No rīta man kāds it kā iebliež pa pieri – šodien taču ir 17. februāris. Tā ir diena, kad tiek uzsākta biļešu tirdzniecība uz Nika Keiva Eiropas tūri. Kopš Deivids Bovijs pameta šo dimensiju, man vairs atlicis tikai viens mākslinieks, kuru ļoti, ļoti gribu dzirdēt un redzēt dzīvajā – Niks Keivs. Metos pie datora un pētu, kas notiek. Izrādās, līdz biļešu tirdzniecībai atlikušas vēl piecas stundas. Hmm, palikt tepat, vietā, kur ir patiesi labs internets? No otras puses, jūtos galvenos šīs pilsētas objektus redzējusi, rakstu darbi arī apkopti. Aprēķinu, ka piecām stundām vajadzētu būt gana, lai tiktu līdz kaimiņu pilsētai un atrastu citu viesnīcu ar internetu.
Apēdu svinīgajās brokastīs trīs jogurtus ar augļiem un nopelniem bagātajām auzu pārslām no Kambodžas. Tikpat pieredzējušo šķīvīti no Kambodžas gan atstāju tepat, šis pamanījies ieplīst un katru reizi, kad nopērku ko jaunu (šai gadījumā tērpu), kaut ko no somas vajag izmest, citādi pārvērtīšos par gliemezi.
Uz man nepieciešamo centrālo autoostu iet pirmais piemājas busiņš, pēc pusstundas jau esmu noorientējusies uz sēžu nākamajā busā uz Thanjavur. Kur no jums ir dzirdējis par tādu zvēru? Es par šo vietu uzzināju pirms dažām nedēļām, tērzējot ar indiešu izcelsmes kanādieti Jangonas hostelī. Viņš apgalvoja, ka šajā pilsētā atrodas viens no iespaidīgākajiem tempļiem, ko viņš Indijā redzējis.
Brauciens ilgst nepilnas divas stundas, tieši kā viesnīcas darbinieks bija solījis. Lai tiktu līdz centram, pārkāpju vēl vienā autobusā. Bet šeit autobusus ir diezgan viegli atrast, tie it kā uzrodas paši no sevis un brauc uz tev vajadzīgo vietu. Protams, ļoti palīdz indiešu angļu valodas zināšanas. Arī šeit vecākā paaudze pārsvarā runā labāk par jauno, bet pāris vārdus zina pateikt teju visi. Runā gan šī gala indieši traki jocīgi, it kā raženus rutkus raiti ravējot. Ja bērniņš nemāk izrunāt burtu “r”, viņš labāk var nemēģināt muti vērt vaļā. Jā, un otra slavenā indiešu lieta – galvas šūpošana. Centīšos kādā brīdī nofilmēt to, jo aprakstīt šo kustību nav viegli. Galva tiek šūpota tādā kā astotniekā no viena sāna uz otru. Man ir radusies sajūta, ka ar šo kustību viņi saka gan “jā”, gan “nē”, gan “varbūt”, gan “ej prom”, gan “es tevi mīlu”. Un principā visu pārējo.
Pilsētas centrā meklēju viesnīcu. Pirmā vieta piedāvā istabu par labu cenu, bet bez interneta – neder. Nākamajā, kas ir glaunāka paskata, ir gan istaba, gan internets. Iesākumā pārbaudu tā ātrumu, nav nekāds spraigais, bet strādā. Istaba gan atkal maksā nepiedienīgi dārgi, tomēr nolemju šodien uzšikot – galu galā, ir 100. diena ceļā. Jāteic, ka dzīvē istaba izskatās draņķīgāk nekā bildē, bet šejienes apstākļiem tāpat diezgan smalks variants.
Līdz biļešu tirdzniecībai vēl atlikušas divas stundas, iešu apskatīt templi. Brihadisvara templi var pamanīt pa gabalu, tas tik tiešām ir grandiozs. Apjomīgais komplekss tapis septiņu gadu laikā un braši turas nu jau vairāk nekā 1000 gadus. Pārvietošanās tempļa teritorijā gan ir pārbaudījums pēdām. Ceļa seguma akmens plāksnes ir uzkarsušas saulē un dedzina pēdas. Daži gaišākie akmeņi vēl ir tā nekas, bet, kad jātiek pāri tumšāko posmam, sajūta, ka ej pa oglēm. Ja gribi apstāties, lai kaut ko nobildētu – čau. Cik vien ātri varu, pārvācos uz sānu ejām, kuras saudzē ēna.
Atpakaļceļā nopērku augļus, esmu nolēmusi par godu šodienai vakariņās saēsties visus augļus, ko sirds kāro, tai skaitā pieveikt nelielu arbūzu. Nolieku mantu hostelī, paņemu datoru un kāpju lejā. Internets šeit strādā tikai foajē.
Atzīšos, ka līdz šim nav iznācis “medīt biļetes” uz pieprasītiem koncertiem. Sagatavojos kā mācēdama. Atveru vairāku pilsētu biļešu tirdzniecības lapas un kopējo, ja kaut kas noiet greizi. Mana pirmā izvēle ir Berlīne, pie reizes varētu apskatīt Vācijas galvaspilsētu, kurā kādu laiku nav būts. Otrā izvēle ir Prāga, kas man vienkārši ļoti patīk. Nolieku pa rokai kredītkarti.
Minūti pēc noteiktā laika, lapā parādās jaunas pogas, kas ļauj izvēlēties biļetes. Spontāni nolemju nopirkt divas, gan jau līdz rudenim atradīsies vēl kāds šī mūziķa fans, kas gribēs pievienoties. Vairākos posmos lapa rāda “ups, kaut kas nogāja greizi”, bet, spiežot pogu “atpakaļ”, viss sakārtojas. Tā vai citādi, astoņas satraukuma pilnas minūtes un biļetes ir kabatā. Labi, datorā! Esmu nenormāli priecīga, ka ir izdevies izpildīt šo “atrakciju” no Indijas vidus! 22. oktobris, Berlīne!
Nomierinu satraukto prātu un eju aplūkot otru galveno šejienes apskates objektu – pili. Nonāku pie pils pa kaut kādu sētas eju, tomēr tālāk netieku, jo pie katra objekta sēž pa indietim un prasa biļeti. Atrodu centrālo ieeju, nopērku biļeti (200 rūpijas, 3 eiro) un dodos apskatīt šejienes objektus – bibliotēku, mākslas galeriju, muzeju utt.
Bibliotēkā diemžēl aizliegts fotografēt. Aizliegumu sargā viens indietis un divas novērošanas kameras. Vienu attēlu gan būtu gribējies nobildēt, bet varbūt arī labi, ka nesanāca. Mūsu mīļais guru Ramdass, kuram skandinām brīnumu mantras, stāv attēlots pieticīga apjoma apenītēs, turot aiz astes pār plecu pārmestu kaķi. Es nezinu, kā es turpmāk varēšu par viņu domāt un skandēt mantras, neatceroties šo brīnišķīgo tēlojumu. Dažas zāles ir patiešām skaistas, daudzās skulptūras arī, bet pie zināma to daudzuma uzmanība izbeidzas. Man ir vilšanās, ka šeit nelaiž augšā nevienā no torņiem, biju sacerējusies palūkoties uz pilsētu no augšas.
Pie reizes atzīšos grēkā – kopš pirmās samaksāšanas vakardienas templī par fotoaparāta izmantošanu, tagad, pērkot biļeti, turu to somā un saku, ka nebildēšu. Pēc tam neviens tāpat nepārbauda. Es saprotu ieejas maksu pamatojumu, bet bildēšanu par naudu gan nē. Ja kādu vietu – morālu vai citu apsvērumu dēļ nedrīkst bildēt – ok, tā arī pasakiet. Bet, bildēt var tikai tad, ja par to ir samaksāts – kaut kas man tajā nešķiet pareizi.
Kopumā pils komplekss man atgādināja kakafoniju – vienā vietā sabūvētas tik daudz atšķirīgu veidu celtnes. Pirms 1000 gadiem viņiem bija drusku vairāk izpratnes par gaumi un skaistumu.
Līdz ar saulrietu dodos viesnīcas virzienā. Tas, kas Indijā krīt acīs pēc būšanas Āzijā, ir vairākas lietas. Pirmā – šejienieši brauc pamatā ar īstiem močiem, nevis rolleriem. Un dara to ātrāk, straujāk, kopumā sajūta uz ielas ir nedrošāka. Arī mašīnas ir citādākas, pa ielām braukā daudz Tatas, arī vēsturiskas. Nemaz nerunājot par dzeltenajiem tuktukiem, kas ir viens no mūsdienu Indijas simboliem.
Iepriekšējā viesnīcā, iepazīstinot ar lietošanas noteikumiem, saimniece piebakstīja pie plakāta, norādot, ka viesnīcā nedrīkst smēķēt, lietot alkoholu un ēst gaļu. Šobrīd man šķiet, ka neesmu nekur redzējusi smēķējošu indieti, bet varbūt neesmu pievērsusi uzmanību. Ja arī viņi smēķē – tad ievērojami mazāk nekā Āzijā. Arī alkoholu neesmu nekur redzējusi. Nē, meloju. Redzēju gan. Iepirkuma maisiņos visiem indiešiem, kad viņi ielidoja no Kualalupuras lidostas – katram rokā bija divas viskija pudeles. Arī gaļu neesmu nekur redzējusi pagatavotā veidā, bet tirgū tā ir pieejama. Bet pagaidām, šajā karstumā, tā arī neprasās.
Pa ceļam nopērku vēl dažas kūciņas, balstoties uz “wisdom of crowd” – palūdzu pa vienai no tām paplātēm, kur ir vislielākais iztukšītis. Finālā mans svinību galds izskatās šādi. Nav slikti par 2,50 eiro. Pagaidām man šķiet, ka Indija būs jūtami lētāka nekā Āzija, bet varbūt es kļūdos, jo līdz šim neesmu bijusi vietās, kuras iecienījuši tūristi.
2017. gada 17. februāris, 100. diena
Izdevumi:
Naktsmītnes – 13 eur
Proviants – 3 eur
Atrakcijas – 3 eur
Transports – 1 eur
Kopā – 20 eur
Bilance: – 407 eur
Agnese
Varu pateikt, ka Indija viennozīmīgi ir vislētākā no tām valstīm, iespējams, pat visā pasaulē. Es nekur nenakšņoju hosteļos (mērķtiecīgi netiecos) un vietām maksāju pat 1,5 par istabu man vienai. Šur tur gan duša tad bija kopējā. Atceries, ka par istabām arī var kaulēties. Indijā nedrīkst nekaulēties. Man sķiet, ka ēšana un Chai-ošana kopā pa dienu paņēma vairāk finanses. Vēl tas, ka es ceļojot vispār nekur iepriekš nekādas nakšņošanas nerezervēju, staigāju un meklēju uz vietas.
Indijā var ilgi ceļot. Tiesa, es ceļoju pa ziemeļu štatiem – tur var būt kādas atšķirības.
Agnese
PS. Tiesa, nakšņošana izmaksas atkarīgas no Tavām prasībām pret numuriņa izskatu un pārējo
Karīna
Aha, piekrītu Agnesei, ir par dārgu un internetā patiešām labāk iepriekš nerezervēt.