Mumbajas mozaīka

Pamostos no durvju zvana pie durvīm. Cerība, ka tas būs kurjers, arī šoreiz neattaisnojas. Ir ieradusies mājkalpotāja, lai iztīrītu dzīvokli un izmazgātu drēbes. Man ir neērti, kad gados vecāks cilvēks mazgā grīdu, kamēr es sēžu blakus. Tas pats attiecas uz drēbēm – Sandžibs sacīja, ka mierīgi varu dot sievietei mazgāt visu, kas nepieciešams, tomēr pirmajā dienā visu izberzu pati. Šorīt attopos, ka biju iemērkusi pāris gabalus tikai tad, kad tie jau karājas uz striķa. Jāatzīst, ka kaut kādu iemeslu dēļ, mājkalpotājai mazgāšana tomēr padodas labāk, baltais krekls tik tiešām beidzot atkal izskatās balts. Kad apspriedu šo tēmu ar Sandžibu, viņš atzīst, ka no vienas puses arī jūtas drusku neērti, no otras – sievietei, kas dzīvo kaimiņu graustu rajonā, šādi tiek dota vismaz kaut kāda peļņas iespēja. Nauda par šo pakalpojumu gan ir neticami maza, par katru darba veidu – tīrīšanu, mazgāšanu, gatavošanu – tās ir 600 rūpijas (8,5 eur) mēnesī. Biznesa ļaudis (vismaz daļa), savukārt, pelna vairāk nekā pie mums. Indijā ienākumu līmeņa atšķirība ir patiešām dramatiska.

Sandžibs atkal sazvana kurjerdienestu, brīdi tērzē ar viņiem un tad paziņo, ka mans sūtījums joprojām nav ieradies. Tomēr mājās nebūšot jātup, viņi piezvanīšot, kad sūtījums atnāks. Ziņa bēdīga, bet ko padarīsi.

Prātu priecīgāku nepadara arī cita problēma – pēkšņi nelādējas mobilais telefons. Izmēģinām visādas lādēšanas iespējas – mainot vadus, datorus, rozetes – nekas nenotiek. Laikam man šobrīd kaut kāda tehniskā karma iestājusies.

Brokastīm Sandžibs šoreiz izvēlas vietu, kas atrodas kādu kilometru no mājām, tur esot izcila kafija. Kamēr gaidām pasūtījumu, Sandžibs paziņo, ka tūlīt būs atpakaļ un uz mirkli pazūd. Esmu gandrīz jau beigusi brokasot, kad viņš atgriežas. Un pasniedz man mazu auduma kastīti. Uzreiz atpazīstu Padija sūtījumu. Yes! Viltnieks tāds. Izrādās, kurjerdienests tomēr bija saņēmis paciņu, bet, lai nebūtu jāgaida piegāde nezināmā laikā, Sandžibs bija izlēmis aiziet tai pakaļ, tāpēc arī šī brokastu vieta. Tagad, protams, mans noskaņojums ir par kārtu labāks. Kad vēl tuvējā mobilo telefonu veikalā sakārtojam lādēšanas jautājumu, dzīve vispār šķiet lieliska.

Šodien uz centru dodamies ar auto. Ikdienā Sandžibs to neizmanto, jo lielākā ceļa daļa jāpavada, sēžot korķos, kā arī stāvvietu problēma ir aktuāla. Šodien ir sestdiena, attiecīgi satiksme ir nedaudz mierīgāka, bet tikai nedaudz. Iesākumā dodamies uz rajonu, kur Sandžibam norunāta biznesa tikšanās. Lielākā daļa indiešu strādā arī sestdienās, Sandžibs vienojies ar darbavietu par darbošanos katrā otrajā sestdienā. Šodiena teorētiski ir brīva, bet šo tikšanos nav izdevies atcelt. Kamēr Sandžibs tiekas, es dodos pastaigā pa vietējo apkaimi.

Pie mašīnas esmu atpakaļ pirmā. Gaidot Sandžibu, pamanu mazu lodziņu sienā, pie kuras pulcējas vīri. Kā tad, tur dod tēju. Es arī pasūtu čai masalu un pagaršojusi konstatējusi, ka tā ir labākā, ko līdz šim iznācis baudīt. Tad jau jāsūta paldies Laimai Vanagai! Visi vienmēr ar lielu ziņkāri pēta, kad rakstu paldies zīmes un fotografēju tās. Arī šoreiz bars veču apspriež manas izdarības, bet dīvainā kārtā neko neprasa, varbūt nerunā angliski. Paldies, Laima!

Esmu paspējusi izbaudīt gardo dzērienu, kad drīz vien klāt ir arī Sandžibs – tikšanās ieilgusi, bet bijusi produktīva. Pārējā dienas daļa ir brīva. Iesākumā pabraukājam apkārt – iegriežamies biznesa rajonā, kura izmaksas par kvadrātmetru esot tādas pašas kā Ņujorkā, kā arī Āzijas lielākajā graustu rajonā, kas ironiskā kārtā atrodas tieši kaimiņos. Vispār ar graustiem esot interesanti. Pirmā lieta – būdiņas, kas no malas izskatoties tik nožēlojami, iekšpusē bieži vien esot diezgan labā stāvoklī – ar gaisa kondicionieriem un televizoriem. Par to liecina daudzās satelītantenas virs būdiņu jumtiem. Otrā lieta. Tā kā Mumbajai dēļ atrašanās vietas ir grūti plesties uz sāniem, tad pilsēta aug uz augšu. Attiecīgi celtniecības kompānijas bieži vienojoties ar kāda graustu rajona iedzīvotājiem par sekojošo – viņi atļaus nojaukt esošās mājvietas, lai to vietā uzceltu daudzstāvu ēkas. Par to graustos mītošie tiek pie dzīvokļiem jaunbūvē, bet pārējos dzīvokļus celtnieks var realizēt par bargu naudu.

Vakariņās apēdam tradicionālos buri (sen mīkla nav ēsta). Mani īpaši sajūsmina milzīga bļoda ar marinētiem asajiem pipariem, kuras saturu vietējie lok iekšā bez aizturēm. Kad bildēju bļodu, pretim sēdošais vīrs arī noteikti grib iekļūt kadrā, lepni demonstrējot savas piparu ēšanas prasmes.

Ieturējušies dodamies pastaigā pa vietējiem tirgiem – zem jumta un ielās. Te var nopirkt garšvielas, riekstus, saimniecības preces, drēbes un pašu vellu. Dažādie ielas našķi izskatās labi, bet vēders vēl pilns no vakariņām. Esmu tik pateicīga, ka varu iepazīst Mumbaju kopā ar Sandžibu. Pirmkārt, šādā veidā iešana ir daudz mierīgāka. Visi redz, ka esmu ar kādu kopā un attiecīgi var iztikt bez pārspīlētas uzmanības. Otrkārt, Sandžibs var sniegt paskaidrojumus par redzamajām precēm vai situācijām, ja man kaut kas nav skaidrs. Treškārt, Sandžibs “stāv sardzē”, lai es nekad nepasūtītu asu ēdienu, kas man neiet pie dūšas.

Apskatām arī šejienes slaveno dzelzceļa staciju no iekšiņas un āriņas – iespaidīga ēka. Kādā brīdī nonākam līdz templim, kas tērpies baltās marmora mežģīnēs.

Jāiet iekšā! Brīnumainā kārtā neviens mani ārā nedzen, vien jāapliek ap galvu lakats. Sargs ar žestiem rāda, lai dodamies augšup. Otrajā stāvā uz grīdas sēž ļaužu pulciņš un muzicē. Apkārt milzīgos kupolos plivinās sveces, ik pa laikam kāds no lūdzējiem ieskandina zvanu. Lēnītēm izstaigājam templi, Sandžibs, kā jau hindus, palūdzas, es pasēžu un pajūtu. Sandžibs nāk no priesteru kārtas, viņiem dzimtajā pilsētā esot savs ģimenes templis, kuru šie uzturot. To es uzzināju reizē, kad palūdzu pāršķelt nogatavojušos kokosriekstu. Viņš ar vieglu un profesionālu rokas kustību to trieca pret galda virsmu, atzīstot, ka savulaik palīdzējis profesionālajam priesterim šķelt ziedotos kokosriekstus, tāpēc attīstījušās šādas iemaņas.

It kā ir sestdienas vakars un atkal varētu iet ielās, tomēr atzīstos, ka šovakar man tādām atrakcijām nav spēka. Paķeram pa ceļam pāris alus veikalā un ieriktējamies uz balkona. Un tā mēs trīs stundas… runājam par biznesu. Par auditorijām, tehnoloģijām, idejām un lietu kārtību. Aizeju gulēt ar idejām pilnu galvu, tik vērtīgi kādreiz aprunāties ar cilvēku no citas “planētas”.

  1. gada 18. marts, 129. diena

Izdevumi:

Provinats – 11 eur

Citi – 8 eur

Kopā – 19 eur

Bilance: – 192 eur

2 responses to “Mumbajas mozaīka

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s