No rīta neticam savām acīm – spīd saule! Ieturam mūsu hosteļa kafejnīcā vieglas brokastis un priecīgu prātu dodamies ceļā. Pirmais ceļa stabiņš vēsta, ka līdz Santjago ir 23 kilometri ar astīti un, ja laiks pieturēsies, solās būt viena varen jauka noslēguma diena. Šodien ceļš ved gar daudzām baznīcām un nelieliem ciematiņiem. Vienā no tiem satiekam kādus kaķus divdesmit. Cilvēku – nevienu.
Joprojām nevaru vien beigt priecāties par krāšņajiem šejienes dārziem – gataviem zirņiem un ķiršiem, leknajiem lokiem un neiztrūkstošajiem citrusiem. Un rozēm – ja tās sniedzas šaipus sētai, parasti garāmejot iebāžam savus degunus krāšņajās ziedlapās. Šodien mums pozē arī daži īsti tauriņi, parasti mēs citus vāciešus mēdzam dēvēt par “bose schmetterling”. Ap dienas vidu mūs tomēr mazliet apciemo lietus, lai pāreja uz labo laiku nebūtu pārāk strauja.
Tā nu mēs vieglā riksī esam pietuvojušās pilsētai, stabiņš nu jau rāda 7,695 km. Turpinām iešanu un noejam, es teiktu, minimums kilometrus divus. Katrā ziņā, diezgan krietnu gabalu. Tāpēc ne bez pārsteiguma skatāmies uz nākamo stabiņu, kurš vēsta, ka līdz Santjago atlikuši 7,664 km. Pēc tam atkal kilometri turpina rukt. Mana teorija ir tāda – pēdējos gados ir izveidots jauns maršruts ieiešanai pilsētā, kas ved tālāk no lielajiem ceļiem, bet ir garāks. Visi pēdējie ceļa stabi ir nesen uzstādīti, bet droši vien spāņi vēl nav pasējuši nomainīt pārējos kilometru rādījumus (ja vispār gatavojas to darīt). Kad līdz pilsētai atlikuši kilometri pieci, aiz kāda līkuma iznirst Santjago panorāma ar katedrāles torņiem vidū. Drīz, drīz.
Drusku samulstam krustojumā, kur uz stabiņiem attāluma vietā izvietoti divi nosaukumi, kas mums neko neizsaka. Saprotam, ka ieiešana pilsētā iespējama caur diviem tās rajoniem, tikai viltnieki nav norādījuši, kurš ceļš ir īsāks. Izvēlamies jauno ceļu, kas ved caur Santa Marta. Iesākumā pilsētas ielas ir svētdienīgi tukšas, bet, tuvojoties centram, sāk parādīties arvien vairāk cilvēku. Vecpilsēta ir pavisam dzīva, te pie alus kausiem čalo gan vietējie, gan svētceļnieki. Abas kategorijas var atšķirt pamatā pēc drēbēm, svētceļnieki lielākoties tērpušies “outdoor” tipa apģērbā, vietējie izskatās drusku smalkāk. Ja ne smalkāk, tad vienkārši citādāk.
Vecpilsētā mani ietin sajūtu mākonis, kurā iepriekšējās ierašanās atmiņas sajaucas ar tagadējām sajūtām. Jūtu, ka lūpu kaktiņi sāk drusku raustīties. Nezinu, vai vajag savaldīties, bet cenšos. Līdz brīdim, kad ienākam laukumā. Šoreiz no otras puses kā pirmajā reizē. Katedrāle ir stalažām aizklāta, izskatās ne pēc kā. Bet tas neko neizmaina sajūtās. Viss aizturētais tagad nāk laukā, pamatā slapjuma veidā caur acīm. Es neskatos uz Petru, bet esmu pārliecināta, ka viņa piekopj ko līdzīgu. Brīdi pabūstam katra savās sajūtās, tad apkampjamies un pabrēcam kopā. Šī man bija jauna pieredze – visu ceļu būt kopā ar kādu citu, līdz šim biju gājusi viena un ar citiem satikusies atsevišķos kilometros un vakariņās. Tagad mana dzīve ir par vienu Īpašu Cilvēku bagātāka.
Nomierinājušās aizejam maliņā, noliekam somas un sākam bildēšanos. Ar pirmo bildi sūtu paldies mammai – šodien ir Mammu diena – un arī tāpat vien. Tad saknipsējamies kopā un atsevišķi, horizontāli un vertikāli, no augšas un no apakšas.
Pēc tam mirklīti vienkārši pasēžam laukuma maliņā. Manās atmiņās laukumā ienāk ceļabiedri no pirmā ceļa, mēs apkampjamies, satiekot cits citu. Lecam gaisā. Tur, laukuma vidū, ar vīna pudeli un kūku sēž puisis, kura vārdu esmu aizmirsusi, bet kurš rakstīja uzmundrinošas rindas uz tiltiem. Citā stūrī mēs paši tukšojam vīnu jau nākamajā vakarā. No rīta sāpošu galvu pozējam atvadu bildei – Džeimss vēl ir dzīvs, Anna un Martins vēl nav apprecējušies, puiši tur Nikolu kā trofeju gaisā. Tad, ar sajūtu kokteili sirdī, daudz šaurākā lokā mēs aizsoļojam lejup pa šauro, lieliem bruģakmeņiem klāto ielu – uz zemes galu, uz Finisteri.
Esam rezervējušas princešu apartamentu pašā centrā. Man e-pastā bija atlidojis viens burvju kods, ar kuru mēs varam palikt smalkā vietā divas naktis, maksājot tikai 10 eiro no deguna. Vieta patiešām ir jauka – mazs jumta dzīvoklītis ar divām guļamistabām, nelielu virtuvi un viesistabu. Šobrīd gan vēl neļaujamies ērtībām – nometam somas un ejam atpakaļ uz katedrāli – 19:30 sākas mise. Šoreiz Ceļa laikā mums nesanāca apmeklēt nevienu reliģisku rituālu (tā īpaši arī nemeklējām), bet tagad, kad Ceļš ir galā, vienu jau var. Mises laikā mēs gan vairāk esam katra savās sajūtās, jo viss notiek ne pārāk skaidrā spāņu valodā. Brīdī, kad notiek apsveicināšanās un apkampšanās ar blakus stāvošajiem, atkal apķeramies uz drusku ilgāku laiku. “Šis ir mans mīļākais brīdis visā procesā”, čukstu Petrai un mēs apstākļiem nepiedienīgi iespurdzamies. Tomēr kopumā esam melanholiski noskaņotas. Jūtu, ka Petra domā par savu draudzeni, ar kuru iepriekš gājusi kopā, bet kas nu iet ceļus citā dimensijā. Es domāju par to, kā pa šiem četriem gadiem mana dzīve apmetusi salto. Cik daudz kas labs noticis. Un cik daudz kas – ne tā.
Izgājušas no katedrāles, uzskrienam virsū jaukajam portugāļu pārim un vienam vācu vīram, kuru bieži satikām ceļā. Arī viņi, tāpat kā Petra, turpinās ceļu uz Finisteri. Man gan šoreiz Ceļš ir beidzies, esmu kaut kā neapdomīgi īsu laiku tam atvēlējusi, mana lidmašīna lido mājup jau parīt.
Saprotam, ka doties atpakaļ uz dzīvokli ir bīstami – ja šobrīd iekritīsim dīvānos, laukā vairs netiksim. Tāpēc dodamies taisnā ceļā uz pirmo vietu, kur var dabūt alu un ko apēdamu. Pie katra mazā alus pienākas picas gabals un krabja spīle. Pēc trim aliem jūtamies padzērušas, paēdušas un pārgurušas. No iešanas, emocijām un visa pārējā. Tad nu gan ejam mājās. Sava istaba – kas var būt labāks par šo!
- gada 14. maijs
Izdevumi:
Proviants: 10,40 eur (2 eur kafija un brokastis, 6 eur pusdienas, 2,40 divas kafijas)
Naktsmītnes: 10 eur
Kopā: 20,40 eur
Viss 3. Camino kopā: 208,36 eur
Elza
Šodien lasījām par Jums 9. klases latviešu valodas eksāmenā. Iedvesmojoši!