Kad Ceļš sauc

Biju nolēmusi līdz rudenim nekur nebraukt – gana daudz darāmā mājās sakrājies. Tad, kādu dienu, pamanīju šajā blogā starp lasītākajiem rakstiem uzpeldam vienu gabalu no Francijas Santjago ceļa. Uzspiedu uz saites un izlasīju ierakstu. Lai arī šis ceļa posms tika iets vien pirms pāris gadiem, tajā piedzīvotais bija paspējis galīgi aizmirsties. Lasīju sevis rakstīto it kā no malas, cenšoties atsaukt atmiņā ainavas, sajūtas, satiktos cilvēkus. Viss beidzās ar to, ka caur vārdiem izstaigāju šo posmu vēlreiz. Sapratu vienu – ļoti gribas iet atkal! Mani abi līdzšinējie Santjago ceļi ieti ap šo laiku, iespējams, izveidojies tāds kā neliels Ceļa pieradums. Kā pavasaris, tā jāiet.

Pēc mirkļa ieskatījos datorā atkal. Tur, Facebook lentā, kāds no draugiem dalījies ar rakstu par seniori Jausmu Kalēju, kas arī pagājusies pa Ceļu. Izlasīju rakstu un arī padalījos – ne dēļ Ceļa, bet gan Kalējas kundzes, kura strādā par brīvprātīgo muzejā, vada jogas nodarbības senioriem, ir piedalījusies dažādās programmās ārvalstīs. Tāds prieks par šādiem cilvēkiem, kuriem “vecums nav šķērslis”. Virpinot Facebook lentu uz leju, gandrīz nožagojos – arī nākamais ieraksts ir par Santjago ceļu – mana jogas draudzene Laura Līduma padalījusies savās atmiņās par noieto. Aizvēru datoru.

Esmu tikko atbraukusi mājās. Kārtīgu ejamo apavu man nav. Bikses novalkātas. Kājas pēdējos gados uzvedas dīvaini – kā noeju garāku posmu, visas potītes vienos pleķos, un pēdas prot sāpēt neticami dažādos veidos. Ar finansēm arī vajadzētu tā prātīgi tagad apieties. Jārisina citas prioritātes. Drīz jāsēj burkāni un jāstāda kartupeļi.

Bet, ja tādu pavisam mazu gabaliņu. Nu, kilometrus 250. No Porto līdz Santjago. Ja nevarēsi paiet, iesēdīsies autobusā, kam tev jāatskaitās. Santjago tev palikšana ir, varbūt arī Porto atradīsies. Cik nu tur tās astoņas naktis pa ceļam izmaksās. Paēdīsi putras un sausās zupas, nekas nenotiks. Kalendārs pirmajā maija pusē arī vēl brīvs.

Hmm, nez cik maksā biļetes uz Porto. Ap vienu pārsēšanos nemaz tik traki nav. Un atpakaļ no Santjago arī var atlidināties pa divciparu skaitli. “Pa šo cenu atlikusi vēl 1 biļete”, Ryanair kārdina un kaitina vienlaicīgi. Rokas pašas sameklē kodu karti un pēc minūtēm desmit attopos ar četrām avio biļetēm “kabatā”. Ir cilvēki, kas spontāni var nopirkt jaunas kurpes vai kleitu, es esmu tā vienkārši nopirkusi lidmašīnu biļetes.

Lai arī par to, kas notiks tālāk, man nav ne jausmas – neesmu pētījusi ne maršrutu, ne palikšanas vietas, ne ko citu. Bet esmu pārliecināta, ka viss būs kārtībā. Un tagad ir motivācija sasparoties un darīt lietas veicīgāk, lai bez sirdsapziņas pārmetumiem varētu nočiept Latvijai maija pirmo pusi.

Kārdinājumam un atmiņām – dažas bildes no klasiskā jeb mana Pirmā Ceļa.