Kā mēs nebēgām no policijas

Vakar bija autobusu diena – kā iekāpu pirmajā pusdesmitos no rīta, tā izvēlos no pēdējā astoņos vakarā. Mērķis – nonākt līdz Hampi, tika sasniegts. Gandrīz septiņas stundas braucu ar vienu autobusu, nodibinot draudzību ar šoferi un konduktoru. Cienāju šos ar mandarīniem, viņi man rādīja apkaimi un pieskatīja, lai nepazūdu apstāšanās pauzēs.

Nakti tomēr nolēmu pārlaist Hospede pilsētā, kas atrodas padsmit kilometrus no Hampi. Pirmā viesnīca, kur virs administratora galvas pa vadu pinekļiem aizskrēja žurka, gribēja 550 naudiņas. Nākamā viesnīca šķērsielā jau prasīja 350 rūpijas, bet tad manu ceļu šķērsoja priecīgs prusaks. Trešā, glauna pēc skata, gribēja 900. Nospriedu, ka esmu gatava maksāt 500, bet bez dzīvniekiem un ar internetu. Nākamo viesnīcu man arī izdevās nokaulēt uz 500, vienīgi internets gan tur nebija, bet tā kā izdevās to atdzīvināt telefonā, jautājums tika atrisināts. Iekārtojusies nospriedu, ka šis ir īstais brīdis notiesāt vienu no Normana atvestajiem konserviem, lai nesanāk tos vizināt atpakaļ uz Latviju. Atpogāju vienu ar “ķ” atzīmi – nu ļoti gards. Joprojām nezinu, kas tur iekšā, bet garšoja ikurāti kā manu Mindaugas draugu sarūpētie medījumi. Biju arī bažījusies, vai varēšu izēst vienā reizē veselu konservu. Izrādās – klusējot!

No rīta ieturu brokastis vienā no šejienes ātro ēdienu ieskrietuvēm – ieloku buri ar mērcītēm un iemalkoju kafiju bez cukura. Tad kāpju autobusā, kas daždesmit minūtēs aizved līdz Hampi. Netālu no autoostas mani pārķer kāds vīrs, kurš vaicā, vai man nepieciešamas naktsmājas, kā viņi to šeit (un ne tikai šeit) mēdz darīt. Pēc īsas sarunas naktsmāju cena ir 500 rūpijas un esmu gatava aplūkot vietu. Tā atrodas pārsimts metrus nostāk no centra, klusā banānu birzī. Istaba ir liela, ar trim gultām, pilnīgi grēks, ka esmu viena. Vienīgi vannasistaba te tāda žēlīga –  ūdens tiek nests uz šejienes no citas vietas un ir pieejams vienīgi toverī, kā arī labierīcības ir caurums grīdā. Bet būs jau labi.

Nolieku somu, uzvelku kedas un dodos apkaimes apskatē. Galvenie apskates objekti šeit ir tempļi vai to drupas. Lēnā garā klīstu no viena uz nākamo, priecājos par nomedītajiem kadriem. Otra galvenā apkaimes īpatnība ir milzīgi akmeņi, kas veido savus ornamentus ainavā. Viss būtu labi, ja vien ap vieniem dienā kājas neļodzītos un galva negrieztos – šodien ir nenormāli karsts. Apsēžos kāda koka paēnā nedaudz atvilkt elpu. Apsveru domu doties atpakaļ un pārlaist dienas karstumu zem jumta. Te piepeši atnāk ziņa no kāda kadra kaučsērfina hangautā, ka viņš atrodas pavisam netālu. Pēc piecām minūtēm pieripo Padijs. Sirmā galva ir kontrasts pārējam ķermenim un uzvedībai. Padijs ir vitāls, sprigans, acis zib uz visām pusēm. Ikdienā viņš nodarbojas ar komandu saliedēšanu un bērnu apmācīšanu peldēšanā. Padijs ir tieši tāds pats tūrists kā es un atbraucis uz Hampi ekskursijā no dzimtās Maisoras moča mugurā. Viņā piedāvā aplūkot apkārtni kopā un esmu priecīga par šādu domu, jo pārvietoties uz moča šajā karstumā tomēr ir krietni patīkamāk nekā kustināt nogurušās kājas.

Apskatām vēl pāris tempļus un  tad, novietojuši moci, dodamies pāri upei. Lietus sezonas laikā tikšana pāri upei notiek ar laivu, bet šobrīd var tikt otrā krastā, lecot pa akmeņiem. Galvenā tūristu pulcēšanās notiek tieši šeit, uz salas. Krodziņi, bungalo, tirgotavas un tāda ārzemnieku koncentrācija Indijā, kādu neesmu pagaidām redzējusi nekur. Mēs arī piesēžam vienā no omulīgajām vietām, uz kuru var nokļūt, ejot cauri zaļum zaļam rīsu laukam. Iestiprinājušies un uzpildījuši ūdens pudeles, dodamies pārgājienā pa akmens laukiem. Vietām taka ir labi redzama, bet brīžiem tā pazūd plašo akmens plātņu vidū. Drīz vien jau varam vērot zaļos rīsu laukus, tempļus un sadzīvi no augšas. Ierosinu atpakaļ doties pa otru kalna pusi, bet Padijs brīdina, ka šeit ir tāds pats svešinieks kā es un viņš ceļu nezina. Saku, ka es tāpat dotos pa šo maršrutu arī viena. Atzīstu gan, ka ir patīkamāk atrasties kompānijā, jo kas zina – varbūt kādā krūmā čuč čūska vai paslīd kāja uz akmens (tfu, tfu, tfu).

Vienā brīdī taka izbeidzas un mēs turpinām ceļu, kāpelējot pa akmeņiem. Attopamies kalna galā uz līdzenas akmens virsmas. No šejienes paveras daiļš skats uz apkaimi, bet pati virsma ir ēnā. Nospriežam, ka šī ir ideāla vieta atpūtas pauzei. Es, savukārt, nolemju, ka šī ir arī laba vieta, lai izpildītu Jevgēnijas uzdevumu. Atguļos uz siltās akmens muguras un iztēlojos, kā izskatīsies vieta Itālijā, kur Jevgēnija kādu laiku dzīvos kopā ar vīru. Sajūtu silto vēju, jūras tuvumu, vakarā iemalkoju vīnu zaļā lapenē. Ceru, ka Kosmosam viss ir skaidrs. Bet, lai viņam vienam nebūtu jānopūlas, pajautāšu arī jums – varbūt kādam ir zināma vieta/iespēja, kur varētu uz aptuveni gadu pārcelties pāris no Latvijas labākajos gados, kurus nošarmējusi Itālija. Viņi mācās valodu un paši meklē visādas iespējas, bet mazums – jums kāda ideja rodas. Variet pa taisno to darīt zināmu Jevgēnijai Poznakai (skatīt manus FB draugus), vai varat arī padot ziņu ar manu starpniecību. Jevgēnij, paldies un lai izdodas!

Atpūtušies sākam meklēt ceļu lejup. Iesākumā ejam pa klaju vietu, bet drīz attopamies džungārijā. Tomēr ir sajūta, ka kalns tūlīt beigsies, tāpēc lienam vien uz priekšu starp dzeloņainajiem krūmiem, cerot neuzkāpt kādai čūskai uz astes. Jā, drīz vien esam atpakaļ uz lielā ceļa.

Vakar Padijs vērojis saulrietu no šī paša kalna, tāpēc ierosinu šovakar nomainīt lokalizāciju un apskatīt rietošo sauli no cita kalna. Galvenais iemels manam ierosinājumam ir tāds, ka nevēlos lēkāt pa upes akmeņiem tumsā. It kā jau nekas briesmīgs, bet tāpat negribētos ielecināties uz galvas ne pārāk dziļajā un tīrajā ūdenī.

Nopērkam augļus un dodamies uz kartē norādīto saulrieta punktu. To izdodas atrast itin veikli un drīz vien pievienojamies krietnam ļaužu pulciņam ar līdzīgiem nolūkiem. Kad saules ripa pazūd aiz kalniem, Padijs paziņo, ka tā aizgājusi uz Latviju.

Mums arī jādodas prom, jo tempļa teritorijas apsargs dzen visus ārā. Tā kā augļi un sarunas ir pusē, nolemjam atrast kādu citu vietu, kur mierīgi pasēdēt. Atzīšos, ka tā bija mana ideja – braucam uz vienu no lielākajiem tempļiem ar nošķeltu augšu, kur bijām pa dienu – tur varēs gan sēdēt, gan smuks skats apkārt pavērsies. Domāts, darīts. Šajā vietā apsargu nav, un mēs netraucēti ieņemam vietas uz tempļa platformas. Skats tiešām spocīgi labs. Mēs atrodamies augstākajā punktā un, cik vien tālu mēness izgaismo apkārtni, slejas citi tempļi un to drupas.

Ilgi gan šo ainavu baudīt neizdodas. Tomēr arī pa šo teritoriju dodas apgaitā kāds no sargiem un pamana mūs. Ja mēs būtu sēdējuši platformas vidū, varētu netraucēti palikt, bet, tā kā esam pašā maliņā, uz kāpnītēm, mūsu stāvi ir labi pamanāmi. Es nesaprotu, ko abi indieši sakliedzas, bet viens ir skaidrs – sargs grib, lai mēs pazūdam no šejienes. Labi, kāpjam lejā. Tur šie abi turpina sarunas, cik var spriest pēc toņa, tās nav par laika apstākļiem. Mēs ejam moča virzienā, bet sargs sāk svilpt no muguras. Nudien nav skaidrs, kur citur lai mēs ietu. Neko, neliekamies ne zinis par svilpieniem, piedarbinām moci un braucam prom. Pēc pārsimts metriem mums pretī brauc policijas mašīna. Nav skaidrs, vai tās parādīšanās ir saistīta ar mums vai nē. Bet, drošības pēc, Padijs nogriežas pirmajā ceļā pa kreisi. “Tā, tagad turies cieši un uzticies man”, viņš paziņo un “iemin grīdā”. Policija mums pakaļ nedzenas, attiecīgi šo nevar uzskatīt par bēgšanu. Tomēr, kad esam atpakaļ uz asfaltētā ceļa, kur kursē arī citi transporta līdzekļi, atviegloti uzelpojam.

  1. gada 10. un 11. marts, 121. un 122. diena

Izdevumi:

Naktsmītnes – 14 eur

Proviants – 7 eur

Transports – 5 eur

Citi – 6 eur

Kopā – 32 eur

Bilance: – 198 eur

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s