6. diena: Meža zemenes un augstākais punkts

Šorīt tiešām pieceļamies pirms saules – debesis pie pamales uz mirkli iekrāsojas sarkanas, tad atkal viss top skaņi pelēks. Esmu gatava pirmā un gaidu uz ielas savas ceļa biedrenes. Ieraudzījušas, ka kaimiņu kafejnīca jau ir vaļā, abas ieklūp uz tasi kafijas. Saku, ka satiksimies uz Ceļa un uzsāku soļot.

Jā, tomēr ir tik forši soļot agrā rītā un uz brīdi pabūt vienatnē. Ik pa laiciņam man garām pasteidzas ašāki gājēji. Viens no viņiem apvaicājas manu vārdu un valsti, tad paziņo, ka Porto saticis latvieti Māru, kas ap šo pašu laiku uzsākusi Ceļu, vien viņa plānojot iesākumā ilgāku laiku soļot gar okeānu. Kazi – varbūt saskriesimies.

Petra un Biete mani panāk pēc nepilnām divām stundām, kad sākas pirmie kāpumi kalnup. Turpat mūsu ceļu šķērso arī drosmīgs trusis, kurš mierpilni ieturas ceļa malā, ļaudams svētceļniekiem sevi sabildēt no visām pusēm. Un vēl – ceļmalā salasu sauju meža zemeņu, kas šeit jau metas sarkanas.

Drīz vien ceļa malā iznirst krogs, kā var noprast pēc cilvēku daudzuma tajā, pēdējais pirms lielā kāpiena. Pasūtām ierasto kafiju ar pienu un divas uz pusēm pārgrieztas smalkmaizītes. Ar vārīto krēmu pildītais eklērs ir vienkārši dievīgs. “See you on the other side”, grupa portugāļu uzsauc palicējiem un uzsāk ceļu.

Arī Biete ir izdzērusi kafiju ātrāk un dodas tālāk. Man godīgi sakot bija diezgan grūti pārvārīt Bieti, bet, kā jau diezgan pieklājīgs cilvēks pēc dabas, centos to neizrādīt. Tomēr tagad, kad esam palikušas atkal divatā, iesākumā ar piesardzīgiem jokiem, bet drīz vien diezgan negantiem, konstatējam, ka Petrai ir identiskas sajūtas.

Kādā brīdī sarunas izbeidzas – šodien ir stāvākais kāpiens Portugāles ceļā. Neko diži augsts tas nav, bet, rāpšanās pa akmeņainajām takām ar lielajām mugursomām tomēr nav izklaide. Neilgi pirms augstākā punkta piesēžam uz atpūtas pauzi pie krusta ar dažnedažādiem vēlējumiem. Apkaime izskatās pagalam jocīgi, jo teju visām priedēm pie sāniem gozējas plastmasas maisiņš, kurā tiek uzkrāti sveķi.

Augstākajā punktā piesēžam uz silta akmens muguras – ir tik labi apzināties, ka grūtākais šodien aiz muguras. Tepat ir arī Natalī, dalām prieku ar viņu. Petra iemet man ar enerģijas batoniņu, uzņemam spēkus tālākajam gājienam.

No kalpa lejup ir cita iešana – mums atkal mutes vaļā – nodziedam pie Dzintara jūras – ar vienu meldiņu, bet divās valodās, tad izejam cauri vācu repertuāram, kuru es zinu. Tas gan notiek diezgan ātri. Turpinām zirgošanos un vācu valodas stundas. Šodien mācos koku nosaukumus. Petra smejas, ka viņas dēls iedala visus zaļos draugus divās grupās – koki un puķes.

Esam jau nogājušas krietnu gabalu, kad atkal priekšā redzams pitstops. Ierēcam, ka ja tur sēdēs Biete, mēs rāposim garām žogam ar visām mugursomām. Pēdējā brīdī Biete mūs tomēr pamanīs un priecīgi izsauksies – “ak, šeit jūs esat, es jau domāju, kur pazudušas” vai kaut ko tamlīdzīgu. Esam pārdesmit metru no ieejas, kad no bāra iznāk…. Biete. Aši pametam skatu atpakaļ – tur klajš ceļš. Nav mums izredžu noslēpties. Vienīgā cerība – kundze uzsāks ceļu, nepaskatoties atpakaļ. Tā arī notiek un pēc brīža mēs ieklūpam kafejnīcā, mirdamas nost no smiekliem. Pārējie uz mums tā jocīgi paskatās – “retināts kalnu gaiss”, es paskaidroju.

Atpūtušās, turpinām ceļu. It kā tagad ceļam vajadzētu iet tikai lejup, bet priekšā iznirst vēl viens kāpiens augšup. “Šito es nepasūtīju”, paziņo Petra. “Džon, Čak”, mēs žēli saucam un rāpjamies augšup, dungojot meldiņu, kāds parasti atskan filmās, kad no krūmiem iznirst stalts kovbojs zirgā.

Pēc vieniem esam pie auberģes, kas ir tradicionālais šodienas palikšanas punkts. Šoreiz gan te nepaliekam, lai gan vieta izskatās lieliski. Tam ir trīs iemesli. Šodien jūtamies spēka pilnas soļot vēl, man vajag pieveikt vairāk kilometrus, lai paspētu uz lidojumu un… būsim tālāk no Bietes, kas, visticamāk, palikusi šeit.

Nākamajā atpūtas pauzē piestājam pie veikala – nopērkam našķus ceļam un šo to vakariņām, ja nu nebūs ko ēst. Portugālē, atšķirībā no Spānijas, veikali nav gluži uz katra stūra. Tā kā jau iestājas pēcpusdiena, sazvanām nākamo auberģi, ko vada kanādiešu kungs un piesakām divas gultas.

Uz dienas beigām jūtamies nogurušas, tomēr ne tik ļoti kā pirmajās dienās. Lai gan tieši šodien esam pieveikušas aptuveni 30 kilometrus, kājām būtu par ko sūdzēties. Vēl viena šodienas laime – nelīst, lai gan laika prognoze solīja ko citu. Tagad gan mākoņi sāk kļūt aizvien draudīgāki, es aizsūtu uz augšu ziņu, ka mums vēl vienu stundiņu vajadzētu iztikt bez slapināšanas. Tad, viš var līt kaut visu nakti, bet no rīta atkal būtu labi saturēties.

Ap sešiem esam galā un mūsu spēki arī. Auberģe izskatās lieliski. Mūs sagaida dredaina meitene Gaja no Izraēlas un ved augšup, lai parādītu, kur gulēsim. Pirmajā gultā, surprise, surprise… sēž smaidīga Biete.

Uzsākam vakara procedūras – es eju jogot, Petra dušā. Tā kā šeit palikšana ir diezgan dārga, 25 eiro, apvaicājos, vai nebūtu iespēja kaut ko palīdzēt. Jā, labi, varēšu pēc vakariņām pieslēgties galda novākšanai un trauku mazgāšanai.

Vakariņas, ko pagatavojusi Gaja un Ambrozs no Kvebekas, ir lieliskas. Vista apelsīnos, rīsi ar kukurūzu, zaļie salāti. Un, neiztrūkstošais vīns. Abi jaunieši šeit strādā kā brīvprātīgie. Vakariņās pievienojas arī vietas saimnieks, Džefs no Kanādas. Viņš savulaik strādājis par reportieri karstajos punktos un tagad, mūža nogalē, gūst balansu dzīvē, rūpējoties par Portugāles ceļa gājējiem.

Pie trauku mazgāšanas konstatējam nelielu jaušību – mēs ar Gaju lidosim no Santjago un Londonu vienā lidmašīnā. Šim faktam par godu Gaja izstāsta vēl pāris jaušības. Piemēram, pirms daudziem gadiem viņu ģimene uzņēmusi pie sevis vienu jaunieti no Austrijas. Pērn, abi atkal saskrējušies kādā Bangalores iepirkšanās centrā.

Kad esam jau visu nokopuši, pa durvīm ieveļas jaunietis ar mugursomu. Viņš šodien nogājis nieka… 65 kilometrus. Bet izskatās tik žirgts, it kā būtu soļojis pāris stundiņas. Džefs stāsta, ka pagājušajā nedēļā šeit palikusi kāda meitene no Krievijas, kas esot tā pārgurusi, ka aizmigusi vakariņu laikā un iekritusi ar seju šķīvī.

Kad pievēršos rakstu darbiem, atkal notiek TAS – kopējot bildes no SD kartes, tās vienkārši pazūd izplatījumā. Un šodien bija tik gara un skaista diena, sasodīts. Labi, ka ir Petra. “Nu, es domāju, ka faktiski tev būtu aptuveni tādas pašas bildes”, viņa nosaka. Tā kā – baudiet Petras skatījumu uz šodienu!

  1. gada 9. maijs

Izdevumi:

Proviants: 6,65 eur (1,65 kafija un bulciņa, 1 eur kafija, 4 eur pārtika veikalā)

Naktsmītnes: 15 eur

Kopā: 21,65 eur

Viss 3. Camino kopā: 98,26 eur

4 responses to “6. diena: Meža zemenes un augstākais punkts

  1. Tiešam to bieti sauc par Bieti. Bāc, ļoti smieklīgi. Es viņu tieši tādu arī iedomājos, kā riktīgu bieti. Vari pateikt viņai no manis – Your name is veeeeeeery funnnnnnny.

  2. Cik tādā tipiskā Portugāles mazpilsētas veikaliņā maksā alus? Un kādi ali tur pārsvarā ir – globālie, tipiskie zīmoli vai kaut kādi vietējo ražotāju maz zināmi/nezināmi brūvējumi?

    • Populārākais ir Super Bock. 0,33 tilpums veikalā maksā no 0,70 – 0,80 eur, krogā no 1 – 1,30 eur. No ārzemniekiem laikam populārākais ir Heineken.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s