No pilota krēsla Indijā

Tik agri no rīta autobusi vēl neiet, tāpēc jāņem vien taksis uz lidostu. Bet, laimīgā kārtā, esam veselas trīs lidotājas, tāpēc katrai jāmaksā vien pāris eiro. Hosteļa saimnieks mums izsniedz brokastis līdzņemšanai un pidžamā iznāk uz ielas, lai iesēdinātu mūs pareizajā taksī. Eh, gandrīz vai apraudos uz atvadām, nezinu vai hosteļa saimnieku pēc, vai pašas Mjanmas.

Lidostā man atkal izbrāķē izdrukāto iekāpšanas karti un sūta atpakaļ uz check-in zonu. Cenšos, apgalvot, ka tā jau ir iekāpšanas karte, bet robežas vīrs tikai bargi novicina cita pasažiera lidostā izdrukāto karti ar tekstu “I need this”. Labi, tieku pie horizontāla papīriņa un tieku izlaista no Mjanmas.

Ar vienu no takša ceļabiedrenēm – Mirju no Vācijas – ejam meklēt kafiju. Abas esam atstājušas pāris kjatu tūkstošus šim mērķim. Apstaigājam šejienes pārtikas tirgotavas, lai konstatētu, ka mums kafijai nepietiek – lētākais dzēriens maksā 3 USD. Ha, ko nevar viens, to var divi. Pasūtām lielāko kafiju Burger kingā, palūdzam divas krūzītes un kafija rokā. Izbaudām to un līdzdotās brokastis, tad laižamies katra uz savu pusi. Mirja lido uz Bangkoku, bet es šoreiz esmu izvēlējusies Kualalumpuru, lai nesanāk kā iepriekš, kad bija jākārto Taizemes vīza, lai izietu no lidostas un atgrieztos tajā pa citām durvīm.

_dsf2576

Šodien, visticamāk, ir mani pēdējie pārlidojumi pirms došanās mājup. Tagad varu pastāstīt par pašu pirmo uzdevumu, kas tika atsūtīts šim Āzijas braucienam. Mārtiņš vēlēja izbaudīt lidojumu un… nofotografēties lidmašīnas komandiera krēslā. Man nebija ne jausmas, kā un vai to vispār var izdarīt, bet galvā radās visādi alternatīvie risinājumi. Piemēram, apmeklēt kādu kara vai lidmašīnu muzeju un tur ierāpties beņķī, jo kurš gan mani laidīs pie īstas lidmašīnas stūres.

Lai noskaņotos Mārtiņa uzdevumam, izlasu lidsabiedrības žurnālā kāda pilota sagatavoto rakstu “Lidošanas māksla”. Viņš stāsta par to, ka cilvēkus vienmēr ir fascinējusi doma par lidošanu, sākot ar Ikara sāgu līdz pat brāļiem Raitiem, kas 1903. gadā pacēla gaisā pirmo lidmašīnu, kas “smagāka par gaisu”. Šodien pa gaisu traucas tādi brīnumi kā “Blackbird”, kas trīs reizes pārsniedz skaņas ātrumu, vai Airbus A380, kas spēj vienlaicīgi pārvadāt vairāk nekā 800 pasažierus. Es lidoju ar visparastāko Air Asia lidmašīnu, vienu no Airbusiem. Man ļoti patīk Air Asia sauklis – “now everyone can fly” – tagad ikviens var lidot!

Kad esam piezemējušies Kualalumpuras lidostā, sagaidu, kad visi pasažieri ir izkāpuši no lidmašīnas un vaicāju stjuartei, vai es varētu nobildēties pilota kabīnē. Atceros reizi Ekvadorā, kad mans argentīniešu draugs Čārlijs palīdzēja pierunāt baru ar cilvēkiem, lai viņi nofotografētos ar baloniem par godu Laumas 18. dzimšanas dienai. Toreiz Čārlijs pārliecināja mani, ka, lai paskaidrotu tik daudz cilvēkiem, kas es esmu un kas ir 20 eiro koncepts, paies pārāk daudz laika un cilvēki tāpat nesapratīs. Tā vietā viņš visiem teica, ka manai  mammai ir dzimšanas diena un es gribu nosūtīt sveicienus. “Mātes loma šejienes sabiedrībā ir svēta, tad viņi piekritīs”, Čārlijs pamatoja. Es vēl šodien nezinu, vai kādam no viņiem neradās aizdomas, turot rokā balonus ar skaitli 18.. Bet, pie bildes tiku, kas arī bija jāpierāda.

Kāpēc es to stāstu. Arī šoreiz man ir pārāk maz laika, lai izstāstītu īsto stāstu. Tāpēc esmu izdomājusi īsāku un no malas vieglāk saprotamu versiju – manam brāļa dēlam šodien ir dzimšanas diena un viņš sapņo kļūt par pilotu. Vai es drīkstētu viņam nosūtīt sveicienus no pilota kabīnes. Esmu diezgan droša, ka kaut kādi noteikumi paredz, ka pilota kabīnē nevajag vazāties svešiem cilvēkiem, tāpēc esmu tiešām pārsteigta, kad stjuarte piekrīt. Vienīgi priekšā “bēda” – pilota krēslā jau sēž kāds vīrs un lūgt viņam kāpt laukā man šķiet tā kā pārlieku daudz prasīts. Labi, apsēžos uz blakus sēdekļa maliņas un ceru, ka Mārtiņš man piedos šādu uzdevuma nobīdi.

img_0813

Kualalumpuras lidostā šobrīd atrodas Oļa no Baltkrievijas, meitene, ar kuru sadraudzējāmies Kambodžā. Bijām sarunājušas saskrieties, tomēr, kad nosūtu Oļai ziņu, atbildes nav. Līdz manam lidojumam atlikusi nedaudz vairāk nekā stunda, bet ar lidostām neko nekad nevar zināt, man patīk atrast savus iekāpšanas vārtus, tikai tad jūtos mierīgi. Kad Oļa beidzot atbild, esmu jau pie saviem vārtiem, bet tie ir otrpus vienai no daudzajām drošības kontrolēm, tāpēc mūsu tikšanās tomēr izpaliek. Žēl, protams. Jautrības labad varu piebilst, ka Jangonas lidostā netīšām uzskrēju virsū citai baltkrievietei, meitenei, kas svinēja dzimšanas dienu mūsu hostelī.

Lidmašīnā no Kualalumpuras uz Indijas pilsētu Tiručirapalli esmu vienīgā ārzemniece. Nevaru noticēt, ka es beidzot dodos uz Indiju. Šis ir viens no maniem jocīgākajiem lēmumiem. Neesmu droša, ka man gribas doties. Bet apnicis visiem atbildēt, kāpēc es tur neesmu bijusi. Atvainojos par rupjo salīdzinājumu, bet ir tāds teiciens, ka “vieglāk bija ar viņu pārgulēt, nekā paskaidrot, kāpēc es to negribu”. Kaut kā tā es jūtos Indijas sakarā.

Ne par vienu citu valsti neesmu dzirdējusi tik daudz šausmu stāstus – tuktuk šoferi ved uz nepareizām vietām, cilvēki blenž virsū un aiztiek, autobusi nestājas uz tualetes pauzēm, vismaz caureja ir garantēta, nerunājot par vājprāta netīrību un nabadzību. Un tā joprojām. No otras puses ir citu cilvēku stāsti, kas apgalvo, ka šī ir visīpašākā vieta, ko viņi redzējuši. Šķiet, šoreiz esmu vairāk gatava būt nīdēja nevis mīlētāja. Bet var gadīties, ka atgriezīšos no Indijas kā lielākais šīs valsts fans. Redzēsim.

Šķiet, ka lidmašīnas riteņi ir tikko pieskārušies skrejceļam, kad daļa pasažieru jau lec augšā un ķer savas somas. Labs ievads. Esmu nolēmusi vēlreiz pamēģināt izpildīt Mārtiņa uzdevumu, jo tomēr neesmu īsti apmierināta ar tā daļēju izpildi. Atkal sagaidu, kad visi ir prom, un atkārtoju stjuartei baltos melus par brāļa dēla dzimšanas dienu. “Of course”, viņa saka, aiziet pajautāt atļauju un aicina mani kabīnē. “Tikai neko neaiztiec, labi”, viņa piesaka. Šoreiz pilota sēdeklis ir brīvs un varu visu izpildīt kā nākas. Ju-hū! Mārtiņ, paldies! Es bez aviācijas nevaru :).

img_0822

Kolīdz esmu nobildējusies, skriešus dodos uz izeju, jo dēļ manis nevar uzsākt nākamo pasažieru iekāpšanu, te viss notiek tik ātri. Lidostā izstāvu imigrācijas rindu. Darbinieks manu pasi pēta trīs reizes ilgāk nekā pārējiem pasažieriem. Tad viņš sāk kaut ko runāt par vienu mēnesi Indijā, un mani sāk mākt šaubas, vai tiešām pasē ir vairākām iebraukšanas reizēm pusgadu derīga Indijas vīza. Esmu iebraukšanas kartē norādījusi Latvijas telefona numuru, kas šobrīd nedarbojas. Tomēr tieši tam viņš pievērš uzmanību, sakot kaut ko līdzīgu “roaming”, “roaming”. Drošības pēc māju ar galvu. Varētu padomāt, ka šie man baigi zvanīs. Pēc desmit minūšu izpētes, pasē tiek iespiests zīmogs un varu doties tālāk. Lai izietu no lidostas, atkal jālaiž somas cauri skaneriem. Esmu vienīgā ārzemniece visā lidostā un, ieraugot cilvēku pūli ārpusē, man jau paliek nelabi. Viņi droši vien man metīsies virsū ar saviem takšu un viesnīcu piedāvājumiem.

Bet, pirms izeju no lidostas, jātiek pie naudas. Arī par šo tēmu esmu dzirdējusi stāstus. Kopš jaunās reformas, no bankomāta vienā reizē nedrīkst izņemt vairāk nekā 2000 rūpijas (28 eur), policisti pieskatot, lai tu neņem vairāk. Man vēl ir nedaudz ASV dolāru, tāpēc iesākumā samainīšu tos. Lidostas maiņas punkts piedāvā izcili neizdevīgu kursu, tāpēc samainu vien 20 USD, lai tieku līdz viesnīcai. Apvaicājos par bankomātiem lidostas apkaimē – tie esot, bet nestrādājot. Labi, gan jau kaut kā lieta atrisināsies.

Izeju no lidostas un visi mani liek mierā. Jā, daži piedāvā takša pakalpojumus, bet ne aktīvāk kā citās Āzijas valstīs. Iesākumā domāju, ka pirmo braucienu veikšu ar taksi, bet tagad, kad īsti nezinu, kad tikšu pie nākamās naudas, dikti negribas tērēties. Labi, mēģināšu tikt uz pilsētu ar autobusu.

Atrodu pieturai līdzīgu objektu un apvaicājos diviem vīriešiem ar koferiem, vai viņi dodas uz centru. Jā, jā. Vai viņi man arī var parādīt, kurš autobuss ir pareizais. Ok. Tikmēr vēroju pienākam citus autobusus, kuriem ap durvīm salipuši jaunieši kā vīnogu ķekari. Ko lai saka, neesmu droša, ka savā pirmajā Indijas dienā esmu gatava šādai pieredzei. Tomēr, kad pienāk īstais autobuss, tas ir pilns, tomēr var tikt iekšpusē, nevis karāties durvīs, kas jau ir labi. Brīdi stāvu un skatos apkārt. Kāpēc ar autobusu brauc tikai vīrieši? Tad man ienāk prātā, ka šeit, līdzīgi kā Indonēzijā, varētu būt autobusa sadalījums dzimumiem – priekšā sievietes, aizmugurē vīrieši. Cenšos saskatīt autobusa priekšgalā notiekošo – kā tad, tur pulcējas sievišķi. Neko darīt, šobrīd nav nekādu cerību pārvietoties, braukšu vien “pa vīrieti”. Kādu brīdi domāju, ka arī “pa zaķi”, tomēr konduktors uzrodas un prasa naudu. Dodu viņam mazāko banknoti, kas ir manā rīcībā – 1o rūpijas (0,14 eur) un viņš man vēl kaut ko izdod. Jauki. Konduktors grib zināt, līdz kurienei braukšu, bet varu viņam vien atbildēt, ka līdz centram. Drīz par šo tēmu sāk interesēties arī citi pasažieri. Nolemju pateikt, jo galu galā – ne es zinu, uz kurieni iet šis autobuss, ne to, kā nonākt līdz man vajadzīgajai vietai otrpus upes. Dažas minūtes pusautobuss diskutē, kā man vajadzētu braukt, tad viens, kurš tā labāk runā angliski, pastāsta, ka man jābrauc ar šo busu līdz gala pieturai, tur jāpārsēžas citā busā.

Lēnām autobuss kļūst tukšāks, tieku pie sēdvietas un nedaudz gaisa. Blakus sēdošie kadri grib uztaisīt selfiju, autobuss baigi kratās un nekas nesanāk, bet noskaņa nojaušama.

img_0828

Gala pieturā pāris skolnieki piedāvājas man parādīt nākamo busu, tas pienāk pavisam drīz. Šoreiz iekāpju pie sievietēm, kā kārtīgs pasažieris. Autobusa maršruts ved gandrīz gar manu viesnīcu – esmu norezervējusi pirmās pāris naktis, gribējās mazliet drošības jaunā valstī. Eju uz kartē atzīmēto vietu, kas ir pāris kvartālu attālumā. Viss būtu labi, ja vien… tur būtu viesnīca.

Citreiz norādes nav pavisam precīzas, tāpēc apvaicājos pāris cilvēkiem pēc viesnīcas nosaukuma. Neviens par tādu nav dzirdējis. Jocīgi. Kādā iestādē bariņš vīriešu metas man palīdzēt, piezvanot uz viesnīcu. Tomēr nevar paļauties tikai uz maps.me, ir jāpiefiksē arī reālā adrese un citi kontakti, ko esmu izdarījusi. Viesnīcas darbinieki skaidro atrašanās vietu pa telefonu, es meklēju kartē adresē norādīto ielu. Pa visiem kopā saliekam bildi un top skaidrs, ka viesnīca atrodas aptuveni kilometru no šejienes. Par 50 rūpijām tuktuk šoferis aizvedīšot. Lidostā mani piedāvāja vest par 300 rūpijām un tas bija krietni garāks posms, tāpēc man šķiet, ka šis nav izdevīgs piedāvājums. Joprojām arī īsti nesaprotu naudas vērtību un bažījos par skaidrās naudas pieejamību. Tāpēc pateicos par palīdzību un turpinu ceļu kājām.

Ielas ir nedaudz pilnākas nekā Āzijā, vienīgi ar močiem viņi brauc straujāk un neprognozējamāk, vairāk jāuzmanās. Mana viesnīca atrodas vienā no tempļa lokiem, rīt pastāstīšu vairāk. Bet templis ir patiešām iespaidīgs, eju cauri n-tajiem vārtiem, lai nonāktu man vajadzīgajā ielā. Ielu malās lapas un atkritumus grauž govis un kazas, mīņājas izkrāsots zilonis.

Ar atvieglojuma sajūtu ieraugu gaismas kasti, kurā spīd manas viesnīcas nosaukums. Tajā jāveic zināmi papīru darbi, tad varu ievākties istabā. Tā ir ļoti parasta istaba ar metāla gultu un izdilušiem palagiem. Bet tīrs gan te ir, tas tiesa. Drusku atpūtusies, eju meklēt vakariņas. Parasti jaunā valstī pirmajās dienās cenšos ēst saudzīgāk, lai ķermenis iepazīstas ar jaunajiem mikrobiem. Bet, tā kā es šodienas laikā – sākot no lidostas un beidzot ar viesnīcu – neesmu redzējusi nevienu ārzemnieku, šeit vienkārši nav nekā cita kā ielu ēstuves. Un ēst ta gribas! Piesēžu vietā, kur vīrs cep dažādus mīklas izstrādājumus. Tie tiek servēti ar visādām mērcītēm un, kā jau Indijā, jāēd ar pirkstiem. Esmu atrakcija vietējiem, bet kopumā cilvēki izturas laipni. Apēdu divas “pankūkas”, samaksāju 40 rūpijas (0,60 eur) un dodos atpakaļ.

Nonākusi viesnīcā, saku darbiniecei, kas viss bija labi, vienīgi bankomāts lejā tomēr nedarbojas. Nē, tam esot jāstrādā, viņa pati šodien naudu izņēmusi. Tā tomēr nav taisnība, ka vienā reizē var izņemt 2000, maksimālais apjoms ir 10000, bet nedēļas laikā, kas tiekot mērīta no trešdienas līdz trešdienai, nedrīkstot izņemt vairāk nekā 24 000. Tā kā šodien ir trešdiena, pēdējā iepriekšējās nedēļas diena, darbiniece saka, lai pamēģinot vēlreiz. Es biju viņu pārpratusi, domājot, ka vienā reizē var izņemt 24 000, tāpēc eju vēlreiz pamēģināt tikt pie 10 000. Neticamā kārtā, viss notiek. Tā ir laba sajūta, tikt pie vietējās naudas. Viss šodienas šurumburums ir mani pamatīgi nogurdinājis, dodos pie miera jau ap deviņiem vakarā. Indija, ja.

  1. gada 15. februāris, 98. diena

Izdevumi:

Naktsmītnes – 12 eur

Transports – 126 eur

Proviants – 6 eur

Kopā – 144 eur

Bilance: – 400 eur

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s