Ir vairāki iemesli, kāpēc mēs no rīta nesteidzamies sākt ceļu. Pirmkārt, vakar biju pārāk nogurusi pēc iešanas un virtuves darbiem, lai rakstītu, tāpēc cenšos to iespēt šorīt. Otrkārt, ārā līst. Treškārt, ceram, ka Bietei apniks gaidīt un viņa aizies pirms mums. Trešā lieta atrisinās pirmā – Biete (pēc Hepes Kerkelinga analoģijas dēvējam viņu arī par Knābi), neko neteikusi, pazūd durvīs. Lai mazliet paskaidrotu, kāpēc mums ir tik “siltas jūtas” pret šo kundzi, varu minēt vakardienas piemēru – viņa aiztriekusi no šīs auberģes prom trīs portugāļu jauniešus, jo viens no viņiem iepriekšējā vietā esot krācis. Jā, krākšana ir liela Camino problēma, bet tās ir arī cilvēktiesības – krākt! Ja kādam tas nepatīk, tad jāpārceļas uz viesnīcu. Petra to viņai esot arī ierosinājusi.
Drīz vien ir pabeigts arī ieraksts – lai slavēti rīti ar svaigu galvu! Un, lai cik dīvaini arī nebūtu, mums izejot, arī lietus ir norimis. “Kad eņģeļi ceļo, tad debesis smejas”, Petra noskaita vācu teicienu, un mēs sākam dienu.
Apkārt gan staigā melnum melnie mākuļi, spīd spoža rīta saule, pamalē līst un visai jezgai pa vidu – varavīksne. Viss komplekts izskatās tik skaisti, ka mums iešana vedas pavisam lēnām – jābildē. Mans relatīvi smalkais fotoaparāts laikam tomēr iet uz galu – tagad visām bildēm abos stūros rādās neliels miglains pleķis. Ja ieskatīsieties, ieraudzīsiet. Kamēr tas ir tikai tur, vēl nekas, bet baidos, ka slimība var progresēt.
Strauta malā stāv neliels dīvāns, kuram reti kurš svētceļnieks paiet garām nenobildējies. Mēs arī, par spīti slapjumam, tomēr tēlojam, ka pūšamies uz tā.
Katru dienu iznāk nobildēt arī kādu suni, kas snaikstās cauri sētai. Vispār suņi šajā Camino pagaidām nav sagādājuši problēmas – tie ir vairumā gadījumu pieskatīti, bet arī apkārt klīstošie par mums īpašu interesi nav izrādījuši.
Lietus ik pa laikam piespiež mūs uzvilkt jakas, tad aši izbeidzas. Kļūst nenormāli karsti. Novelkam jakas. Tad atkal lietus norasina lejā nelielu slapjuma devu. Mēs uzvelkam jakas. Un tā visu dienu.
Pēc pāris stundām iesoļojam pēdējā Portugāles pilsētā Valensā uz atvadu kafiju. Drīz vien jau soļojam pāri garam metāla tiltam, kura otrā galā ir Spānija. Nedaudz skumstu doties projām no Portugāles, šeit cenas bija zemākas nekā Spānijā, cilvēki sirsnīgi, pārtika lielākoties garda. No otras puses, priecājos par nonākšanu Spānijā, kur beidzot varēšu sarunāties ar vietējiem vārdu, nevis žestu valodā.
Pirmā katedrāle pierobežas pilsētā Tui jau liek atgāzt galvas un žokļus. Spānijā viss izskatās tāds kā varenāks. Pēc Tui mūsu solis top aizvien lēnāks, līdz saprotam, ka pienācis laiks atjaunot enerģijas krājumus. Nosēžamies uz soliņa, novelkam zābakus un zeķes, izvelkam pārtikas krājumus un ieturam pusdienām līdzīgu ēdienreizi. Kolīdz esam beigušas gremot pēdējo sviestmaizi, sāk krist pirmās lāses. Mērkaķa ātrumā velkam kājās zeķes un zābakus. “Slēpjamies zem tilta!”, Petra ierosina. “Jaunā vai vecā”, drošības pēc pārjautāju, jo mums ir izvēle. Nolemjam iemitināties zem jaunā tilta – tur vairāk vietas un skats labāks. Zem tilta iegraužam enerģijas batoniņu un gaidām, kad lietus pārstās. Petra aizsūta dēliem bildi ar māti un Zani, kas tagad dzīvo zem tilta. Es arī nolemju, ka šī ir laba vieta, lai pateiktu paldies Baibai Megrei par dienu – ne jau katru dienu gadās šādas ekskluzīvas vietas! Paldies, Baiba!
Pēc brīža debesis izskatās mazliet cerīgāk un mēs atsākam iet. Šodien nez kāpēc ļoti grūti soļojas, droši vien pie vainas vakardienas lielais attālums. Ar Petru pavisam nav labi – viņa vairs nebildē. Izrādās, viņai sāp ne tikai celis, bet arī griežas vēders. Manas pēdas arī īd uz katra soļa, lai to nedzirdētu, sāku dziedāt.
Uztaisām vēl vienu pauzīti, nu jau līdz galamērķim palikuši kilometri 12. Bet šodien tie rūk tik lēni, ka sākam apsvērt domu par pēdējā posma mērošanu motorizētā transporta līdzeklī. Kad pulkstenis jau ir četri, bet līdz Porrino pilsētai vēl kilometri septiņi, pieņemam kolektīvu lēmumu meklēt autobusa pieturu. Paralēli mūsu kāju nedienām, arī laiks taisās uz negaisu, bet pats gājiens iet cauri piepilsētas industriālajiem rajoniem.
Pēc brīža autobusa pieturā mums pievienojas vēl divas būtnes – māte un meita, kurai satraumēta kāja. Tā nu mēs gaidām busu, līdz pie pieturas apstājas neliels busiņš, kurš vaicā, vai mēs dodamies uz Porrino. Jā, jā. Lai tik lecot iekšā. Šoferis gan ir drusku tāds jocīgs, bet mēs esam četras un attiecīgi jūtamies tīri labi.
Centrā atrodam municipālo auberģi, kurā vēl ir astoņas brīvas vietas. Iekārtojamies un dodamies vakariņās. Šovakar mēs nevarētu gatavot pat, ja gribētu – šajā virtuvē vispār nav neviena katla vai trauka. Pasūtām vietējā krogā piligrimu menu. Porcijas ir varenas, daļu vistas un divus kūkas gabalus paņemam līdzi, būs rītdien ar ko stiprināties ceļā.
- gada 10. maijs
Izdevumi:
Proviants: 15 eur (3 eur divas kafijas, 10 eur piligrims menu, 2 eur pārtika veikalā)
Naktsmītnes: 6 eur
Kopā: 21 eur
Viss 3. Camino kopā: 119,26 eur
