tāpat kā uzvārīt kartupeļus un uztaisīt salātu bļodu vienam vai diviem cilvēkiem – tas pats vien sanāk. Es ieguvu labu palīgu un kompāniju, stāstus par Ukrainu un Dimas darbības sfēru. Dima piecās dienās piedzīvoja vietējo, nevis tūristu Latviju, satika milzums daudz interesantu cilvēku, un tas viss – faktiski neiztērējot ne centa. Win – win. Ieguvēji ir visi.

Līdzīgs stāsts ir ar trim somu puišiem, kurus pirms pāris dienām pamanīju šosejas malā. Viņi bija uzcēluši teltis un gatavoja vakariņas. Iesākumā pašāvos šiem garām, tad minūtes laikā pieņēmu lēmumu viņus “adoptēt” – apmetu mašīnu riņķī un piedāvāju pārvākties uz drusku mīlīgāku vietu. Pēc pāris minūšu sarunas puiši sameta mašīnā lielās mugursomas, tad lēnām pabeidza vakariņas, novāca teltis un ar nelielu līkumu atkūlās līdz manai mājvietai. Nākamajā dienā šos pa ceļam aizvedu līdz Rīgai un atceļā atpakaļ. Daudz runājāmies, kopā gatavojām ēst. Mans laimīgais mirklis bija vakardien, kad šie izpildīja savus priekšnesumus ugunskura un manā priekšā – skanēja ģitāra, somu dziesmas, bungu ritmi, virpuļoja “kristāla” lode un žonglēšanas kociņi. Viņu somas joprojām  ir šeit, bet paši somi šodien aizblandījās Līgatnes virzienā.

Man šīs tikšanās ir ļoti svarīgas. Esmu tik daudz sirsnības piedzīvojusi ceļā, ka gribas to atdarīt. Lai gan arī neuztveru to kā dižu labā darīšanu, jo šī ir divvirzienu kustība, kurā visi gūst. Tā ir arī jūsu iespēja ceļot, radīt kādam Latviju, nojaukt aizspriedumus, vingrināt valodas, tikt pie palīgspēkiem un beigās draugiem!