“Kāpēc tu atbrauci uz Mumbaju?”, prasa Sandžibs, mans šejienes namatēvs. Godīgi sakot, man nav jēdzīgas atbildes. Varbūt tāpēc, ka par šo pilsētu tik daudz lasīts grāmatās, varbūt tāpēc, ka Mumbaja, kādreizējā Bombeja, vienkārši skan pēc īstas Indijas. Bolivudas cienītājiem šejienes apmeklējums varētu būt vēl viens iemesls, bet, jāatzīst, ka es nevienu Bolivudas filmu neesmu redzējusi, ko vajadzētu mainīt.
Pagaidām man ir viegls šoks par šo pilsētu. Goa autobuss mani izlaida milzīgu šoseju krustojumā, kurā jutos tik apjukusi, ka paņēmu taksi. Apjukums un nogurums darīja savu – pirmo reizi Indijā tiku pamatīgi apčakarēta, taksists noplēsa divas reizes vairāk nekā pienāktos.
Sandžiba dzīvoklis atrodas… tikai 25 km no centra. Jau taksī sapratu, ka šī pilsēta ir viena no monstrozākajām, kurā man nācies pabūt. Kā nekā – šeit sadzīvo 20 miljoni, Mumbaja ar savām piepilsētām ir blīvāk apdzīvotā teritorija Indijā. Nelielais divistabu dzīvoklis atrodas vienā no guļamrajonu kompleksiem, pretī slejas tādas pašas pelēkas ēkas ar restēm un sietiem logu priekšā. Sandžibs, izrādījis man savu mājvietu, dodas uz darbu, es atpūšos pēc nakts autobusā un izbaudu patiešām ātro internetu.
Dēļ taksista attieksmes jau tā neesmu īpaši priecīga, bet tad pamanu, ka Padijs atsūtījis video. Tā sākumā viņš atvainojas, ka šīs nebūs pārāk labas ziņas. Un tad skumji pašūpo manu fotoaparāta lādētāju ar visu bateriju. Kad esi viens pats istabiņā, tad aizbraucot ir viegli pārbaudīt katru kaktu, bet, ja otrs iemītnieks ar savu mantu kaudzi tur paliek, kaut ko aizmirst ir daudz vieglāk. Piemēram, atstāt kontaktā fočuka lādētāju. Kas ir gana specifisks, tāpat kā akumulators. Nav akumulatora, nav bilžu. Nav bilžu, nav bloga ierakstu. Nav bloga ierakstu, nav priecīgi ceļot. Eh. Aizrakstu Padijam, ka šīs ir patiešām sliktas ziņas un man tās mantas vajag ĻOTI. Ja viņš būtu tik laipns un atrastu veidu, kā šo mantību atsūtīt uz Mumbaju, es būtu pateicīga bez gala un bez malas. Mazliet paķircinājis mani, viņš solās to izdarīt.
Pēc pāris stundām viņš atsūta jau citu video, kurā demonstrē paciņu ar Sandžiba adresi. Bažas, ka kurjers nepieņems bateriju sūtīšanai, nav apstiprinājušās, lietas ir ceļā pie manis. Fū, cerams, ka tās veiksmīgi atradīs šo Mumbajas stūri.
Nu jau mans prāts ir mierīgāks un varu pāris stundiņas pagulēt. Pievakarē atgriežas dzīvokļa saimnieks un mēs dodamies vakariņās. Šovakar pilsētā ir arī Sandžiba draugs un darba kolēģis Prio, tāpēc vakariņosim trijatā. Restorāns ir vēl “šausmīgāks” nekā Kočinā. Pieklusinātas gaismas, viegli kondicionēts gaiss, jūras velšu specializācija. Iesākumā atkal jūtos kā “ne pēc adreses”, bet pēc brīža viss ir kārtībā, jo abi draugi ir īsti jokupēteri.
Visu vakariņu laiku smejamies, apkārtējie ik pa laikam nosodoši skatās mūsu virzienā. Arī ēdiens ir patiešām izcils – cālis mērcē, zivs, visādas uzkodas. Nedaudz bažījos par rēķina momentu, droši vien būšu apēdusi dienas budžetu. Tad viesmīlis man noliek deguna galā planšeti ar apmierinātības anketu. Kamēr saprotu, kā tā jāaizpilda, puiši ir tikuši galā ar naudas lietām. Protams, apvaicājos, cik man vajadzētu piemest, bet Sandžibs nočukst, ka šitas laikam aizies uz firmas rēķina. Labi, lai firmai veicas, paldies!
Prio vēl nav reģistrējies viesnīcā, tāpēc tālāk dodamies ar visu viņa čemodānu. To vilkt pa bedrainajām Mumbajas ielām gan nav īpaši ērti, draugi to dara uz maiņām. Drīz esam nonākuši vienā no šejienes pludmalēm. Tā ir plata, cilvēku un atkritumu pilna. Ik pēc minūtes nākas atvairīt kādu piedāvājumu kaut ko iegādāties, tāpēc drīz vien zūdam tālāk.
Sēžamies taksī un braucam uz rajonu, kurā atrodas Prio viesnīca. Mēs braucam pāri garam tiltam, no kuras paveras skats uz Mumbajas daudzajiem debesskrāpjiem ar dzeltenu mēness bumbu virs tiem. Braucam garām ultra modernām ēkām un krāšņiem dārziem, pēc desmit minūtēm esam blakus vēsturiskām ēkām – dzelzceļa biroja ēkai, kas iekļauta UNESCO, universitātei, Gateway arkai un citām Mumbajas īpašajām vietām. Dažas minūtes no tām – uz ielām guļoši cilvēki, būdiņas, grausti, teltis. Man galva griežas no šejienes kontrastiem. Miljonāru un bezpajumtnieku pilsēta.
Prasu, vai Sandžibam, kurš darba vajadzībās ir padzīvojis daudzās Indijas pilsētās, šeit patīk. Viņš māj ar galvu un apgalvo, ka Mumbajā jūtas lieliski. Ik pa laikam Sandžibs vērš manu uzmanību uz nelielām detaļām, piemēram, ielu nosaukuma plāksni, kas veidota kā grāmata. Pie šejienes baznīcas katru dienu tiekot nomainīts kāds spārnots teiciens, Sandžibs smejas, ka vienmēr ar lielāku interesi apskata to nekā pašu ēku.
Kad pienācis laiks doties atpakaļ, Sandžibs jautā, vai vēlos braukt ar taksi vai ar vilcienu. Tā kā Indijas vilcienā man vēl nav iznācis pabūt (plus, tas noteikti ir lētāks), saku, ka noteikti gribu braukt ar to. Izskatās, ka mans namatēvs nav priecīgs par šo lēmumu, jo pats ikdienā ar sabiedrisko transportu nepārvietojas, esot pārāk liela drūzma. Tā kā tuvojas pusnakts, tad šobrīd vilciens ir pustukšs. Kādā no pieturām sakāpj vairāk ļaužu, tomēr par pārpildītu šo transportu nevar uzskatīt. Ap pusvieniem esam vajadzīgajā rajonā, arī tur tautas netrūkst. Šī, atšķirībā no Vjenčanas, patiešām ir pilsēta, kas nekad neguļ.
- gada 16. marts, 127. diena
Izdevumi:
Transports – 13 eur
Kopā – 13 eur
Bilance: – 193 eur
Agnese
Es taisni gribēju jautāt kāpēc nepārvietojies ar vilcienu starp pilsētām – guļamvagonā var izgulēties labāk. Lēti un ērti. Vienīgi der iegādāties saslēgu, ar ko somu piekabināt pie gultas.
Āzija rullē !
Ja vēlies redzēt tiešām labu Bolivudas filmu, iesaku filmu ar nosaukumu “Black” (2005.gada filma). IMDB lapas ID numurs šai filmai – tt0375611