“Tu laikam nesmaidīsi, kamēr nepienāks sūtījums”, Sandžibs izsaka minējumu. Jā, patiešām neesmu pārāk labā omā. Manam fotoaparāta lādētājam un baterijai bija jāpienāk šodien, tāpēc visu dienu pavadīju mājās, to gaidot. Kad Sandžibs zvanīja pie durvīm, cerību pilna devos tās atvērt, domādama, ka ieradies kurjers. “Oh, es gaidīju kādu citu”, man ātrumā paspruka, bet tad apķēru, ka šī droši vien nav pati pieklājīgākā frāze, ar ko sagaidīt mājas saimnieku. Veicot vairākus zvanus, tikām pie informācijas, ka sūtījums šodien nav ieradies Mumbajā, visas cerības uz rītdienu.
Agrāk vai vēlāk cilvēki, ar kuriem pavadu kopā laiku, uzzina par 20 eiro konceptu un uzdevumiem. Vēlākais brīdī, kad palūdzu viņus nobildēt mani ar paldies plakātu. Tā kā līdz mājās braukšanai palikusi nedēļa ar astīti, apkopoju uzticētos uzdevumus un iepazīstinu ar tiem arī Sandžibu. Mirkli padomājis, viņš nāk klajā ar biznesa plus vīrieša pieeju problēmām – visus šos uzdevumus varot izpildīt šodien. Sāku smieties un saku, ka tā neies cauri – katram cilvēkam pienākas sava diena, kad par viņu piedomāju un pateicos. Viņš atkal nesaprot, kāpēc “jāčakarējas” – ja var atrisināt uzdevumus pēc iespējas ātrāk un efektīvāk, to vajag darīt.
Tā kā šodien ir piektdiena, ir īstā reize iepazīt Mumbaju naktī. Tikuši līdz centram, dodamies uz vienu no Sandžiba iecienītākajiem krogiem. Vieta ir pilna ar smalki ģērbtiem cilvēkiem, kas izklaidējas tieši tāpat kā cilvēki jebkurā pasaules malā. Iekštelpās iet vaļā karaoke, tā esot ļoti iecienīta nodarbe Mumbajā. Man sanāk smiekli, kad iedomājos, ka es šovakar būtu izvēlējusies vilkt tradicionālo indiešu tērpu. Tā vietā, lai “saplūstu ar pūli”, izskatītos pagalam neiederīgi šajā vietā.
Man ir sajūta, ka šis būs tusēšanas vakars, attiecīgi savlaicīgi nosūtu paldies Laurai! Laura, ievērtē puišu krekliņus – viedi vārdi ?. Un – pāāāldies!
Arī mēs paņemam pa alum un nostājamies maliņā. Lai tiktu pie galdiņa, jāuzgaida. Galdiņu ierādīšana Mumbajā ir ierasta prakse un tā notiek faktiski visās puslīdz solīdās vietās. Pēc pusstundas galdiņš atbrīvojas, tiekam apsēsties un paēst.
Kādā brīdī karaoke izbeidzas un iekštelpās sākas dejas. Interesanti no malas vērot cilvēkus, kas dejo. Indieši, vairāk nekā ļauži mūsu grādos, dejo ar rokām un ķermeņa augšdaļu. Augumi kustas skaisti un plastiski, prieks skatīties.
Lai paplašinātu manu Mumbajas naktsdzīves redzesloku, pārceļamies uz nākamo vietu. Šis bārs veidots kā birža, kurā dzērienu cenas visu laiku mainās. Jo vairāk cilvēku pasūta vienu un to pašu dzērienu, jo zemāka ir tā cena. Cenu izmaiņām var sekot līdzi ekrānos pie bāra sienām. Cenas Indijas mērogiem ir augstas, Eiropas – vidējas. Mazs un šļorgans alus maksā 2 eiro, liels un gārds – ap 4.
Ap pustrijiem naktī, tā kā skolas diskotēkā, tiek ieslēgtas lielās gaismas un visi palūgti atstāt šīs telpas. Sandžibs paskaidro, ka tas notiekot tāpēc, ka bāram ir licence darboties līdz diviem naktī. Noķeram motorikšu un ar nelielu līkumu dodamies mājup. Līkums tiek izmests pa smalku rajonu, kurā Sandžibs un rikšas šoferis ar entuziasmu izglīto mani, kurā villā dzīvo kura Bolivudas zvaigzne. Uz manām iebildēm, ka es nepazīstu nevienu no nosauktajiem personāžiem, viņi īpaši nereaģē. Jāteic, ka braucienu es izbaudu viena iemesla dēļ. Starp trijiem un četriem naktī Mumbajā beidzot nav sastrēgumu.
- gada 17. marts, 128. diena
Izdevumi:
Transports – 6 eur
Provinats – 14 eur
Kopā – 20 eur
Bilance: – 193 eur
L.
hehe, nu smalki esi nodevusi pa Mumbajas bāriem ar čaļiem. :)) apsmējos, kad ieraudzīju to dārzeņu maisiņu… Man jūsu burkāni novembrī nostāvēja vēl vairākas nedēļas. 😀