Kalnu viesnīcā pamodos no dauzīšanas pa durvīm. Tādas sirsnīgas. Paskatījos pulkstenī – septiņi no rīta. Vienīgā loģiskā doma, kas ienāca prātā – droši vien notiek evakuācija. Kad samiegojusies atvēru durvis, ieraudzīju tur stāvam vīru, kurš bija pats laipnības kalngals: “Tea or coffee?”.
Tāpēc, kad arī šorīt izdzirdu klauvējienus pie durvīm, nodomāju, ka kāds būs kafiju atnesis. Tomēr nē – šoreiz durvju priekšā stāv trīs latvieši – Normans un viņa meitas Luīze un Emīlija. Bijām norunājuši tikties starp desmitiem un vienpadsmitiem, kas manā izpildījumā droši vien būtu piecas pāri vienpadsmitiem, bet ceļabiedri ir klāt precīzi desmitos.
Normans ir pieredzējis “indietis”. Pirmo reizi uz Indiju devies pirms gadiem astoņiem un kopš tās reizes šeit viesojies vairākkārt, tiesa gan ziemeļu daļā. Šajā ceļojumā Normans nolēmis ar Indiju iepazīstināt divas no savām piecām atvasēm. Nelielās kompānijas ceļojumam sekot līdzi un uzzināt ko vairāk par šo zemi var Normana izveidotajā Facebook lapā “Iepazīsti Indiju”.
Pēc iepazīšanās tieku pie ciemakukuļa. Kad Normans vaicāja, ko man atvest no Latvijas, pirmā doma bija – žāvētu vistiņu. Bet tad kolektīvi nospriedām, ka tā varētu neizturēt garos lidojumus un silto klimatu. Tāpēc Normans man ir atvedis medījumu konservus. Uz tiem rotājas burts “ķ”, attiecīgi grūti pateikt, kas tajos iekšā, bet ceru, ka kaut kas labs.
Sēžamies autobusā un braucam kaimiņu pilsētu, kurā atrodas ziloņu parks. Vēl vieta ir slavena arī ar tempļiem, kurus domājam aplūkot pirms ziloņiem. Galvenajā templī mums jau pie somu un apavu nodošanas norāda, ka mēs templī nedrīkstēsim ieiet, bet nākamajā templī mums pieņem mantas un tikai tad, ieejot tādā kā pagalmā, uzzinām, ka arī šeit iekšā mēs nedrīkstam iet. Nu neko, tempļi nespīd, brauksim pie ziloņiem.
Pie parka ieejas stāv apsargs un kaut ko māj ar rokām. Pēc brīža top skaidrs, ka arī šeit pagaidām iekšā nelaiž. Viens no sešdesmit ziloņiem šodien ir sarīkojis dumpi un, kamēr viņš nenomierināsies, apmeklētāji netiek ielaisti. Vai un cik ilgā laikā tas notiks – neviens nezina teikt. Paņemam vietējā uķītī ceptus banānus un saldējumu un piesēžam papļāpāt. Ja es būtu viena, droši vien būtu izturējusi īsu gaidīšanas brīdi, bet Normana piedzīvojumu stāsti ir tik krāšņi, ka nerodas sajūta par izniekotu laiku. Pēcpusdienā pie vārtiem sarodas indiešu pulks un mēs jau esam pārliecināti, ka tūlīt varēsim tikt iekšā, tomēr apsargs paziņo, ka šodien tas nenotiks. Oh, well. Veļam somas plecos un dodamies atpakaļ.
Autoostā man ir divas iespējas – braukt kopā ar latviešiem uz viņu palikšanas vietu, vai turpināt ceļu uz ziemeļiem. Lielā soma man ir līdzi, tāpēc der abi varianti. Ko šādās situācijās jādara – jāmet monēta. Palūdzu Normanu veikt šo procesu, un Tupakamaru līdzinieks vēl man vēl mazliet uzkavēties latviešu sabiedrībā.
Atpakaļceļā iestrēgtam pamatīgā korķī, jo šeit notiek kaut kādas svinības. Ielas ir transporta līdzekļu un cilvēku pilnas, notiek gājiens, degvielas uzpildes stacijā sēž dažādas dievības. Viena no tām ir zila, ar daudzām rokām. Ieraugot mūs, viņa pamāj ar dažām no tām.
Meitenes to vien spēj, kā atbildēt cilvēku mājieniem. Luīze sēž autobusa priekšā un mājot izskatās pēc Romas pāvesta. Abām jāiztur vēl lielāka uzmanības deva nekā man – meitenes ir gaišāku ādas un matu krāsu, kas šeit tiek uzskatīts par īpašu skaistumu.
Nonākot pludmalē, cenšamies atrisināt manu palikšanas jautājumu. Istaba virs neliela restorāna, kur latvieši ierasti ietur vakariņas, ir aizņemta, tāpēc Normans apvaicājas saimniekam, vai viņš nezina ieteikt kādu citu vietu par līdzīgu cenu – 800 rūpijām. Seko “zvans draugam” un paziņojums, ka istaba atrasta. Drīz vien piebrauc viens kadrs uz motocikla, kurš ir gatavs mani aizvest līdz naktsmājām un tad nogādāt atpakaļ, lai varu paēst vakariņas.
Istaba ir krietnu gabaliņu tālāk, bet tā kā saimnieki mani sola katras nepieciešamības gadījumā aizvest līdz centram, ir ok. Istaba man izskatās drusku par dārgu prasītajai cenai, bet ko nu te pludmalē var saprast. Vedot atpakaļ uz centru, puisietis jau dzied dziesmu, ka, ja man atbraukšot vēl draugi, viņi varēšot palikt par 500. Kad prasu, kāpēc es nevaru palikt par 500, viņš tikai kaut ko murmina par alus iedzeršanu un jautājuma apspriešanu vēlāk.
Nonāku atpakaļ pie latviešiem, un mēs pasūtām vakariņas. Šoreiz nekautrējamies ar ēdiena izvēli, ir jānogaršo vietējā zivs, galu galā esam taču pie jūras, tfu, okeāna (citēju Normanu). Gunita Aizstrauta bija vēlējusi ieturēt maltīti labā kompānijā un man šķiet, ka šī ir īstā reize. Paldies, Gunita, par lieliskajām vakariņām!
Pa to pašu laiku, esmu paralēli sarakstījusies ar vienu kaučsērfingā atrastu vietējo jaunieti. Lai arī neesmu viņam pateikusi, kurā vietā atrodos, Manu ir izdevies mani sazīmēt, jo šajā miestā nav nemaz tik daudz ārzemnieku. Kaučsērfinga iespēju diemžēl esmu nokavējusi par kādu stundu – viņš jau uzņem divus viesus, tāpēc man palikšanu piedāvāt nevar. Toties viņš piedāvā mani aizvest līdz viesnīcai, tāpēc atvados no latviešiem un kāpjam uz moča. Pie viesnīcas izrādās, ka saimnieki ir labi Manu paziņas. Man ir aizdomas, ka patiesā istabas cena šai vietā ir 500, tāpēc lūdzu, lai Manu aprunājas ar viesnīcniekiem par šo ciparu. Izrādās, viņi nevar nolaist cenu zemāk par 700, jo esot jāmaksā procenti restorāna džekam, kas viņus ieteicis. Manu zina citu, labāku vietu par 500, savukārt, šejienieši ir ar mieru, ka pārvācos, tāpēc paķeru somu un mēs braucam tālāk. Manu ieteiktā vieta tik tiešām ir fantastiska – mazs, atsevišķs namiņš kādas privātmājas pagalmā. Tik tīru istabu un dušu Indijā vēl neesmu redzējusi. Piedevām tieku vēl pie lekcijas par ājurvēdu, jo Manu ir ājurvēdas ārsts ar savu “Take care” salonu, kurā viņš arī izmitinot kaučsērferus. Pateicos par palīdzību un drīz vien liekos uz auss.
2017. gada 5. marts, 116. diena
Izdevumi:
Naktsmītnes – 7 eur
Proviants – 7 eur
Transports – 2 eur
Kopā – 16 eur
Bilance: – 276 eur
Gundega
Vecais medusāpsi Norman!!! Prieks manīt Tavu ģīmi kopā ar Zani! :)))