Neatceros, kad pēdējo reizi būtu izdevies nogulēt 14 stundas no vietas. Izskatās, ka laiks pavadīts produktīvi, un dakteris Miegs ticis galā ar uzdevumu veiksmīgi. Joprojām jūtos trausli, bet bažas, ka turpmākās dienas būs jāpavada gultā vai tualetē, nav apstiprinājušās.
Lai nesasteigtu lietas, šodienu pavadu pavisam mierīgi – aprakstot divas iepriekšējās emociju pilnās dienas un atpūšoties. Ārā izeju vien pēcpusdienā, lai izlocītu kājas, apmeklētu pastu un kaut ko apēstu. Neraugoties uz mierpilno dienu, vakarā miegs nāk labi. Mana vienīgā problēma ir resns ķīnietis, kas tā zāģē aiz plānās sienas, ka man ir sajūta, ka šis guļ blakus. Es pat nezinu, vai viņš ir ķīnietis un vēl resns, bet tādu es iztēlojos krācēju pēc balss.
Varu viņam atriebties agri no rīta, kad ceļos uz saullēktu. Sakrāmēju arī somu, jo uzreiz pēc atgriešanās mani gaidīs autobuss. Iesākumā viesnīcnieks apgalvoja, ka biļetes palikušas tikai uz agro autobusu, kas nozīmētu, ka uz saullēktu es nepaspētu, bet, redzot manu bēdīgo seju, tomēr samenedžēja iespēju tikt vienā no vēlajiem busiņiem. Es jau vakar no rīta jutos kā noziedzniece – kā var gulēt, kad dažus kilometrus no tevis lido gaisa baloni. Tāpēc galīgi negribējās palaist garām iespēju vēl pēdējo reizi palūkoties uz lidoņiem no citas Baganas perspektīvas.
Šoreiz mans galvenais lokalizācijas izvēles kritērijs ir tāds, ka vietai jāatrodas pēc iespējas tuvāk viesnīcai. Atrodu nelielu templīti uz kā pakāpties un gaidu balonus. Drīz jau tie sadīgst kā pūpēži pie apvāršņa, šorīt visas trīs krāsas startē no golfa kluba teritorijas.
6:40 gaisā paceļas sarkanie bumbuļi, 6:45 pievienojas dzeltenie, pēdējie no zemes atraujas zaļie. Šorīt skaistākās bildes ir ar tumšajām balonu un tempļu kontūrām uz saullēkta debesu fona. Es varētu šeit palikt vēl kādu nedēļu un katru rītu bildēt balonus un tempļus no citas puses, tik ļoti sirreāls skats. Ceru, ka neesmu apnikusi ar savām miljons balonu bildēm, šīs būs pēdējās tuvākajā laikā.
Aši minot pedāļus, atgriežos viesnīcā 9 minūtes pirms laika, kad jāierodas autobusam. Tas nozīmē, ka varu paspēt vēl aši iekost brokastis. Vakar bija slinkums iet vakariņās, tāpēc šorīt ēst gribas ne pa jokam. Autobuss atbrauc pēc Mjanmas laika, pusstundu vēlāk nekā bija sarunāts.
Kad atveru autobusa durvis, sāku smieties. Man pretī skatās Aldo. Nedēļas laikā ceturtā reize. Un latviešu kompānija ir mani liecinieki, viņi zina, ka Aldo nav nekāds iedomu tēls. Labi, šoreiz norunājam kā minumus apmainīties kontaktiem, jo izskatās, ka Kosmoss diezgan konkrēti grib, lai mēs satiekamies.
Pa ceļam busiņš pāris reizes piestāj, lai varam apmeklēt labierīcības un paēst. Šajā ziņā Āzijā nav jāsatraucas – pauzes ir biežāk nekā nepieciešams. Ēšanas reizē tiekam pievesti pie vienas no ēdnīcām, kurā traki saskrūvētas cenas. Piecu cilvēku kompānijā aizejam uz citu vietu pārdesmit metrus tālāk un smuki paēdam par trīs reizes zemāku cenu.
Dienas otrajā pusē esam Kalaw, vietā, no kuras tūristi visbiežāk veic divu vai trīs dienu pārgājienu uz Inles ezeru. Pagaidām neesmu pārliecināta, ka piedalīšos kādā no tiem, gribu pavērot savu pašsajūtu.
Tā kā Aldo arī neko nav rezervējis, meklējam naktsmājas kopā. Atkal jau palikšana divatā ir izdevīgāka nekā vientuļam ceļotājam, atrodam istabu par 15 000 kjatiem (11 USD). Nedaudz atpūšamies, tad dodamies apskatīt nelielo pilsētu – uzkāpjam kalnā, pēc tam paejamies pa ielām.
Pie vakariņām atklājam vienu no iespējamajiem satikšanās iemesliem – Aldo ir ļoti ieinteresēts ceļojumu blogu veidošanā, tāpēc iztaujā mani visos sīkumos par pieredzi un ieteikumiem. Izstāstu, ko es daru, kā arī, ko nedaru, bet, ko vajadzētu darīt. Ja pašai nesanāk, varbūt kādam citam izdosies. Vispār šodiena bija vērtība visādu ideju kontekstā – pa ceļam atnāca vairākas interesantas idejas, ceru drīz saņemties un aprakstīt tās.
- gada 7. un 8. februāris, 90. un 91. diena
Izdevumi:
Naktsmītnes – 12 eur
Proviants – 5 eur
Transports – 9 eur
Citi – 3 eur
Kopā – 29 eur
Bilance: – 296 eur
