5. diena: Senākā pilsēta Portugālē

Arī brokastis Fernandas mājā ir lieliskas – mums tiek servēts siers, desa, maize, augļi, jogurts, visādas marmelādes, garda kafija. Promejot gribas saimniekus apkampt, tik lieliska palikšanas pieredze.

Diena lēnām iesilst, mēs atkal triecam jokus un mācāmies augus vāciski. Petra paziņo, ka zirnekļu tīkli, kas atrodami katrā mājā, patiesībā var tikt uzskatīti par ekoloģiskiem un ekonomiskiem sapņu ķērājiem. Turpinās arī Džordža un Čaka piesaukšana. Kad ejam garām kādai alai vai citam caurumam, parasti secinām, ka tā ir “aubergue donativo”.

Šodien mums kompānijā soļo kundze gados no Dānijas, kurai nav viegli uztver mūsu jokus, jo šajās dienās jau esam tikušas pie tāda iekšējā humoriņa. Dāniete Biete divdesmit gadus strādājusi par autobusa šoferi un pirms diviem mēnešiem aizgājusi pensijā. Camino bieži vien ir pirmā lieta, ko daudzi Eiropas pensionāri izvēlas veikt uzreiz pēc pensionēšanās.

Šodienas galvenā dilemma ir ejamais attālums – līdz tuvākajai pilsētai, Ponte de Lima, ir vien 15 kilometri, bet nākamā palikšanas vieta ir vairāk nekā 17 km attālumā, kas ejami kalnup. Nolemjam atlikt lēmumu līdz brīdim, kad tiksim pilsētā. Tur ierodamies pirms vieniem dienā – mierīgi varētu vēl soļot, bet ne 17 kilometrus. Vienīgā naktsmītne, kas kartē atrodama pa vidu, booking.com rādās pilna. Pēc nelielām pārdomām izlemjam par labu palikšanai tepat. Vispār mēs kustamies uz priekšu ļoti lēnām, bet galu galā – katram ir savs ritms. Ceļš ir jāpieredz, nevis jānoskrien.

Vēl viena jautrība ir tāda, ka centrālā šejienes auberģe veras veļā vien 16:00 – mums ir teju trīs stundas. Es piedāvāju pārējiem pieskatīt somas un tikmēr parakstīt, bet visi nez kāpēc izvēlas zvilnēt vietējā kafejnīcā. Mums kompānijā ir jaunā meitene Natalī, kura tomēr izrādās esam no Šveices, nevis no Vācijas. Tērzējot atklājam, ka esam ceļojušas pa Āziju aptuveni vienā laikā un līdzīgā maršrutā. Smejamies, ka varbūt esam pat kādā hostelī kopā nakšņojušas. Goa esam bijušas vienā pludmalē, tikai Natalī tā patikusi tik pat ļoti, cik man riebusies. Ar Mjanmu ir otrādi – man šī valsts ļoti iekrita sirdī, bet Natalī ne īpaši. Vienojamies, ka viss atkarīgs no daudzu apstākļu kopuma – vai mums kāda vieta patīk vai nē.

Šodien iedomājos, ka vairākas dienas neesmu iesniegusi ziņojumu par kāju situāciju. Jāteic, ka ejot šos nelielos attālumus, kājas jūtas diezgan labi. Tulznas vakarā taisās parādīties, no rīta to tomēr nav. Līdzīgi ir ar pleķiem – vakarā kāds maziņš pleķis parādās, bet no rīta tas ir pazudis. Arī pēdas uz dienas beigās drusku pasāp, bet nekas dramatisks. Pieņemu, ka veicot garākus attālumus, kāju stāvoklis būtu citādāks.

Kamēr pārējie sit laiku kafejnīcā, es aizčāpoju līdz kaimiņu parkam, lai nojogotu. Man pirms Ceļa bija nelielas bažas, vai visur būs vieta, kur netraucēti veikt ikdienas jogu, bet līdz šim viss iznācis vairāk nekā lieliski. Arī šodien, atrodu ēnainu zāles pleķīti zem ziedošām rozā kastaņām un nedaudz izvicinos.

Kad dodos ārā no parka, dzirdu Petru no tilta saucam manu vārdu. Auberģe ir atvērusies desmit minūtes ātrāk, lai nākot uz rindu. Daudzos svētceļniekus reģistrē viena darbiniece, dabonam gaidīt vēl kādu pusstundu. Tad nu beidzot tiekam pie gultas vietām un lieliska balkona. No tā paveras skats uz vēsturisko tiltu, kura vārdā nosaukta visa pilsēta. Starp citu, senākā Portugālē. Vēl viens labs iemesls neskriet tālāk, pirms vēsture nav aplūkota drusku tuvāk.

Iegājušas dušā, dodamies pastaigā pa pilsētu. Nopērkam vietējā veikalā proviantu rītdienai, pāris alus šodienai un piesēžam upes krastā. Tad izstaigājam nelielo pilsētiņu, kur aiz katra stūra paveras fotogrāfijas cienīga aina. Mēs ar Petru arī knipsējam uz nebēdu. Kad satumst, piesēžam uz vakariņām, pēc tam vēl mirkli pakavējamies naksnīgajā pilsētā. Pārāk ilgi gan klīst nedrīkst – desmitos slēdz auberģi un rīt gara diena priekšā. Beidzot sāksim Ceļu sešos.

2017. gada 8. maijs

Izdevumi:

Proviants: 9,20 eur (3,50 pārtika un alus veikalā, 5,70 vakariņas krogā)

Naktsmītnes: 5 eur

Kopā: 14,20 eur

Viss 3. Camino kopā: 76,51 eur