Musonu lietus un pašu lasīti kokosrieksti

Stāsti

Par spīti klusajai un mierīgajai vietai, nakts izvēršas visai trauksmaina. Vienā brīdī pamostos no kārtīga blīkšķa pa durvīm – vējš iepūtis tajās palmas zaru. Lietus ar vēju ārdās visu nakti, kokosrieksti birst zemē kā āboli, bet pret rītu pavisam netālu zemē ietriecas zibens, nobiedēdams mani ne pa jokam.

Musonu lietus šajā sezonā nav ierasta parādība. Kā smejas Normans, tad pat šejienes mākoņi nav spējīgi pretoties četrām latviešu lietus vālodzēm. Vietējie un izkaltusī zeme par lietu priecājas, bet man šķiet, ka mana vienīgā diena pie okeāna būs jāpavada zem jumta. Tomēr ap desmitiem sāk noskaidroties un es pošos pie pārējiem. Arī šejienes saimnieks ir gatavs mani aizvest uz centru. Man par izbrīnu, viņš nevis iet uz motorollera pusi, bet gan noņem mašīnas pārklāju. Saku viņam, ka man mierīgi derēs aizvešana arī ar moto, bet saimnieks, rādot uz debesīm un sakot “rain, rain”, noteikti grib mani vest ar mašīnu. Man gan ir aizdomas, ka patiesais iemesls ir vēlme mani izvizināt ar jauno mašīnu. Auto vēl smaržo pēc rūpnīcas un šoferis lāgā nemāk ar to braukt. Pēc katra neveiklāka manevra, onkulis tikai nosaka “no problem, no problem”. Jāteic, ka priecājos nonākt galā un tikt laukā no automašīnas. Vēl trīs minūtes paiet, kamēr šoferim izdodas pierunāt mašīnu apgriezties, tad viņš lēnītēm aizdudina prom.

Apsveicinos ar letiņiem, nolieku viņu istabā lielo somu un dodamies dienā. Ceļabiedru rīcībā ir divi motorolleri. Vecākā meita Luīze jau brauc kā lielais, tāpēc ir gatava izvizināt māsu, es pievienojos Normanam un dodamies izbraucienā pa mazajiem celiņiem, ko tautieši pa šīm dienām jau gana labi iepazinuši. Brokastīs iedzeram svaigi spiestu ananasu sulu un uzēdam vietējos belašus. Drusku asi, bet gardi!

Pie viena no namiņiem slapjuma krastā var izīrēt visādus ūdens transporta līdzekļus. Viena versija ir ņemt palielu koka laivu, ko šie jau pirms dažām dienām izmantojuši. Tomēr šodien Emīlija paziņo, ka ar šo laivu nekāda braukšana nenotiks. Iepriekšējā reizē Normans pamanījies salauzt koka kārti, ar ko notiek laivas stumšana, un nonākt uz galvas sāļajā ūdenī pie medūzām. Esot bijis diezgan jautrs pasākums – gan nonākšana atpakaļ laivā, gan tikšana krastā ar salauzto kārti. Tā nu šoreiz izvēlamies pēc skata uzticamākos ūdens velosipēdus.

Piestājam vienā no saliņām, kur latvieši viesojušies pirms pāris dienām. Pēc vakardienas lietus sala gan ir stipri slapjāka, bet ir arī kāds labums – varam salasīt tikko sabirušus kokosriekstus. Vēlāk mēs tos ar viesnīcas darbinieces palīdzību pārsitīsim pušu, izdzersim sulu un nograuzīsim balto, nogatavojošos daļu. Ar gardumiem našķējos, tapinot iepriekšējo bloga ierakstu, un sūtu sveicienus manam eiro cīņu biedram Kristapam Petermanim! Labāk nekā kafija, indeed. Brauciet nākamgad uz Indiju ar visiem pumpuriem, te ir forši! Paldies & paldies!

Izbraukājušies pa salām krustu šķērsu, pārsēžamies atpakaļ uz rolleriem un turpinām iepazīt apkaimi uz riteņiem. Meitenes aizbrauc uz mājām peldēties, mēs ar Normanu vēl iedzeram vienu tēju un es tieku pie kārtējā trakā stāsta. Šaubos, ka man ir tiesības to pārstāstīt, lai Normans pats labāk nāk klajā ar kādiem “memuāriem”, es būšu pirmā, kas tos iegādāsies. Katrā ziņā secinu, ka esmu ļoti parasta un rāma būtne.

Nonākot mājās, es arī ielecu peldbiksēs un metos okeānā. Šodien ir gana lieli viļņi, kas gāž no kājām un rauj iekšā tālēs. Tomēr bariņā peldēt ir daudz drošāk. Ik pa laikam gan saraujos, kad gar kājām kaut kas noslīd – nevar saprast, vai tā ir kāda dzīvības forma, vai plastmasas atkritums. To te nav daudz, tomēr ik pa laikam var redzēt ūdenī peldam kādu maisiņu vai striķa gabalu.

Pēc peldes noskalojos, pāris stundas parakstu un tad jau klāt ir saulriets un vakariņu laiks. Saulriets šovakar ir īpaši krāšņs, nežēlojot pamalei sarkanos, dzeltenos un violetos toņus.

Vakariņās pasūtu nelielus salātus, jo īstās vakariņas man paredzētas vēlāk. Šovakar pārceļos uz Kočinas pilsētu, kur esmu atradusi palikšanu caur kaučsērfingu. Vispār man nebija plānots izmantot šo vietni Indijā, bet redzot, cik šeit salīdzinoši viegli ir atrast naktsmājas, esmu tomēr nolēmusi ik pa laikam ieskatīties aplikācijā.

Džulešs pat ir pieteicies man atbraukt pakaļ uz šejieni. Kolīdz esmu tikusi galā ar salātiem, viņš ziņo whatsapā, ka ir klāt. Atvados no feinās kompānijas – vai mums būs lemts satikties arī ziemeļos – to zina vien Allahs.

No karstā vakara gaisa nonāku kondicioniera atvēsinātā mašīnas salonā. Arī šī mašīna izskatās pavisam jauna un glauna, tikai, atšķirībā no rīta saimnieka, Džulešs stūrē droši un pārliecināti. Kad esam nonākuši Kočinas centrā, man ir sajūta, ka esmu pametusi Indiju. Normāla šoseja un tīras ielas, modernas ēkas, visās malās redzamas pasaulē pazīstamu zīmolu gaismas kastes. Es šobrīd varētu būt jebkurā Eiropas vai ASV pilsētā. Kur palikusi Indija ar mazajām ēstuvītēm, ļaužu pilnajām ielām, govīm un tempļiem?

Arī Džuleša mājvieta ir gana glauna un, pats galvenais, ļoti tīra. Nolieku lielo somu, brīdi atpūšamies, tad dodamies vakariņās. Ar taksi, kas tiek izsaukts caur Uber. Kad piestājam pie restorāna, man gandrīz vai bail doties iekšā. Esmu tā pieradusi pie tumšiem kaktiem ar dažiem plastmasas galdiņiem, ka šejienes balto galdautu spožumā jūtos apžilbusi un neiederīga. Šeit ir naži un dakšiņas, viesmīļi smalkos tērpos un centimetru bieza ēdienkarte. Saku Džulešam, ka paļaujos uz viņa gaumi, un nolieku ēdienkarti sāņus.

Pa ceļam esmu paspējusi pažēloties, ka man šejienes virtuve asociējas tikai ar mīklas izstrādājumu štopēšanu no rīta līdz vakaram, tāpēc Džulešs rūpīgi izvēlas ēdienus, pēc kuriem esmu noilgojusies. Te ir īsts siers ar ananasa gabaliņu un cukurotu ķirsi, zivs standziņas ar majonēzes mērci un Keralas zivs. Nekas no ēdiena nav ass un tas ir nenormāli garšīgs. Pirmo reizi Indijā redzu jebkādu alkoholu – izvēlos nogaršot Indijas alu, arī (maita) labs! Kad cenšos kaut ko pīkstēt par maksāšanu, tieku ļoti noteikti noraidīta. “Nē, tu esi mans ciemiņš un man ir svarīgi, lai tu vienkārši atpūties un izbaudi labāko, ko šis reģions var sniegt”.

2017. gada 6. marts, 117. diena

Izdevumi:

Proviants – 2 eur

Atrakcijas – 2 eur

Kopā – 4 eur

Bilance: – 260 eur

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.