Budas, Bītli un beteles

Stāsti

Savācam somas un pārceļamies uz blakus viesnīcu. Gulēšanas apstākļi šajā lētajā variantā vēl bija ciešami, bet vannasistaba gan pārsteidza pat tādus diezgan daudz redzējušus ceļotājus kā mani. Nopelējušas sienas, norūsējušas trubas, fantastiski netīra grīda, ledus auksts ūdens dušā (protams, tika solīts karstais ūdens), pods, kurā nekas neskalojas prom, un pāri visam – smaka, smaciņa. Arī kaimiņu viesnīca nav nekāds “hiltons”, bet šeit ir vismaz kaut kāda elementāra higiēna.

Šodien esam plānojuši apskatīt alu, kurā dzīvo bariņš Budu, aptuveni 8000. Pētot transporta iespējas, dzirdam, ka viens pāris šodien iecerējuši darīt tieši to pašu. Kamī un Makss ir no Francijas un, kad piedāvāju apvienoties, lai dalītu transporta izdevumus, viņi nekavējoties piekrīt.

Apstaigājam pāris taksometrus un sarunājam šoferi, kas ir gatavs mūs visu dienu vizināt par aptuveni 6 eiro no galviņas. Līdz Pindaya, kur atrodas Budu ala, ir pusotras stundas brauciens. Nonākot galā, pārējie izvingrina kājas, uzkāpdami līdz alai pa kāpnēm, es aizvizinos līdz autostāvietai, no kuras līdz ieejai alā ir pavisam neliels kāpiens.

Budu alā viss ir ļoti civilizēti – pārvietošanās notiek pa flīžu grīdu vai plastmasas tepiķīšiem. Lieli Budas un mazi Budas, uz zemes sēdoši un augstu alas sienās iestutēti – ala ir burtiski piebāzta ar statujām. Starp tām ir mazi gaitenīši, kuru šaurākajās vietās zeltīto Budu ceļi noberzti melni no biežās ļaužu garām spraukšanās. Centrālās alas sānos aizvijas eja, kura ved uz vēl citiem kambariem. Tajos var aplūkot arī dabas veidojumus, ne tikai zeltītās statuetes. Amizantākā vieta alā ir mazs kambarītis, kurā var nonākt, ielienot pa šauru ieeju. Bērni ložņā iekšā ārā bez problēmām, bet stīvāki onkuļi spraucas tajā pūzdami un stenēdami. Kopumā, diezgan iespaidīgs un apmeklēšanas vērts objekts.

_dsf1289

Pēc alas tiekam aizvesti uz papīra lietussargu izgatavošanas “fabriku”, kas ir ģimenes rūpals četrās paaudzēs. Dāmas demonstrē paša papīra izgatavošanas procesu – koka mizas mērcēšanu, sasmalcināšanu, ieklāšanu sietā, rotāšanu ar ziediem un žāvēšanu. No šī brīnumaini skaistā papīra top ne tikai lietussargi, bet arī gaismekļi, vēdekļi, piezīmju blociņi, bilžu rāmīši un citas smalkas lietas. Vīrs mums demonstrē, kā top lietussarga konstrukcija no koka un bambusa. Apstrādes rīki ir pavisam vienkārši, bet viņš ar tiem darbojas ar apbrīnojamu ātrumu un precizitāti.

_dsf1416

Viena no meitām apglezno lietussargus – viņai sanāk glīti un vienādi rotājumi, bez jebkādiem trafaretiem. Meitenei ir 19 gadu, viņa studē filosofiju otrajā kursā un fantastiski labi runā angļu valodā. Tūristu busiņi un auto piestāj ik pēc daždesmit minūtēm, izskatās, ka bizness iet rūkdams. Lielākie lietussargu noņēmēji gan esot viesnīcas un restorāni, viņi izmanto tos dekorācijām. Lai gan trīs kārtās klātais papīra slānis nodrošinot arī aizsardzību pret lietu.

Lai gan bijām domājuši uzkavēties pie lietussargiem pārdesmit minūtes, nodzīvojamies vietā vairāk nekā stundu – šeit ir tik laba atmosfēra, ka negribas doties prom. Mūs tālāk dzen kurkstošie vēderi, ir dienas vidus. Palūdzam šoferi aizvest mūs līdz pilsētas centram un sākam meklēt vietu, kur paēst. Izvēlamies vietējo pilnu vietu, kur tiek servētas samosas un citi eļļā vārīti mīklas izstrādājumi. Pieci nelieli trīsstūrīši maksā 300 kjatus (20 centrus), mēs izēdam astoņus šķīvjus.

_dsf1432

Paēduši apskatām vietējo tirgu. Cilvēku te nav daudz un tūrista vispār neviena, tāpēc tirgus sievas ir priecīgas ar mums pakoķetēt. Īpaši izceļas Makss, kurš tīri labi apguvis vairākas frāzes un skaitļus birmiešu valodā – viņš pārspīlēti kaulējas, ziņkārojas ap nepazīstamiem produktiem, samīļo rotaļu zvērus. Vietējiem ir cirks par brīvu.

_dsf1447

Atpakaļceļā apstājamies pie milzīgiem kokiem. Es pasūtu cukurniedru sulu, bet pārējie tēlo pērtiķus. Puiši uzlien tik augstu zaros, ka man galva griežas no skatīšanās uz viņiem. Safotografējamies dažādos leņķos, uzkožam mikro pankūciņas, ko sievas cep koku pavēnī, un laižam atpakaļ uz Kalaw, lai paspētu uz saulrietu.

_dsf1450

Nemaz nav jākāpj kalnā. Mūsu viesnīcai ir jumta terase, no kuras var lieliski vērot apkaimi un rietošo sauli. Pateicoties lieliskajai kompānijai, šodien ir bijusi ļoti jautra diena. Par to paldies saku Gunitai Priedei, pārējie nedarbu kompanjoni pievienojas!

_dsf1503

Kad saule noriet un top auksti, ejam vakariņās. Brīdi apsveru domu vakara ēdienreizi izlaist, jo vēders joprojām pilns ar mīklas izstrādājumiem, bet tomēr pievienojos kompānijas pēc. Ūķītī ar diviem galdiņiem paņemam pa zupai. Te nav labierīcību, tāpēc Makss, kurš malko alu, aizdodas tās meklēt citur. Atgriezies viņš paziņo, ka zina, ko mēs darīsim pēc tam. Nu, nu? Viņš esot atradis īstu bāru – ar leti, dzērieniem un mūziku.

_dsf1519

Pēc brīža mēs iestūrējam nelielā, tumšā vietā, kur vienā pusē sēž vietējie ļauži, stūrītī kārtis sit daži ārzemnieki, bet otrpus bāram lete ir brīva. Ieņemam vietas un pasūtām šejienes speciālo dzērienu – rumu ar laima sulu un spraitu. Vietējie spēlē ģitāru, iet vaļā gabali, kuriem visi dzied līdzi. Resns vīrs piebalso, sizdams ritmu uz savas motociklista ķiveres. Puiši cenšas nospēlēt arī kādu importa gabalu, bet ar tiem tik labi nevedas. Vai viņi zinot kaut ko no Bītliem, prasa Makss. Atbildes vietā viņam tiek pastiepta pretī roka ar beteles riekstu. “Beatles” vai “betel” – same same, angļu valoda Mjanmā bieži vien ir labs jautrības avots. Makss un Kamī ceļo pusgadu, ir diezgan daudz ko redzējuši un piedzīvojuši. Kad ejam atpakaļ uz viesnīcu, Makss atzīst, ka omulīgajā atmosfērā un smieklos pavadītais vakars, esot bijis viens no labākajiem visā ceļojumā.

2017. gada 9. februāris, 92. diena

Izdevumi:

Naktsmītnes – 8 eur

Proviants – 9 eur

Atrakcijas – 10 eur

Kopā – 27 eur

Bilance: – 303 eur

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.