Padijs, kā jau vairums indiešu, ceļas diezgan agri, tāpēc pamodusies nemaz nebrīnos, ka esmu istabiņā viena. Izveicu rīta procedūras un dodos brokastīs. Piemājas restorānā priekšā gaida raiba sabiedrība. Padijs, kā ierasts, strādā pie datora. Viņam blakus sēž gandžu pīpējošs kalsns un gandrīz kails indietis Baba ar oranžu galvassegu un zīdaini klēpī. Kompāniju noslēdz divi jēgu pārdzēruši krievi, kas joprojām malko dzeltenu dzērienu no pudeles, pa vidam uzpīpēdami zāli un iemezdami mutē pa kaltētai maģiskajai sēnei. Viss galds ir pilns ar pustītām cigaretēm un dažādām vidēji legālām vielām. Jūtos gandrīz neiederīgi ar savu melno kafiju un omleti.
Viss jau būtu labi, ja vien krievi nemitīgi nekliegtu un nelamātos. Tā jau traucē, bet, kad vēl saproti saturu, pavisam traucē. Puse no teiktā ir tāda, par kādu mēdz jautāt, vai ar to pašu muti arī maizīti ēdam. Kad viņi man prasa, no kurienes esmu, atbildu, ka no Rīgas. “Otkuda, ot regeja?”, viens pārprasa un priecīgs sāk rēkt. Laimīgā kārtā agresīvākais no krieviem kādā brīdī sasniedz “nirvānu”, apguļas stūrītī uz zemes un aizmieg. Otrs, kas pēc dabas ir laipnāks, aiziet nopirkt bērnam pamperi, bet atgriežas ar tādu, kas ir vairākus izmērus par lielu. Nomurminādams “atkuda, ja, bļaģ, mog znaķ”, viņš atdod pirkumu Babam un notinas.
Es ticu, ka arī Goa var atrast brīnišķīgas vietas un notikumus, bet kopumā man šī vieta šķiet briesmīgāka par Jūrmalu vasarā. Padijs grib mani pierunāt palikt vēl vienu dienu, es sliecos domāt, ka jābrauc prom. Lēmumu palīdz pieņemt viedā monēta. Tā piekrīt man un saka, ka laiks doties uz Mumbaju. Sakrāmēju somu un palūdzu Padijam mani aizvest līdz lielajam ceļam, no kura kursē autobusi. Padijs paliks Goa vēl kādu laiciņu – lai palidotu, pakaitotu un piedalītos peldēšanas skolā. Pateicos par pēdējo dienu kompāniju un sēžos autobusā uz tuvāko pilsētu Mapusu.
Tur noskaidroju, ka man ir divas iespējas tikt uz Mumbaju. Pirmā – līdzīgi kā esmu rīkojusies vairumā gadījumu – braukt no vienas pilsētas uz nākamo ar parastajiem satiksmes autobusiem. Otra – doties taisnā ceļā uz Mumbaju ar nakts autobusu. Tā kā attālums ir diezgan liels un man ir aizdomas, ka ar dienas autobusiem šodien galā netikšu, izvēlos otro variantu, kas uzsāk ceļu vakarā un Mumbajā ierodas septiņos no rīta.
Kad gribu iegādāties biļeti, pārdevējs prasa, vai es vēlos braukt busā ar vai bez gaisa kondicioniera. Saku, ka man viens pīpis, varu braukt bez. Bet viņi tirgojot biļetes tikai busiem ar kondicionieri. (Ko tad prasi, nodomāju). Labi, lai būtu ar kondicionieri. Tālāk seko jautājums, vai vēlos sēžam vai guļam busu. Lai pieņemtu šo lēmumu, gribu uzzināt cenas atšķirību. Nu, bet mēs tirgojam biļetes tikai uz sēžam busiem. (ĀĀĀ, nodomāju jau skaļāk). Labi, dod šurp to biļeti. Mem, kāds ir jūsu telefona numurs. Latvijas numurs nestrādā, bet Indijas neatceros, tāpēc saku, ka man nav telefona. Nē, tā nevarot, lai es pasakot jebkuru numuru. Indijā gandrīz uz tualeti nelaiž, ja tev nav telefona numura. Nosaucu Latvijas numuru un tieku pie biļetes.
Līdz autobusam vēl ir stundas piecas, kuras negribas pavadīt netīrajā autoostā, tāpēc nolemju aizbraukt līdz tuvējai pludmalei un vēl reizīti uzmest aci ūdens plašumiem. Bagāžas glabātuves šeit neeksistē kā šķira, tāpēc dodos ceļā ar visu mugursomu. Izstaigāju Aguada cietokšņa daļu, iemalkoju ananasu sulu, pastaigājos gar jūru. Šejienes pludmale ir nedaudz mierīgāka, bet tāpat nejūtos kā Indijā.
Mirkli pirms autobusa atiešanas laika atgriežos autoostā, uzēdu bufetē vakariņas un esmu gatava naktij busā. Autobuss gan atnāk ar stundas nokavēšanos, bet tas ir gana solīds un galvenā laime ir divi sēdekļi vienai – tas nozīmē, ka varbūt pat izdosies pagulēt. Aiz manis sēdošais vīrs vēl dara zināmu, ka sēdekļa apakšā atrodas elektrības kontakts, kas nozīmē, ka varēšu nesatraukties par telefona bateriju. Tiekamies Mumbajā!
2017. gada 15. marts, 126. diena
Izdevumi:
Transports – 11 eur
Proviants – 5 eur
Kopā – 16 eur
Bilance: – 200 eur
