4. diena: Dzeguze, dārza darbi un vakars portugāļu gaumē

“Marry her anyway, marry her anyway…”, sāk aust rīts un no pilsētas ballītes skan viena no pēdējām dziesmām. Visu nakti mūs priecēja dažādi mūsdienu skaņdarbi, kas neļāva gulēt par spīti nogurumam un vīnam. Teju visi piligrimi no rīta ir viegli sabozušies. Mēs ar Petru atkal startējam vienas no pēdējām un, nogājušas pārsimts metru, ieklūpam pirmajā kafejnīcā uz rīta kafiju un brokastīm. Es varētu iesākumā pavingrot un tad brokastot, bet Petra bez kafijas nekust.

 

Šodien debesis ir zilu zilās, jau ap desmitiem kļūst traki karsti. Ieziežos ar pretiedeguma krēmu teju katrā atpūtas pauzē – pirmajās dienās, par spīti piesardzībai, tiku pie sarkana deguna un vaigiem. Nevaru vien beigt brīnīties, cik ļoti daba šeit ir priekšā mūsējai – daudzi kartupeļu lauki jau vienos ziedos, ķiršiem zaros šūpojas zaļi mazulīši, sīpoli vispār vietām jau nost vācami. Un siens – tas izkaltis gaida tikšanu ruļļos ne vienā vien pļavā.

Šodien dzirdam arī pirmo dzeguzi – droši vien šī arī te jau visiem sen pilnas ausis piekūkojusi, bet mums abām tā ir pirmā. Nauda kabatā ir, soma plecos arī – viss labi! Vāciešiem, izrādās, attiecībā uz dzeguzēm, ir tieši tādi paši ticējumi kā mums, līdzīgi ir ar citam lietām. Izklaides nolūkos mācos augu nosaukumus vāciski. Petra smejas, ka, ja es Vācijā sākšu saukt vārdā, piemēram, struteni, vietējie būšot uz pēcpuses.

Dienas vidū esam sasnieguši pirmo auberģi, pie kuras ieturam pusdienas. Izvelkam no somām visu, kas aizķēries un paēdušas esam. Tā kā šodien ir svētdiena un vairums veikalu ir ciet, mums nav īsti, ko likt uz maizes. Es šo jautājumu atrisinu, saliekot bulciņā mandarīna šķēlītes. Tīri neko! Jā, arī šodien mums pa ceļam gadījās dāsna mandarīnu koku audze.

Pēcpusdienā, kad jau sagurums sāk kļūt pārāks par soļotgribu, ieraugām norādi uz auberģi. Tikai viena bēda – pāri norādei šūpojas mazāka, uz kuras rakstīts “Complete” – šeit jau viss pilns. Pēc maza gabaliņa ir cita naktsmītne, kurā ir brīvas vietas. Skaidrs arī kāpēc. Šeit grib 34 eiro no personas. Turpinām ceļu. Pēc pāris kilometriem piesēžam un apspriežam rīcības plānu. Mums spēks pietiks vēl kilometriem pieciem, ne vairāk. Ja arī nākamā auberģe būs pilna, iesim uz šoseju un ķersim autobusu vai kādu mašīnu uz nākamo lielo pilsētu, kas atrodas 17 km attālumā. Joka pēc piezvanām uz nākamo vietu, lai aizsistu divas gultas vietas. Tur neviens neceļ, bet Petra atstāj ziņu automātiskajā atbildētājā.

Kamēr sēžam autobusa pieturas ēnā, mūs panāk jauna vācu meitene. Viņa tikko esot rezervējusi vietu vēl vienā apkaimes viesnīcā, kur var palikt par 15 eiro ar visām brokastīm. Nospriežam, ka tas ir plāns C un ejam uz mūsu mērķi, cerot, ka saimnieki būs saņēmuši mūsu ziņu. “Lūdzu, lūdzu, Camino – divas brīvas gultas un palikšanu ne dārgāku par 10 eiro”, palaižu pasūtījumu izplatījumā.

Pirms pieciem iepeldam “Casa Fernanda”. Tur jau priekšā nojumē pūšas bariņš redzētu un arī neredzētu seju. Jā, saimniece ziņu ir saņēmusi, un divas gultas ir pietaupītas. Pēc desmit minūtēm iesoļo kundze gados no Dānijas, kuru satikām pusdienās dzerot sidru, un tiek pie pēdējās gultasvietas.

Šeit izskatās tik ļoti mājīgi un mierīgi. Vieta nav oficiālā ceļa auberģe, bet saimnieces laipnība krietni pārspēj visu līdz šim pieredzēto. Nolienu klusā dārza stūrī, lai jogotu. Man pievienojos ziņkārības pilni dukši, skaitā trīs. Lien klēpī, grib nest prom ūdens pudeli, kaujas savā starpā. Beidzot es viņiem apnīku, un šie aizskrien draiskoties uz citu dārza galu.

Pēc jogas lēnām izstaigāju dārzu, tas burtiski prasās pēc papildspēkiem. Tieši iznāk saimniece pabarot cūkas un vistas. Man ašā ideja ir klāt. Tā kā šī ir vieta, kurā viss notiek par ziedojumiem, prasu saimniecei, kā viņa skatītos uz darījumu, ja es daļēji norēķinātos naudā un daļēji darbā. Viņa apdomājas un saka, ka principā palīdzīga roka dārzā nenāktu par skādi, vien raizējas, ka šodien svētdiena – neklājoties strādāt. Mierinu viņu, ka man ceļojot katra diena kā svētdiena un ka darbs dārzā jau ir tīrais prieks, nevis strādāšana. Labi, tieku pie divām aizaugušām puravu – salātu dobēm un ķeros pie lietas. Zeme ir mīksta, nezāles pašas lec laukā. Krietnu stundu darbojos pa dobēm, tad darbiņš galā. Jāķeras pie nākamā – rakstīšanas. Apsēžos ar datoru pie pārējiem un ar vienu smadzeņu puslodi piedalos sarunās, ar otru – šķiroju bildes. Rakstīšanas brīdī gan nepieciešama visa uzmanība.

Esmu tikusi pusē, kad saimnieki sauc vakariņās. No virtuves līdz blakus telpai stiepjas garš galds, katrā pusē vieta padsmit cilvēkiem. Iesākumā tiek servēta zupa – krietni labāka nekā vakar restorānā. Pēc tam nāk otrais – galda vidū tiek servēti šķīvji ar tomātiem, burkāniem, cūku pupām, pupām, rīsiem, vistu. Viss garšo lieliski. Un, klāt krūkas ar balto un sarkano vīnu. Pēc brīža visi sten un kunkst no labsajūtas. Es atvainojos un pazūdu no galda pabeigt rakstu darbus. Joprojām esmu ārā viena, bet no mājas skan jestras vācu melodijas un plaukstu sišana. Iznāk Petra un saka, ka man noteikti jānāk atpakaļ – es šobrīd nokavējot lielisku materiālu blogam.

Labi, pielieku punktu un eju atpakaļ ļaudīs. Jā, tur uz pārmaiņām uzstājas viesi no dažādām valstu grupām, tad revanšējas portugāļi. Šobrīd priecājos, ka esmu pieskaitīta vāciešu – austriešu klanam, man nav vēlmes izpildīt solo priekšnesumu. Rezumējot – šis pagaidām ir vislabākais Camino vakars – daudzkārt tulznu un sviedru vērts.

  1. gada 7. maijs

Izdevumi:

Proviants: 5 eur (2,50 brokastis: kafija, bagete, smalkmaizīte, 2,50 eur – pusdienu bulciņas)

Naktsmītnes: 10 eur

Kopā: 15 eur

Viss 3. Camino kopā: 62,31 eur

One response to “4. diena: Dzeguze, dārza darbi un vakars portugāļu gaumē

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s