Indijas nacionālās īpatnības

Kamēr vēl Indijas brauciens svaigā atmiņā, nolēmu apkopot vienā ierakstā šīs zemes īpatnības, kuras iesākumā ļoti krīt acīs, izbrīna, pārsteidz, kaitina. Ar laiku dažas no tām sāk šķist pašsaprotamas un mīļas, kā, piemēram, galvas šūpošana, bet citas, kā netīrie palagi viesnīcās, kļūst vēl grūtāk izturamas. Svarīgi piebilst, ka šie ir pamatā Indijas dienvidu novērojumi un dziļi subjektīvi, kā viss, ko šeit klāstu.

  1. Transports

Sabiedriskajā transportā lielākoties vietu sadalījums ir pa dzimumiem – piepilsētu vilcienos ir atsevišķi vagoni sievietēm, autobusos sievietes sēž autobusa priekšā, bet vīrieši aizmugurē (kādreiz otrādāk). Kad nezināšanas vai kompānijas pēc braucu vīriešu daļā, neviens ārā nedzina, bet skatījās gan ar baltu aci.

Visērtākais pārvietošanās veids ir vilciens, tomēr es visvairāk braucu ar autobusiem, jo šim transporta veidam bija visvieglāk saprast maršrutu un biļešu iegādi – aizej tik līdz autoostai, nosauc vajadzīgo pilsētu un jau pēc minūtes sēdi savā busā, kur biļeti var nopirkt pie konduktora. Autobusa šoferi visi kā viens varētu startēt pirmajā formulā – tas reakcijas asums un gabarītu izjūta, kas viņiem jāpielieto teju nepārtraukti, ir apbrīnojama. Braucieni nav ieteicami cilvēkiem ar vājiem nerviem, tomēr kopumā tie ir jauki piedzīvojumi.

Indijas vidienē gan braukšana ar autobusiem vairs nav tik relaksējoša. Tur, lai ieņemtu sēdvietu, ir jāiemet pa logu uz sēdekļa kāds drēbes gabals vai soma – tad šī vieta skaitās aizņemta. Tā kā uz autobusiem nav uzrakstu angliski, tad brīdī, kad apjaut, kurš buss ir tavējais, visas vietas jau parasti ir aizņemtas. Ja vien neesi grūtniece pēdējā mēnesī vai 100 gadīgs večuks, neviens tev vietu no laba prāta nepiedāvās. Vēl jārēķinās, ka, braucot pa kalnu ceļiem, vietējiem bieži paliek nelaba dūša, tāpēc pirms brauciena visiem tiek izdalīti maisiņi kā lidmašīnās.

Arī pilsētas ietvaros vislabāk pārvietoties ar autobusiem (lielajās – ar metro vai vilcienu), kas maksā dažas rūpijas; rikšas un takši ir daudzas reizes dārgāks pasākums. Vietējie pamatā pārvietojas ar kārtīgiem močiem (nevis motorolleriem kā pārējā Āzijā) un dara to ar dienvidnieku temperamentu, tāpēc uz ceļiem ir jāuzmanās.

  1. Birokrātija un sakari

Indiešiem ļoti patīk papīri. Lidostās, dzelzceļa stacijās, viesnīcās – teju visur ir jāizpilda vairākas veidlapas, lai tiktu pie vajadzīgā pakalpojuma. Visur ir jānorāda telefona numurs. Pie vietējās sim kartes oficiāli nevar tikt, bet neoficiāli var sarunāt ar kādu vietējo, lai tev tādu saorganizē. Nav grūti. Lielākās pilsētās ar interneta pieslēgumu nav problēmas, mazākās vietās tas nav pieejams vai arī ir neciešami lēns. Šādās situācijās es parasti lietoju 3G internetu telefonā.

  1. Ēdiens un dzērieni

Faktiski visās ēstuvēs uz galda stāv bezmaksas ūdens krūkas un glāzes. Iesākumā no tā izvairījos, pēc tam dzēru gardu muti. Pēc labākajām Indijas tradīcijām, ūdens ir jādzer ar lūpām nepieskaroties glāzes malām – tā viņi cenšas ievērot zināmu higiēnu, jo glāzes neviens pēc dzeršanas nemazgā, labākajā gadījumā tās tiek viegli izskalotas. Daudzās vietās ir pieejami ūdens bunduļi, no kuriem var bez maksas uzpildīt dzeramo ūdeni.

Populārākais dzēriens, ko var dabūt uz visiem ielas stūriem ir čai masala – salda tēja ar pienu, kas garšo pavisam labi. Arī kafija indiešiem sanāk garda, īpaši ja tā nav iepriekš sajaukta ar cukuru. Dienvidnieki visbiežāk to servē metāla krūzītē un trauciņā, kurš domāts, lai labāk sajauktu kafiju ar pienu, bet lieliski noder arī dzēriena dzesēšanai.

Nomaļākās vietās alkohols publiskās vietās nav pieejams. Dodoties ziemeļu virzienā tas mainās, par lielajām pilsētās vispār nerunājot.

Ēdiens bija mana lielākā dienvidu Indijas vilšanās. Dienvidnieku ēdienkarte pamatā sastāv no eļļā pilošiem mīklas izstrādājumiem, kas jāēd ar mērcītēm, no kurām lielākā daļa ir neciešami asas. Lielākā daļa no mīklas plāceņiem man pat garšoja, bet cik ilgi var ēst mīklu?! Vai rīsus.

Pēc ēšanas parasti tiek pasniegtas Romas ķimeņu (kumina) sēklas, kas veicina gremošanu.

O, gandrīz piemirsu. Ziniet, ko Indijā nozīmē uzraksts “Hotel”. Ha! Tas nozīmē, ka tur ir restorāns un šai vietai nav nekāda sakara ar palikšanas iespējām. Kad esi pārguris, meklējot viesnīcu, šie uzraksti šķiet īpaši kaitinoši.

  1. Odi

Nebiju domājusi, ka šie mazie lidotāji būs tik bieži nakts viesi. Un Indijas odi nav tādi kā mūsējie, kurus var salīdzinoši viegli atrast un nomedīt. Nē, viņi ir sīciņi, pārvietojas zibenīgi un slēpjas meistarīgi. Toties tevi odi atrod gan laukos, gan pilsētas centrā. Mazliet palīdz ventilatori, bet daži veiklākie tāpat pamanās tevi sakost. Pretodu līdzekļi palīdz jau labāk, bet arī uz ierobežotu laiku. Cieši sieti ir vislabākais risinājums, bet daudzviet tādi nav sastopami.

Vēl man sanāca tuvāk iepazīties ar prusakiem, bet citi lidotāji un rāpotāji mani lika mierā.

  1. Ieejas maksas

Daudzviet ieejas maksa neeksistē, bet, ja eksistē, visbiežāk tūristiem tā būs aptuveni 10 reizes lielāka nekā vietējiem. Ja ieeja templī indiešiem maksā 30 rūpijas, tūristam jāšķiras no 500. Vēl daudzos objektos tiek prasīta papildu samaksa par fotografēšanu un filmēšanu, no kuras gan var izvairīties.

  1. Sanitārais mezgls

Tūristu vietās visbiežāk būs sastopams mums pazīstamais tualetes pods, papīrs gan ir ekskluzīva parādība. Indieši higiēnu uztur ar ūdens palīdzību. Vietējo tualetē pamatā būs caurums grīdā. Dušas ir diezgan izplatītas, siltais ūdens ne tik ļoti. Bet arī vietā, kur ir duša, noteikti būs arī kaudze ar spainīšiem, ar kuriem laistīties.

  1. Galvas šūpošana

Tikko ierodoties Indijā, šī paraža šķiet kaitinoša un nesaprotama – nez ko indieši cenšas pateikt ar galvas šūpināšanu visos virzienos. Ar laiku tīri intuitīvā veidā var saprast katra šūpojiena nozīmi. Iesākumā varu ieteikt visu, kas neizskatās pēc klaja nē, uztvert kā piekrišanu – visbiežāk viņi saka kaut ko radniecīgu “jā”.

  1. Skaistums, uzmanība un drošība

Jo gaišāka ādas krāsa, jo tu skaities skaistāks. Tāpēc vietējie bieži vien slēpjas no saules vai cenšas lietot ādu balinošus līdzekļus, bet, mūs, dabīgi gaišādainos cilvēkus, uztver kā dikti smukus. Īpaši vietās, kur tūristi neapgrozās, jārēķinās ar lielu uzmanību, lielākoties tā ir laipna. Cilvēki sveicinās, grib kopā fotografēties, paspiest roku, aprunāties. Paši indieši variē no pavisam gaiši brūnas līdz ļoti tumši brūnam ādas krāsas tonim, sastopami arī albīni ar pilnīgi baltu ādas krāsu.

Kopumā sajūta Indijā ir droša, vietējie pieskata ārzemniekus. Lielajās pilsētās, kā jau visur, jāuzmanās no kabatas zagļiem. Man bieži vaicā par vīriešu uzmācību un varu apliecināt, ka tajā sava daļa patiesības ir. Mēs viņiem šķietam valdzinošas gan dēļ ādas krāsas, gan ekonomiskā fona, gan kāda cita aspekta. Baltās sievietes ir kā trakas uz seksu. Tā domā ne viens vien indietis. Kā man paskaidroja vietējie, tad par šo mītu jāpateicas erotiska rakstura filmām, kurās pārsvarā novērojami baltie cilvēki.

  1. Higiēna un piesārņojums

Ja vien nevarat atļauties palikt smalkās viesnīcās, nolaidiet savu higiēnas latiņu pāris iedaļas zemāk jau pašā sākumā. Gultas veļas nemainīšana ir ierasta prakse, bet indieši neprotestē, kad viņiem palūdz pārklāt gultu. Arī vairums telpu, īpaši sanitārie mezgli, mēdz izskatīties visai bēdīgi. Nemaz nerunājot par graustu rajoniem un piesārņoto dabu, uz ko īpaši skumji skatīties.

  1. Garīgās prakses

Lai nu kas, bet Indija, kā šo seno zināšanu dzimtene, ir kā radīta garīgām praksēm. Tur vienkārši kaut kas ir gaisā. Īpaši tempļos. Teju katras ēkas priekšā katru rītu tiek uzbērta mandala no rīsu miltiem – izskatās mirdzoši un radoši! Šajā ceļojumā man diemžēl neiznāca uz ilgāku laiku apstāties kādā ašramā un nopietni pievērsties jogas praksei, bet ļoti ceru kādu dienu atgriezties, lai to iespētu.

Droši vien, ka kāda īpatnība ir piemirsusies, bet ceru, ka vispārējam ieskatam pietiks. Kopumā varu atzīt, ka Indija mani pārsteidza labā ziņā un, neraugoties uz īpatnībām un trūkumiem, man jau pietrūkst šī kontrastu zeme. Kā teica mans pēdējais namatēvs: “Tu nebrauc uz Indiju, Indija tevi sauc”.

4 responses to “Indijas nacionālās īpatnības

  1. Vietējo SIM karti var dabūt. Ne no visiem operatoriem gan. Airtel SIM karti nokārtojām veselas 3x. Un pagājušajā gadā tas aizņēma tikai pusdienu :) Iepriekš vajadzēja gaidīt 2-4 dienas. Ar citiem operatoriem mums bija dažāda pieredze. Vodafone nepatika Latvijas pase.

    SIM tiek atslēgta pēc 3 mēnešiem, jo redz tūristu vīza esot 3 mēneši, ha. Kaut arī sen jau ir 6 mēneši.

    • Piedāvā, piedāvā. Vairākums vietējo ar to arī dzīvo. Vienīgi katram ir jāreģistrējas. Ir jāuzrāda pase, vīza, jādod fočenes, jābūt vietējai adresei (ne vienmēr der viesnīca) un vietējai kontaktpersonai (mēs vienu reizi atradām cilvēku uz ielas; citreiz derēja viesnīcas reception). Ne visi operatori mūsu pieredzē gribēja dot SIM tūristam.

      Visvienkāršāk SIM bija nopirkt lidostā.

    • Eksistē, bet vismaz Dienvidos tā ārzemniekiem vienkārši nepienākas. Kā raksta citi ļauži, tad ziemeļos ir citādāk. bet es palūdzu nopirkt vienam vietējam un tālāk lietoju un papildināju bez problēmām.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s