Daži labi piligrimi sāk pa guļamzonu rosīties jau sešos. Pēc Portugāles laika tas būtu piecos. Vakar šķērsojām ne tikai Portugāles un Spānijas robežu, bet arī paceļojām laikā. Es ar vienu aci paskatos pa logu. Ārā ir tumšs, vienīgās laternas gaisā var manīt slīpu lietu. Nodrebinos un ieritinos guļammaisā, šķiet, ka šorīt ar ceļa sākšanu nesteigsimies.
Septiņos arī es lienu laukā no gultas, sadzejoju virtuvē bagātīgas bagetes līdzņemšanai, tad eju modināt Petru. 8:00 auberģē tiek izslēgta elektrība – līdz šim brīdim visiem gājējiem būtu jau jābūt “darbā”. Mēs pārceļojam no auberģes uz tuvāko kafejnīcu. Joprojām līst, tāpēc ir piemērots brīdis padzert kafiju un parakstīt. Vakar vakarā es atkal nespēju pieķerties ikdienas bloga “romānam”, toties no rīta vārdi nav jāmeklē. Vispār tā auberģe bija bezgala dīvaina – virtuve bez piederumiem, bet lai tiktu pie interneta, jābūt IT izglītībai. Telefonā vēl viss notiek samērā vienkārši, bet, lai pieslēgtos ar datoru, jāielejuplādē pieslēgšanās instrukcija uz sešām lapām ar visu konfidencialitātes piebildi. Un, kad tas izdarīts, tu saproti, ka instrukcija ir spāniski. Muchas gracias.
Pēc kādas stundas kafija un ieraksts ir galā, varam sākt domāt par iešanu. Laiks mainās burtiski pa minūtēm. Pēkšņi uznāk lietus mākonis, minūtes trīs gāž, tad atkal viss noskaidrojas. Pēc dažām minūtēm lietus atkal ir klāt. Kad esam nogājušas dažus simtus metru, uznāk baigais gāziens. Iesprūkam zem kādas nojumes un nospriežam, ka pēc tik nopietna gabala esam pelnījušas ieturēties. Un apēdam brokastīs vakardienas saldo – siera kūkas un ābolkūkas gabalus. Siera kūka gan nedaudz izskatās pēc pankūkas, bet garšu tas nemaina. Vispār jebkura pārtika pēc diennakts atrašanās mūsu somā pārvēršas par pankūku.
Pa to laiku lietus ir nedaudz rimies, sākam beidzot normālu soļošanu. Lietus turpina mūs āzēt visu laiku. Ar jaku soļojot, īpaši pret kalnu, ir nenormāli karsti, viss nosvīst no iekšpuses. Kolīdz tu novelc jaku, atkal no gaisa sāk nākt slapjums.
Ik pa laikam uz brīdi piesēžam kādā autobusa pieturas nojumē. “Savu mūžu neesmu tajās tik daudz bijusi,” Petra smejas. Vienā no nojumēm ar mums komunicē liels un draudzīgs suns otrpus sētai, mazs un draudzīgs suns šaipus sētai un naudas kaķis. Viņš iesākumā vienkārši trinas apkārt, bet tad iekārtojas uz manas mugursomas un cer beidzot normāli pagulēt. Un, protams, klaji un skaļi izrāda savu pretestību, kad mums jādodas tālāk, un es vēlos savu somu atpakaļ.
Pēcpusdienā sēžam kārtējā autobusa pieturā, kad ieraugām divus plandošus sarkanus lietusmēteļus tuvojamies. Petra pirmā atpazīst divas vācietes, ar kurām pirmajā naktī dalījām kempinga mājiņu. “O, lielceļa komanda”, Petra sauc. Man diemžēl neizdodas detaļās atstāstīt visu Ceļā notiekošo un piesaukt katru satikto degunu, tāpēc arī šīs meitenes biju pieminējusi vien garāmejot. Tovakar viņas īsumā izstāstīja Petrai savus dienas piedzīvojumus, es nākamajā dienā dzirdēju atstāstu. Abām šis ir pirmais Camino dzīvē un toreiz tā bija arī pati pirmā viņu iešanas diena. Abas bija paspējušas apmaldīties, gājušas krietnu gabalu pa ātrgaitas šoseju, mēģinājušas kaut kur tikt ar autobusu un finālā paņēmušas taksi līdz kempingam. Tāpēc viens no mūsu iekšējiem jociņiem, ieraugot šoseju, īpaši pirmajās dienās, bija “rekur šoseja, jāpaskatās, vai kaut kur neiet Karīna un Anja”.
Meitenes mums pastāsta, ka vakar esot bijis ellīgs pēdējais posms līdz Porrino – bijis jāiet gar atkritumu šķirošanas laukiem un daudzām rūpnīcām. Mēs ar Petru atzinīgi saskatāmies – pareizāku posmu, ko nočiept ceļam, mēs droši vien nebūtu atradušas.
Šodien esam ieplānojušas īso dienu, bet uz gājiena beigām kājas uzvedas tā, it kā mēs nez kādus gabalus būtu soļojušas. Bet vispār daudziem iet grūti. Viens slovāku puisis, ar kuru iepazināmies Džefa auberģē, tipina pavisam maziem solīšiem, visi papēži esot jēli. Fernando, portugālis, kas ceļo ar savu Annu, arī atzīst, ka knapi kust – esot pamatīgas sāpes pēdā. Portugāles pusē ceļš bija skaists, bet daudzās vietās klāts ar nelīdzenu bruģi – nemitīgā virsmas leņķu maiņa nenesa neko labu pēdām un locītavām. Kopumā visi, kas gājuši arī tradicionālo maršrutu, atzīst, ka šis ceļš ejas lēnāk.
Runājot par tautībām uz ceļa. Portugāļu ceļā viennozīmīgi uzvar vācieši. Daži no viņiem man drusku krīt uz nerviem, jo sāk ar mani bez ceremonijām runāt vāciski, it kā šīs valodas zināšanas būtu pašsaprotamas. Otrajā vietā ir francūži. Trešajā, šķiet, paši portugāļi. Pērējās nācijas ir salīdzinoši nelielās devās. Šie, protams, ir subjektīvi novērojumi, varbūt statistika vēsta ko citu.
Ap pusčetriem beidzot esam Rendondela pilsētā. Iesoļojam municipālajā auberģē un interesējamies, vai tur vēl var dabūt naktsmājas. Esot atlikusi tikai viena gultasvieta. Nu neko, tad mēs droši vien dosimies meklēt kādu citu alternatīvu. Tad reģistratūras meitene pastāsta, ka eksistē vēl viena iespēja – viņa var mūs ielaist palikt istabiņā, kas paredzēta cilvēkiem ar invaliditāti. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja ierodas kāds invalīds, mums istabiņa jāatbrīvo. Interesējos, cik bieži ir šādi gadījumi, un meitene saka, ka ļoti reti. Ļaunākajā gadījumā varēšot gulēt viesistabā uz dīvāna. Labi, esam ar mieru riskēt. Tā nu mēs tiekam pie privātas istabiņas ar savu vannasistabu par ierastajiem 6 eiro. Galvenā doma, kas mūs vilina – varēsim netraucēti gulēt visu nakti. Lai arī pēdējā laikā esam tik nogurušas, ka guļam relatīvi labi, tomēr nav pagājusi ne nakts, kas būtu pārlaista netraucētā miegā.
Šodien beidzot ir arī veļas diena. Nu jau visas drēbes ir netīras un dažas no tām smird tā, ka sāk traucēt ne tikai pārējiem, bet arī pašam. Petra laipni atvēl man laiku rakstīšanai un nokārto mazgāšanas un žāvēšanas jautājumu. Pēdējo lietaino dienu dēļ, izžāvēt drēbes pa vienu nakti uz striķa neizdodas. Labā laikā pa nakti neizžuvušo var piekarināt mugursomai, bet ne šobrīd. Jāteic, ka šādi rīkojoties jābūt gana uzmanīgiem. Ik pa laikam ceļmalās var manīt pazaudējušās cepures, šalles, džemperus un visvairāk – zeķes, protams.
Noslēgusi rakstīšanas sesiju, mazliet nosnaužos. Pēc tam ir spēks aiziet līdz veikalam un vakariņu vietai. Arī šovakar esam tās pašas sistēmas auberģē, kur no gatavošanas nekas nesanāk. Bet vienu reizi dienā kārtīgi paēst vajag, vai ne ?. Oj, tikko atcerējos, kā mums beidzās vakardiena. Esam tikko pabeigušas vakariņas, norēķināmies un dodamies ārā no bāra. Tajā brīdī viss bārs pielec kājās un kliedz: “Goooooooaaaaal!”. Iet vaļā kārtējā futbola spēle. Man, nez kāpēc, jau kuro reizi, Camino sakrīt ar hokeja čempionātu, kuru šajā zemes malā gan neuzskata par ievērības cienīgu. Kā jebko citu, kas nav futbols. Es gan priecājos par pēdējām uzvarām un turu īkšķus par šovakara spēli!
- gada 11. maijs
Izdevumi:
Proviants: 19,90 eur (2,40 eur divas kafijas, 2,50 veļas mazgāšana un žāvēšana, 6 eur – pārtika veikalā nākamai dienai, 9 eur – piligrim’s menu)
Naktsmītnes: 6 eur
Kopā: 25,90 eur
Viss 3. Camino kopā: 145,16 eur
