Šodien apskatīšu Inles ezeru un tā apkārtni ar velosipēda palīdzību. Mūsu viesnīcā var tikt pie braucamā par 1500 kjatiem (1 USD) uz visu dienu, izvēlos pēc skata uzticamāko un dodos ceļā. Sāku mīties pa ceļu, kas ved gar ezera rietumu krastu. Pašu ezeru gan redzēt nevar, toties var vērties pa ceļam redzamajos ciematos. Nekāds patīkamais brauciens šis nav – ceļš ir grumbuļains un motorizētu transporta līdzekļu pilns, kas, pabraucot garām, saceļ pamatīgu putekļu vērpeti. Brīžos, kad jāminas pret kalnu, ir pavisam glauni.
Vienā no ceļa posmiem iestājas sastrēgums, jo šeit notiek svētki. Komandas sacenšas volejbola spēlē, apkārt notiek ēšana, dzeršana un spļaudīšanās ar betelēm. Es arī vienā no stendiem nopērku pāris bulciņas un, vērojot apkārt notiekošo kņadu, ieturu pusdienas. Pēc tam ceļš top nedaudz rāmāks. Pa ceļam iegriežos dažās pagodās, izbraukāju pāris mazos ciematus un esmu gatava celties pāri ezeram.
Esmu dzirdējusi, ka tūristiem šī atrakcija ir diezgan dārga, tāpēc meklēju vietējo pārceltuvi. Lai arī tā nav kartē atrodama, pēc pusstundas riņķošanas izdodas sameklēt vietu, kur ūdens malā stāv cilvēku bariņš. Ar žestiem pārliecinos, ka viņi gaida laivu, kas aizvedīs uz pretējo krastu. Vietējie ir draudzīgi, daži atnāk nobildēties kopā, viss labi. Līdz brīdim, kad pienāk laiva. Visi tajā sakāpj, bet, kad gribu pievienoties ar savu riteni, veči kaut ko žestikulē un aizbrauc prom. Nezinu, vai viņiem nav ļauts laivā uzņemt ārzemniekus, velosipēdus vai abus kopā. Drusku bēdīgi jau ir, jo negribas rullēt tos 10 plus kilometrus atpakaļ, bet ko padarīsi.
Bez apstāšanās pauzēm tā lieta iet diezgan raiti un drīz vien jau esmu pilsētā. Saule cepina, sviedri līst, bet kopumā šodien jūtos spēka pilna, tāpēc esmu gatava izmest vēl kādu lociņu citā virzienā. Iesākumā aizminos līdz vecam koka klosterim un pagodai Shwe Yan Bye, pēc tam gribu apskatīt relatīvi netālu esošu alu. Vienu no posmiem iespējams mērot pa klusāku ceļu. Pa to braukt ir prieks un miers – iet lēnāk, jo segums nav tik gluds, toties citi braucēji sastopami pavisam reti un var vērties vietējā lauku ainavā. Visvairāk mani fascinē saulespuķu audzes un cukurniedru plantācijas, kurās mazi cilvēciņi novāc par sevi krietni garākus augus.
Uz beigām jūtu, ka kļūst pavisam grūti mīties, bet noveļu to uz nogurumu un kalnup vedošo ceļu. Kad tieku atpakaļ uz asfalta, lieta top skaidra – man ir tukša aizmugurējā riepa. Līdz hostelim ir vismaz kilometri pieci. Lēnā garā ripinos uz priekšu un domāju, kā būtu gudrāk rīkoties. Te pēkšņi ceļa malā parādās riepu serviss. Neraugoties uz to, ka ir sestdienas pievakare, tas strādā. Drukns vīrs, piebāzis betelēm pilnu muti, ņemas ap kāda motocikla ratu. Parādu savu bēdu. Šis ar kompresoru piepūš riepu, tad konstatē, kas kaut kas nav kārtībā ar ventili, nomaina to, un lieta darīta. Prasu, cik esmu parādā par šo darbu, bet šis ar pilno muti tikai izgrūž “no money”. Labi, paldies. Izbraucu no servisa labā noskaņojumā, kas noplok līdz ar gaisu riepā, kad esmu noripojusi no nākamā kalna. Tomēr vaina ir citur, un mana riepa atkal ir plakana. Atpakaļ negribas stumties, turpinu vien doties tālāk.
Kad nonāku krustcelēs, neveru saprast, vai ir gudra doma doties uz alu, līdz kurai ir pusotrs kilometrs, vai tomēr stumties pa taisno uz pilsētu. Līdz tumsai ir divas stundas un nospriežu, ka paspēšu pa gaismu gan līdz alai tikt, gan līdz pilsētai aizstumties.
Novietoju traumēto draugu pie veikala un tālāk dodos kājām. Ceļš ir kalnains, bet pāris pretim braucošie velosipēdisti apgalvo, ka galā redzamā ala esot ceļa ciešanu vērta. Netālu no alas ir apdzīvota vieta. Ceļš, kas ved uz alu, ir bloķēts. Tur sēž ne vairāk ne mazāk kā 11 suņi. Kad daži no viņiem sāk par mani interesēties, apstājos un saku vietējiem, ka viņi varētu kaut kā palīdzēt man tikt no briesmoņiem vaļā. “No bite, no bite”, šie tikai mierina un patišina suņus malā. Ievelku elpu un dodos cauri baram. Fū, pagaidām “no bite”.
Pēc piecām minūtēm esmu pie alas ieejas. Arī šajā alā dzīvo Budas statujas. Ir vēls, tāpēc esmu viņiem vienīgā kompānija. Līdztekus divām centrālajām zālēm, var ielīst arī šaurās ejās, kur katras galā tup maziņš, vājas elektiskās spuldzītes apgaismots Buda. Vietām alā tiek vēlā vakara saule, veidojot uz sienām savus rakstus. Šo alu es izbaudu daudz vairāk nekā Pindaya redzēto. Labprāt šeit uzkavētos vēl kādu laiku, bet nedod mieru doma par atpakaļceļa pārbaudījumiem – suņiem un tumsu.
Tomēr atceļā dukši ir paklīduši, saule vēl turas virs kalniem un mans ritenis ir uz vietas. Pilsētas centrā nonāku krietnā krēslā. Stumjoties pa galveno ielu, pamanu otrā ielas pusē ejam Sindiju, kundzi no ASV, ar kuru kopā ieturējām pusdienas ceļā no Baganas. Viņa dodas vakariņās un, tā kā arī man ir līdzīgs plāns, dodamies ieturēties kopā. Sindija ir profesore, kas nesen devusies pensijā, tagad ceļo, bet no maija gadu uzturēsies Taizemē, mācot angļu valodu. Mēs tīri labi saprotamies, tāpēc sarunājam rītdien doties izbraucienā ar laivu pa ezeru kopā. Saku Sindijai, ka būtu labi atrast vēl vismaz divus ceļabiedrus, jo cena ir par laivu nevis personu.
Paēdušas dodamies atpakaļ uz viesnīcu, mūsu palikšanas vietas ir pa ceļam. Kādā no ceļmalas krogiem Sindija atpazīst divus cilvēkus, ar kuriem šodien braukusi kopā vilcienā. Pie viņu galdiņa ir vienīgās brīvās vietas, tāpēc palūdzam atļauju pievienoties. To, protams, saņemam un iepazīstamies ar ārstu Martinu un viņa tēvu Ekhartu, vāciešiem, kas Mjanmā atrodas atvaļinājumā. Pavisam drīz Sindija ieminas galda biedriem, ka meklējam kompāniju rītdienas izbraucienam pa ezeru, un šie ar prieku piekrīt. Nure, viss atrisinās pats no sevis. Izrādās, ka Sindija un vācieši paliek vienā viesnīcā, sarunāju būt pie viņiem rīt astoņos un priecīgā prātā ripinos uz savu ūķi.
2017. gada 11. februāris, 94. diena
Izdevumi:
Naktsmītnes – 7 eur
Proviants – 6 eur
Atrakcijas – 1 eur
Kopā – 14 eur
Bilance: – 296 eur
