Foto, foto, foto!

Sasodītie odi. Tu guli istabā, kas atrodas mājas vidū, kas atrodas kvartāla vidū, kas atrodas pilsētas vidū, bet tie maitas tāpat tevi atrod. Visādi citādi – pirmā nakts Indijā aizvadīta, dzīva esmu.

Rīta stundas pavadu rakstot, tad saņemos un dodos ārā – karstumā un kņadā. Iesākumā apmeklēju slaveno templi, kas atrodas tepat ap stūri. Templim ir vairāki vārti uz katru debess pusi. Starp pirmajiem trim ved ielas un norisinās dzīve, vien pašā tempļa centrā valda relatīvs miers. Arī šeit tempļos var pastaigāties tikai basām kājām, neraugoties uz to, cik liels tas ir. Templī beidzot satieku arī dažas ārzemnieku grupas, neesmu gluži viena pati “citplanētiete” šajā pilsētā.

Netālu no ieejas mani pārķer darboņi, kas prasa naudu par fotografēšanu templī – 50 rūpijas. Tā kā eju ar lielo fotoaparātu kaklā, tad apgalvojums, ka negrasos fotografēt, laikam neizklausīsies ļoti ticams, samaksāju vien prasīto. Vēl par 20 rūpijām varot tikt uz skatu punktu. Samaksāju arī tās.  Skatu punkts izrādās tuvējā tempļa jumts, no kura ne sūda nevar redzēt. Pēc tam mani izmet no diviem tempļiem, tad sāku lasīt uzrakstus. Uz visiem tempļiem rakstīts, ka ieeja atļauta tikai indusiem. Nu forši, šie liek nopirkt foto atļauju un pēc tam nekur nelaiž iekšā. Izvelkos no tempļa teritorijas nedaudz škrobīga.

Klīstu pa ielām, fotografēju šo un to. Kad eju garām kādai mājai, uz kuras kāpnēm sēž ģimenīte, viņi sauc, lai es uztaisot foto. Labs ir. Pēc tam prasa, vai var uztaisīt selfiju ar mani. Bilde pret bildi, protams. Safotografējamies visādos leņķos un pēc tam mans piktums ir zudis.

Pilsētas ielās netrūkst amizantu skatu un tradīciju, kas īpaši krīt acīs tikko atbraukušajiem. Interesanti izskatās mandalas, kuras rotā teju katra nama durvju priekšu un kāpnes. Dažas no tām ir mazas, bet citas, piemēram, baznīcas priekšā esošā – pāris metru diametrā.

Lēnā garā virzos uz vakardienas pankūku vietu, jo nu jau ir pusdienlaiks, bet šodien vēl neesmu neko ēdusi. Tur viss ir tukšs un kluss, šie strādājot tikai rītos un vakaros. Turpinu soļot vēl labu laiku, bet visās pa ceļam redzamajās ēstuvēs var dabūt tikai eļļā ceptus mīklas izstrādājumus vai rīsus. Šobrīd negribas ne vienu, ne otru. Beigās kādā restorānā ar uzrakstu “augtas klases”, tieku pie gardām čapati maizītēm un sirma kunga, kas apkalpo ar glanci. Kad viņš atnes kafiju, nedaudz samulstu. Metāla glāzīte ar kafiju ir ielikta metāla bļodiņā ar pienu. Brīdi pabrīnījusies, kā lai šādu kombināciju lieto, prasu padomu vīram. Šis izlej kafiju bļodiņā ar pienu, tad no bļodiņas pusi šķidruma atpakaļ glāzītē. Tagad kafija ar pienu skaitās kārtīgi sajaukta. Pie maltītes tiek servēts arī bezmaksas ūdens, to pagaidām vēl neuzdrošinos lietot.

Pēc pusdienām sēžos autobusā un aizbraucu līdz pilsētas centram. Vakar redzēju pilsētas vidū slienamies kalnu ar templi galā, gribu tajā uzkāpt. Rokforts, kā sauc vietu, ir atvērts visiem apmeklētājiem, vien paša spēkiem jātiek augšā. No turienes paveras labs skats uz visām pusēm. Pa ceļam nākas uztaisīt vēl pāris selfijus, bet pagaidām tos veicu ar prieku.

Kāpjot pa trepēm, mani apciemo kāda doma – gribu nopirkt tērpu, kādā šeit staigā vietējās sievietes. Sari nē, tur plikumi rēgojas, bet otra versija, ko sauc par čuridāru, izskatās piemērota. Kad esmu nokāpusi lejā pa kāpnēm, attopos tieši dāmu apģērbu veikala priekšā. Eju iekšā un saku vienai no pārdevējām, ka gribu tādu pašu tērpu, kā viņa valkā. Pirmo viņa izvelk briesmīga dizaina audumu. Fasons un izmērs izskatās pareizais, bet vai tiešām nav nekā glītāka. “Another color?”, prasu. Uh, man priekšā uz letes parādās kādi divdesmit varianti. Atlasu dažus pēc krāsas. Kad pārdevēja izpako pirmo izvēlēto variantu, uz pārējiem nemaz neskatos – šis ir īstais. Brīnišķīgi toņi, samērā atturīgs dizains bez spīguļiem – derēs!

Drošības pēc piemēroju tērpu, meitenes man palīdz piespraust šalli un no veikala jau izeju kā vietējā. Lai cik jocīgi nebūtu, tērps tik tiešām nedaudz palīdz novērst uzmanību. Ja cilvēki ieskatās, protams, redz, ka neesmu vietējā, bet pavirši pārlaižot acis pūlim, es vairs īpaši neizceļos, lai gan tērps ir spilgts un krāsains. Šeit vairums sieviešu tērpjas kā putni. (Un dažas kā to biedēkļi).

Nopērku augļus vakara našķiem un brokastīm, tad braucu atpakaļ uz viesnīcu. Mirkli atpūšos, bet, tā kā vēl ir agrs, nolemju iziet nelielā vakara pastaigā. Sākumā paejos pa tempļa reģionu, tad iedomājos vēlreiz apciemot vakardienas ēstuvi, varbūt šie jau būs vaļā. Tur tomēr joprojām ir tukšs un kluss, turpinu ceļu uz dullo. Pāreju pāri dzelzceļam un nolemju aiziet līdz punktam, kas kartē iezīmēts kā binoklītis – tad jau tur būs, ko redzēt.

Cilvēki pa ceļam sveicinās, smaida, daži grib paspiest roku. Pusceļā satieku tēvu ar trīs dēliem, kurš uzstāj, ka man puikas jānobildē. Cik tur tā darba. Tad nu maisam gals vaļā. Visi vietējie bērni, ieraudzījuši, ka šeit notiek bildēšanās, skrien šurp un sauc “foto, foto, foto!”. Man šie jānobildē, bet pēc tam viņiem noteikti jāparāda rezultāts kameras ekrānā. To ieraudzījuši, viņi smejas un saka “super”. Turpinu ceļu uz skatu punktu un nu jau man seko kādi desmit bērneļi, kas uzdot FAQ – kā sauc, no kurienes esmu, cik man gadu. Kad nonāku vietā, kur ir jābūt skatam, neko ievērības cienīgu neredzu. Nu jau kompānijā palikuši pieci bērni, kas apgalvo, ka gabaliņu tālāk esot smukāks skats. Brīdi šaubos, vai man vajadzētu līst pa vilciena sliedēm ar kaudzi svešiem bērneļiem, bet tad nospriežu, ka gan jau sižetu ar Annu Kareņinu viņi neplāno. Ar naudu ir tā, ka vienā brīdī šie paprasīja 10 rūpijas, bet, kad atbildēju, ka “friendship yes, money no”, viņi norimās. Nav jau žēl to 10 vai ciktur rūpiju, bet ļoti negribas, lai bērni asociētu ārzemniekus tikai ar tēliem, no kuriem kaut ko var dabūt.

Tiekam līdz dzelzceļa tiltam, kur paveras “brīnišķīgais” skats uz izžuvušo upi. Pieklājības pēc nobildēju arī to un ejam atpakaļ. Pastaigas beigās sīkie nozied, bet nu man māj visi pieauguši un ar žestiem aicina savā virzienā. Es tikai pamāju pretim un tupinu ceļu. Kad eju gar zaļzilu namiņu, saimnieks piedāvā pacienāt ar tēju. Kāpēc ne. Šie man iznes krēslu un tēju, tieku nosēdināta ielas vidū. Pēc mirkļa atkal esmu lielu un mazu vietējo ielenkumā, šeit drusku miglaina kņadas kopbilde.

Atpakaļceļu mēroju kopā ar vienu sievieti, kas dodas iepirkties. Viņa strādā par angļu valodas skolotāju un tāpēc ar viņu iet kopā ir tīrais prieks. Sieviete šodien ir nedaudz skumīga, jo pavadījusi dēlu uz Austrāliju, kurp viņš devies peļņā. Šeit neko prātīgu nopelnīt nevarot, tāpēc viņš izvēlējies doties prom.

Pankūku vietā jau rosās puiši un šie smaida, mani atpazinuši. Tomēr ēdamais būšot pieejams vien pēc stundas, šobrīd notiekot sagatavošanās darbi. Stundu gan man negribas gaidīt, tāpēc eju citu vietu, kas atrodas tuvāk manai viesnīcai un kur var dabūt paēst uzreiz. Nesaprotu neko, ko šie man piedāvā, tāpēc māju tik ar galvu. Finālā tieku pie plāceņa ar dārzeņiem. Šodien es šai vietā biju nopirkusi vienu jogurtiņu, kas beidzot maksā piedienīgi (14 centus) un garšo pēc mūsu biolakto. Apriju to uz skaitli trīs, organisms ir vienkārši izslāpis pēc piena produktiem. Pēc vakariņām nolieku uz letes vēl trīs jogurtus, rīt būs svētku brokastis. “Tikai trīs”, pajoko pārdevējs.

Esmu jau noskaņojusies uz atlikušā vakara daļu pavadīšanu viesnīcā, kad izdzirdu ārā bungu skaņas. Jāiet izpētīt, kas tur notiek. Izrādās, pa ielu maršē kāzu ceremonija. Līgavu man neizdodas detektēt, jo visas jaunuves ir kārtīgi uzcirtušās, bet vīrs gan ir labi pamanāms un izskatās tāds kā satraukts, tāds kā sabijies. Pēc pāris izdarībām ļaudis saplūst ēkā, bet es atgriežos viesnīcā, lai nodotu šodienu jums.

2017. gada 16. februāris, 99. diena

Izdevumi:

Naktsmītnes – 12 eur

Proviants – 4 eur

Atrakcijas – 1 eur

Citi – 10 eur

Kopā – 27 eur

Bilance: – 407 eur