Balonu rīts un latviešu diena

Ar latviešu kompāniju un gidu tikšanās sarunāta pusdeviņos, līdz tam vēl ir laiks individuālam saullēktam un brokastīm. Šorīt dodos taisnā ceļā uz balonu pacelšanās laukumu un atrodu to ar pirmo piegājienu. Iestumju riteni krūmos un dodos izpētīt situāciju.

Izskatās, ka no šīs vietas startē divas balonu kompānijas. Pēc dzeltenajiem baloniem atrodu Jozefu, pieeju apsveicināties un pat tieku pie kafijas. Malkojot karsto dzērienu, sekoju līdzi procesam, kas notiek pirms pacelšanās.

Pasažieri ap galdiņiem sveču gaismā ietur agras brokastis. Kad tās ir galā, visi tiek sadalīti trīs grupās, kuras seko katra savam pilotam. Pie balona groza tiek sniegta īsa drošības instrukcija – kā pareizi ierāpties tajā un kā jāuzvedas gaisā. Tad pasažieri tiek palaisti brīvsolī, un sākas balonu piepūšana. Vīri tur balona malas, lai gaiss no pūtēja nonāktu tā iekšpusē. Kad balons jau puslīdz piepūties, tiek piedarbināti degļi, kas spļauj uguns liesmas – siltais gaiss liek balonam nostāties vertikāli un pēc tam pacelties gaisā.

_dsf0836

Lai piefiksētu visus procesus, skraidu starp divām pļavām – vienā paceļas sarkano balonu bars, no otras trīs dzeltenie bumbuļi. Sarkanie uzskrien debesīs mirklīti ātrāk, bet dzeltenie, gluži kā Jozefs teica, paceļas gaisā precīzi 6:45.

Arī uz zemes viss notiek. Izskatās, ka lidošanas process ir noslīpēts līdz detaļām, var tikai apbrīnot kādā tempā strādā ļaudis. Minūtes desmit pēc tam, kad gaisā pacēlies pēdējais lidonis, pļava ir pavisam tukša un klusa, nekas neliecina par neseno kņadu.

_dsf0901

Es kāpju uz velo un braucu brokastīs. Tāds priecīgs un pacilāts noskaņojums, minoties cauri koku alejai atpakaļ uz pilsētu. Pirms brokastīm vēl sarunāju velosipēdu, kuram viss darbojas, lai varētu ar cieņu pārvietoties visu dienu.

Pēc brokastīm uznāk miegs. Citā situācijā būtu uz pāris stundām likusies slīpi, bet, tā kā tuvojas norunātais tikšanās laiks, nekāda gulēšana nesanāk. Drusku atpūšos un minos uz viesnīcu, kurā dzīvo pārējā kompānija.

Visi ir friši kā gurķīši, pat Liene, kuru vakar bija nomocījušas veselības kaites, šodien minas kā Duracell zaķis visiem pa priekšu. Iesākumā gids mūs aizved uz vienu no šejienes lielākajām stūpām, kas uzcelta par godu karalim. Jo augstāka ranga un bagātāka bijusi ģimene, jo lielāka celtne tikusi uzbūvēta. Stūpas augšā tiekam pie pirmās lekcijas par Baganas vēsturi. Beidzot saņemu atbildi uz jautājumu, kas man jau krietnu brīdi dzīvo galvā – ar ko atšķiras tempļi no stūpām. Gluži vienkārši. Tempļos var ieiet iekšā, bet stūpās nē.

_dsf0912

Daudzus ēku kupolus sedz bambusa stiprinājumi. Dažas no ēkām tiek rekonstruētas, bet lielākā daļa ir vienkārši iekonservētas, lai saglabātu konstrukcijas. Kā izrādās, Bagana joprojām nav iekļauta Unesco mantojuma sarakstā. Tas tāpēc, ka šejienieši nejēdzot pareizi uzturēt un atjaunot būves. Arī tāpēc, ka pirms kāda laika, kad Unesco piešķīris vietas saglabāšanai prāvus līdzekļus, tie esot aizgājuši tolaik korumpētās valdības kabatās, nevis finansējumam paredzētajam mērķim. Līdz ar jauno valdību, Baganai atjaunojušās cerības uz ietikšanu Unesco. Kad prasām gidam, kāpēc viņiem ir svarīgi būt šajā sarakstā, viņš atbild, ka tas palīdzēšot piesaistīt tūristus, attiecīgi veicinot vietējo biznesu. Salīdzinoši ar pagājušo gadu, šogad tūrisms esot nedaudz samazinājies, jo daudzi, uzzinādami par militārajiem konfliktiem valstī, baidās braukt uz šejieni.

Vispār mūsu gids ir patīkams jaunietis – ar plašām zināšanām un godīgu attieksmi. Uz lielāko daļu jautājumu viņš zina atbildes, ja nav pārliecināts, izsaka savas domas, ja nezina – tā arī pasaka. Sarīkojam nelielu totalizatoru par jaunieša vecumu. Viņš izskatās dikti jauniņš, bet, spriežot pēc sirmajiem matiem, gluži padsmitnieks šis nav. Izrādās, viņam ir 27. Angļu valodu un gida prasmes apguvis no sava onkuļa, kas arī strādā par gidu, kā arī četrus mēnešus mācījies gidu skolā, kur mācību spēki no universitātēm lasījuši lekcijas par vēsturi, ģeoloģiju un citām jomām. Lai iegūtu gida sertifikātu, bijis jākārto eksāmens, kurā pārbaudītas apgūtās zināšanas, kā arī angļu valodas prasmes. Jāteic, ka, salīdzinoši ar vairumu vietējo, mūsu gidam ir brīnišķīga angļu valoda.

Tā nu mēs klīstam no tempļa uz templi, minam pedāļus un klausāmies stāstos. Uzzinām, ka mjanmiešiem lielā godā ir mēness un, kad tas ir pilns, tajā varot saskatīt trusīša kontūru. To viens eņģelis izkārtojis par godu Budam, kurš vienā no savām iepriekšējām 550 dzīvēm bijis trusītis un radījis eņģelim labu iespaidu. Labi, stāsts ir mazliet garāks, bet galvenā doma bija tāda.

Gidam ir vēstāma arī versija par Budas dzīvi. Kad Buda tikko piedzimis, viņa tēvs, karalis, vēlējies uzzināt puisēna nākotni, tāpēc aizstiepis šo pie pareģa. Tas paredzējis, ka jaunais princis būšot Visuma valdnieks. Pēc šīm ziņām karalis sargājis jauno princi kā mācēdams. Viņš nekad neesot izgājis ārpus pils un dzīvē baudījis vien skaisto un labo. Sasniedzis 29 gadu vecumu, princis tomēr izlavījies no pils kopā ar vienu pavalstnieku. Tur viņš pirmo reizi ieraudzījis vecu cilvēku, slimnieku un mironi, tādējādi uzzinot par ciešanām un nāvi. Pēdējo princis ieraudzījis mūku un nolēmis kļūt par tādu. Viņš pametis pili un sešus gadus dzīvojis ļoti askētiski, sekojis skolotāju mācībām un meditējis. Rezultātā gandrīz pats atstiepis kājas un nolēmis, ka nekas no esošajām mācībām viņam neder. Normāli paēdis, atslābis un sasniedzis apgaismību sešās dienās. Atlikušo mūžu Buda pavadījis, izplatot savu pieredzi un mācību.

Neesmu milzīga gidu fane, bet šoreiz ir patiešām interesanti. Gids var pastāstīt katra tempļa galvenos motīvus, kā arī pievērst uzmanību detaļām, kas citādi paliktu nepamanītas. Piemēram šī, kur Buda tur rokās bumbiņu. Tūristi parasti vēloties uzzināt šī īpašā simbola nozīmi. Tomēr skaidrojums esot pavisam triviāls – mākslinieks, veidojot statuju, nepareizi aprēķinājis pirkstu garumus un starp diviem pirktiem izveidojusies nesmuka šķirba. Lai to novērstu, tikusi izveidota bumbiņa.

_dsf1001

Ap dienas vidu jūtu, ka galva sāk griezties no informācijas un karstuma. Pusdienas ieturam glītā veģetāriešu restorānā. Kamēr gaidām ēdienu, aizeju stūrītī atlaisties, tomēr īpaši labāk nekļūst. Pēc pusdienām top pavisam ļauni. Ir pats karstākais laiks un man ir bail, ka noģībšu kaut kur mīšanās vidū, tāpēc cenšos braukt pēdējā. Varētu jau likties mierā un doties mājās gulēt, bet traki žēl pamest feino kompāniju un palaist garām gida stāstīto.

Arī gidam pašam ir gana interesanti stāsti par savu dzīvi. Šeit, Mjanmā, jebkurš var kļūt par mūku vai mūķeni jebkurā dzīves brīdī un uz jebkādu laiku. Mūsu gids līdz šim bijis mūks četras reizes. Pirmo reizi septiņu gadu vecumā. Uz vienu dienu. Tajā laikā viņš vairāk gribējis spēlēties, nevis pievērsties garīgai praksei, tāpēc viņu diezgan ātri izmetuši no klostera. Otro reizi viņš sabijis “mūkos” sešpadsmit gadu vecumā uz vienu mēnesi. Nākamā reize bija 20ciktur gadus, bet pēdējā – pagājušajā gadā.

Dienas otrajā daļā piestājam pāris tempļos, iedzeram Mjanmas tēju, uz mirklīti pieturam vietējā ciematā. Tad dodamies ieņemt “labākās vietas” uz tempļa, no kura paveroties skaists saulriets. Tur priekšā jau sēž pāris censoņi, bet mums vēl pietiek vieta pirmajās rindās. Vēlāk tiešām tempļa jumts ir cilvēku pilns.

Kādā brīdī ieraugu pa ceļu soļojam šurp Aldo, itāli, kuru satiku Mandalejā un Hspipaw. Trešā nejaušā satikšanās nedēļas laikā. Šis arī mani ir sazīmējis pūlī un jau no apakšas jautā, vai es viņu izsekojot. Aldo arī pievienojas saules pazušanas gaidītāju pulciņam. Kad ripa norietējusi, kāpjam uz riteņiem un minam mājās.

Iesākumā vēl ir tā nekas, bet, kad nonākam uz pēdējā ceļa posma, ir pavisam tumšs. Garām brauc auto un autobusi, saceldami aiz sevis putekļu mākoņus, kas mums jāelpo, kā arī tumsas aizsegā neredzam viltīgākos smilšu posmus. Bet galā tiekam visi sveiki un veseli. Pārējie plāno iet dušā un pēc tam doties vakariņās. Man morāli ļoti gribas pievienoties, bet fiziski nevaru. Spēki ir galā un galva joprojām dūc kā strops. Pateicos par superīgo kompāniju un manis lutināšanu (īpaši Lienei par iniciatīvu un bildi zemāk), tad ieslēdzu pieres lukturi un stūrēju uz savu māju.

letini_baganaa

Ienākot istabiņā, apvaldu vēlmi pa taisno iekrist gultā. Ja tā izdarītu, no rīta palagos būtu pludmale. Saņemu pēdējos spēkus un ielienu dušā. Tad apēdu vakariņās Marikas doto Herkulesa batoniņu un lienu zem segas. Istabā droši vien ir karsts, kā parasti, bet mani krata pamatīgi drebuļi. Esmu tikusi pie karstuma dūriena vai vienkārši pārpūlējusies. Nav jau nekāds joks, visu dienu turēt līdzi kārtīgiem latviešiem!

  1. gada 6. februāris, 89. diena

Izdevumi:

Naktsmītnes – 7 eur

Proviants – 1 eur

Transports – 1 eur

Kopā – 9 eur

Bilance: – 307 eur

One response to “Balonu rīts un latviešu diena

  1. “Otro reizi viņš sabijis “mūkos” sešpadsmit gadu vecumā uz vienu mēnesi. Nākamā reize bija 20ciktur gadUs, bet pēdējā – pagājušajā gadā.” – Te laikam “20cikturgadOs”, jo viņam ju pašam tikai 27. :)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s