Sākšu ar lielo paldies maniem pirmajiem četriem jogotājiem, kuri šodien izturēja vingrojumus, elpojumus un manus runas plūdus teju trīs stundu garumā. Šķiet, ka viss izdevās labi, jūtos gandarīta un gatava rītdienai (12. jūnijam), kad 18:00 tiekamies jau Rīgā, Austras mājā (Čiekurkalna 3. šķērslīnija 30), lai pildītu kriju plaušām un apritei, bet meditāciju spēkam un vitalitātei. Tevi arī gaidīšu!
Kopumā pēdējās dienas ir raibām sajūtām pārpilnas. Dažas no tām gribējās nodot tālāk. Ungurmuižā ir izveidots kolosāls uzņēmējdarbības atbalsta centrs Sala, kas organiski papildina kaimiņos vizuļojošo ezeru. Tur piektdien tika rīkots pasākums ar ceļošanas ievirzi, kurā atkal iepazinu virkni ar dulliem latviešiem, kas spēlējas vējā, viļņos, okeāna augšā un lejā. Noslēgumā bija iespēja noskatīties filmu “Okeāna saviļņotie”, kas rezonēja tā, ka viss mājupceļš bija mēness un tālu domu pilns.
Savukārt vakar, Ziedoņa muzeja sezonas atklāšanas pasākumā, bija citas, arī ļoti spēcīgas vibrācijas. Pirmā no tām – cik atjautīgi attīstās šī vieta un cik forši cilvēki pievelkas ap Murjāņu magnētu. Apkārt viss plaukst un smaržo, arī mūsu dāvinātā magnolija izaugusi par krāšņu koku un zied kā dulla.
Biju paķērusi līdzi savu kaučsērferi no Ukrainas – lai cilvēks apskatās vietu un tad brauc uz Rīgu. Kādā brīdī šis pazūd. Nu skaidrs, uz Rīgu aizbraucis. Pēc pāris stundām tomēr atkal viņu satieku, tādu lielām un sajūsmas pilnām acīm. Esot uzkāpis trešajā stāvā, piesēdis vienā istabiņā, un viņam sākuši uz galvas gāzties dzejoļi, stāsti, atklāsmes. Esot paspējis pierakstīt kādu desmito daļu. Paskaidroju ciemiņam, ka viņš neviļus bija iemitinājies Ziedoņa darbistabā, kur acīmredzot joprojām jūtama Lielā Elpa.
Ar nelielām bažām gaidīju “Laiks Ziedonim” nominantu un laureātu stāstus. Pagājušajā gadā tie bija tik iedvesmojoši, ka šķita, ka būs grūti ko tādu atkārtot. Un tas arī nebija atkārtojums, bet gan vēstījums no cita plaukta. Tāpat kā pērn, īpaši mani aizrāva Rabarbers, kura lomā šogad bija Kristaps. Apbrīnojama dzīves izpratne, domu skaidrība un spēja aizraut pārējos. Starp citu, Ziedoņa muzejs pirmo gadu strādās kā muzejs – aizbrauciet ciemos!
Šajās dienās satikos ar vairākiem ļoti īpašiem cilvēkiem, labi pazīstamiem, sen nesatiktiem un tikko iepazītiem. Un domās arī atvadījos. Saudzējiet sevi, draugi un pārējie. “Jo mūži ir kā rudzi īsi”.
