Akmens dolmeni kalnos

Stāsti

Padijam, tāpat kā man, nekādu konkrētu plānu nav, tāpēc arī šodien turpinām apskatīt Hampi kopā. Ap deviņiem dzirdu viņa motociklu piepukšķinām pie manas dzīvesvietas. Palūdzam saimniecei kafiju un brokastis. Ieturējušies, dodamies pie tempļiem.

Konstatējuši, ka neesam apmeklējuši pašu centrālo templi, sākam ar to. Apsveicināmies ar tempļa ziloni, atvairām mērkaķus un tiekam pie punktiem pierē. Atrodam arī klusāku stūri un piesēžam uz brīdi. Blogā ne vienmēr iznāk pastāstīt visu notikušo, īpaši kādas nianses. Arī sarunu ar Sithardu un Tobiasu pie okeāna Pudučerī esmu minējusi vien garāmejot. Toreiz bija kāda nianse – abi džeki pārstāvēja ezoterisku dzīves pieeju, es visu dzirdēto uzreiz vētīju caur skepses sietu. Viena brīdī panesās teksts par enerģijām un es paziņoju, ka esmu nejūtīga. Šie abi gandrīz vienā balsī paziņoja, ka tas notiek tāpēc, ka es tā saku un esmu ieņēmusi šādu nostāju. Tajā brīdī pasūtīju abus dažas mājas tālāk. Pēc dažām dienām nolēmu pamēģināt sajust. Un, lai cik jocīgi nebūtu – jūtu ar. Es nemāku pamatot un izskaidrot, bet dažos tempļos kaut kas ir. Tāpēc tagad, ja vien ir iespēja, es tempļos vismaz uz dažām minūtēm cenšos nolīst kaktiņā un brīdi pajust.

Šeit gan tas nav īpaši viegli, jo pie svētdienas templis ir cilvēku pilns. Drīz vien dodamies tālāk, aplūkot nomaļākus tempļus. Hampi teritorija nav tik liela kā Bagana, tomēr arī šeit cilvēki pamanās izkliedēties starp daudzajiem tempļiem. Pa vidu tempļu apskatei Padijs pamanās arī nopeldēties, man tomēr šis ūdens šķiet pārāk piesārņots, lai peldētos. Cits indietis iebrien līdz ceļiem, uzpilda savu ūdens pudeli un kāri padzeras. Man gandrīz caureja piemetas no skatīšanās.

Kad nonākam pie viena slavena tempļa, Indijas cenu politika mani pārsteidz nesagatavotu. Vietējiem ieejas maksa ir 30 rūpijas, bet ārzemniekiem… 500! Ja šis būtu pirmais un pēdējais templis manā ceļojumā, droši vien nežmiegtos, bet esmu tos gana daudz redzējusi. Finālā iesūtu Padiju ar visu fotoaparātu, lai viņš piefiksē galvenos skatus, šoreiz iztikšu ar fotogrāfiju aplūkošanu.

Kad esam paēduši pusdienas, pulkstenis tuvojas četriem pēcpusdienā. Padijam ienāk prātā ašā ideja – viņš dzirdējis no drauga, ka kaut kur netālu kalnos atrodas no akmens plātnēm būvēti namiņi, vajagot aizbraukt tos apskatīt. Labs ir.

Padijs sazvana draugu, noskaidro vietas nosaukumu, un mēs dodamies ceļā. Priecājos par iespēju redzēt ne tikai pašu Hampi, bet nedaudz plašāku teritoriju, kas arī ir gana iespaidīga. Apdzīvotās vietās Padijs pietur, lai precizētu ceļu, tomēr mums tāpat izdodas divas reizes pabraukt garām vajadzīgajai vietai. Ap pieciem beidzot esam nogriezušies pareizi. Pie sevis rēķinu, ka aši apskatīsim vietu un pa gaismu tiksim atpakaļ Hampi.

Tomēr viss nav tik vienkārši. Mēs izbraucam cauri mazam ciematiņam, tad šķērsojam pāris lauku ceļus, tad pāris laukus, tad iesēžamies smiltīs, tad izstumjamies ārā. Ap pussešiem esam atraduši kultūrvēsturisko vietu, kalna pakājē izvietoti pāris informatīvie plakāti.

Sākam aši rāpties augšā. Katru reizi, kad man šķiet, ka būsim sasnieguši kalna kori, parādās nākamais līmenis. Taka ir akmeņaina, tomēr ejama, vien dažās vietās jāspraucas gar akmeņiem. Padijs ik pa laikam vērš uzmanību uz kādu vietu, sakot, lai paturu to prātā – atpakaļceļā bieži vien kalnu ainavas izskatās līdzīgas.

Vienā no līmeņiem taka pāriet gludā akmens segumā, kas rietošās saules gaismā izskatās maģiski. Vēl pēdējais posms un mūsu skatienam paveras neskaitāmi akmens namiņi. Tās gan nav nekādas mājas, bet gan dolmeni, vismaz divus, ja ne trīs tūkstošus gadus veci apbedījumi. Atrastie kauli un priekšmeti esot pārvietoti uz muzeju, atstājot neskartas apjomīgo plākšņu konstrukcijas.

Mans ceļojums strauji tuvojas izskaņai, pašai neticas, ka jau pēc divām nedēļām būšu mājās. Gribas un negribas. Bet, ne par to šoreiz stāsts. Iespējams, ka šī ir īpašākā vieta, kurā man iznāks līdz prombraukšanai pabūt, tāpēc spontāni nolemju veltīt šodienu bračkam jaunākajam, kuru faktiski var uzskatīt par šī brauciena ģenerālsponsoru. Un, tā kā vismaz bērnībā Andrim bija ziņkāre vēstures un arheoloģijas virzienā, tad šī vieta būs Kā Reizi. PALDIES!

Cik vien aši varēdami, safotografējam īpašo vietu, tad ņemam kājas pār pleciem un nesamies lejā. Ir divdesmit pāri sešiem, mums vēl ir kādas desmit gaismas minūtes. Cilvēka šeit nav neviena, ik pa laikam gaisā paceļas izbiedēti melni milzu putni, tādi kā pāvi. Paejam garām dažām čupām, kas man izskatās pēc lāča atstātām. Padijs, it kā lasīdams manas domas, piebiksta vienai no tām un prasa, vai šie izkārnījumi gadījumā nepiederot lācim. Saku, ka man ir tādas izdomas. “Es taču tev stāstīju par gadījumu, kad manam franču draugam Hampi uzbruka lācis, vai ne?”, Padijs vaicā. Atbildu, ka viņš varētu šo stāstu pietaupīt citai reizei. Kakas neizskatās pavisam svaigas, varbūt vakardienas. Bet, kā lai viens cilvēks to zina – vai lācis devies klejot citviet vai viņam šodien nav izgājis vēders. Un, kāpēc vēders nav izgājis? Tāpēc, ka lācis nav paēdis. Īsāk sakot, ejam lejā vēl ātrāk.

Līdz ar krēslu esam pie moča. Mūs atplestām rokām sagaida apaļš mēness, apspīdēdams kalnus un rīsu laukus. Izskatās, ka ciematā bērni mūs ir gaidījuši. Kādi padsmit sīkie, nesas mums virsū ar ūdens baļļu. Cik saprotu, tā ir viena no Holi festivāla, kas notiek rīt, izpausmēm. Padijs piedod gāzi un mēs tiekam cauri sausā. Joki ir laba lieta, bet mums līdz mājām vēl pusotras stundas brauciens. Pēc brīža braucam garām elektrolīnijai, kuras metāla konstrukcijas izceļas uz rieta debesīm. Tajā sakāpuši desmitiem mērkaķu, papildinot staba siluetu ar dažādām pozām.

Kad tiekam uz šosejas ir nakts. Viss, ko es varu darīt, ir kārtīgi pieķerties Padijam, novietot galvu precīzi aiz viņējās, aiztaisīt acis un skaitīt aizsardzības mantru. Ja jums šķiet, ka Indijā pa dienu ir bailīgi braukt, pamēģiniet naktī. Uz moča. Bedres un guļošos policistus neredz, acīs triecas knišļi, pretī nāk smagie un busi ar spilgtām gaismām. Pasaka, ne brauciens.

Mums ir arī atšķirīgs priekšstats par to, ko nozīmē braukt lēni. Manā skatījumā mēs vienkārši lidojam. Kāds ir ātrums, nav zināms, jo moča panelis ir melns. Ceļš ved cauri lielākai pilsētai un tikt tai cauri ir vesels notikums. Gājēji, motocikli, lielas un mazas mašīnas, velobraucēji, rikšas. Un visam pa vidu – govis. Iedomājieties tādu Jūrmalas šoseju, tikai divreiz šaurāku, ar sadalošo betona joslu pa vidu un krietni raibāku satiksmi. Un, nevis kaut kur maliņā, bet tieši blakus centrālajai betona joslai guļ govis. Daļa guļ, daļa klimst riņķī, cita atradusi nepieskatītu iepirkumu kuli uz moča, leksē no tās ārā zaļumus.

Brīdi pirms astoņiem esam atgriezušies sākuma punktā. Kā jau parasti, kad viss beidzies labi, ir prieks par trako braucienu un šodien piedzīvoto. Vakariņās noloku panīru mērcītē ar pāris čapati un, tikusi līdz naktsmītnei, iezveļos gultā un izslēdzos uz skaitli divi.

2017. gada 12. marts, 123. diena

Izdevumi:

Naktsmītnes – 7 eur

Proviants – 5 eur

Atrakcijas – 1 eur

Kopā – 14 eur

Bilance: – 192 eur

2 komentāru

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.