Lidojošais klusums

Uz pirkstgaliem pazogos garām priekštelpā guļošajiem viesnīcas darbiniekiem. Kad metāla vārti nodevīgi iečīkstas, viens no viņiem paver acis, bet, atpazinis mani, uzsmaida ar pāris zelta zobiem un atgriežas miega valstībā.

Uzsāku ceļu tempļu virzienā pa vāji apgaismotajām ielām. Lūk, vēl viena starp-upa vai end-upa ideja – uzkonstruēt elastīgu saiti ar stiprinājumu mobilajam telefonam. Tās galvenais uzdevums būtu iespēja drošā veidā piestiprināt telefonu pie pieres. Tad to varētu izmantot kā pieres lukturīti, braucot ar velosipēdu (mana šībrīža aktualitāte) vai arī aizvietot GoPro ne pārāk ekstrēmos pasākumos, filmējot video. Saite arī varētu būt modificējama, lai to varētu uzkārt kaklā vai aplikt ap vidu, lai varētu paņemt līdzi telefonu situācijās, kad negribas nest somu, bet nav kabatu.

Galīgi negribas atkārtot vakardienas triku ar riteni tumsā, tāpēc šodien eju kājām. Vairāki importa cilvēki gan patraucas garām ar velo, brīžiem man arī šķiet, ka vajadzēja tomēr braukt, jo ar kājām šejienes gabali šķiet divtik tāli. Gudrāka iespēja ir noīrēt braucamo ar gaismekli, bet tā kā esmu izdomājusi, ka šodien tempļiem veltīšu tikai saullēktu, negribas tērēties.

Vispār mana galvenā šodienas doma ir apmeklēt gaisa balonus vietā, kur tie paceļas gaisā. Lai gan Jozefs vakar sniedza diezgan skaidras norādes, tagad pa tumsu neko nevaru atrast. Kad esmu krietnu gabaliņu nokātojusi pa šoseju, apvaicājos pretim nākošam vietējam, kur ir vieta, kur piepūšas baloni. Izskatās, ka viņš manu domu ir uztvēris un saka, lai soļoju atpakaļ. Arī viņš pats dodas tajā virzienā. Pie katra ceļa, uz kuru jautājoši norādu, viņš purina galvu. Beidzot, kad jau kļuvis pavisam gaišs, vīrs pamāj ar galvu, norādot, ka šis ir īstais ceļš.

Sāku pa to soļot. Šeit patiešām ir pļavas, kas varētu kalpot kā pacelšanās lauks baloniem. Tomēr bēda tāda, ka tuvējā apkaimē nevienu balonu nemana. Un gaisa balons nav gluži krūmos noslēpies čeburaška. Turpinu soļot uz priekšu ar cerību, ka baloni parādīsies aiz nākamā līkuma. Vienā brīdī sadzirdu skaņas, kas varētu būt ventilatoru radītas, bet tās ir golfa laukuma otrā pusē. Mirklīti pētu karti un tagad arī man viss ir skaidrs. Protams, ka īstā vieta ir otrpus laukumam, piepeši saprotu arī Jozefa sniegtās norādes. Bet, tā kā līdz balonu pacelšanās brīdim atlikušas 15 minūtes, līdz īstajai pļavai vairs nepaspēšu aiziet.

Arī balonu vērošanai pa gabalu esmu stratēģiski nepareizā vietā. Bet, ko nu vairs. Turpinu soļot uz priekšu ar cerību atrast kādu no daudzajiem tempļiem, no kura varētu vērties uz saullēktu un baloniem – kaut no nepareizās puses. Kad līdz pacelšanās brīdim palikušas desmit minūtes, manā priekšā iznirst skatu tornis. O, līdz tam gan es varētu paspēt. Ja tornī ir lifts, es pat varētu balonus nenokavēt, ja jākāpj kājām, droši vien varēšu tiem pamāt no tālienes.

Tornī ir ne tikai lifts, bet arī ieejas maksa. Atkal jau 5 USD. Uzšauju iekšējam skopulim un braucu augšā, diez vai es te atgadīšos citā dienā un citā laikā.

Nevajag ne citu dienu, ne citu laiku. Baloni ir tikko pacēlušies un no torņa augšas redzami kā uz delnas. Viens resnvēders stūrē virsū tieši tornim, vien pēdējā brīdī nomaina kursu un ietriecas saullēktā.

_dsf0429

Tam seko vēl pāris brāļi. Baloni lido tik tuvu, ka varam sasveicināties ar grozā sēdošajiem ļaudīm. Lielākā balonu saime peld otrpus tornim, arī Jozefa pilotētais balons. Viņš vada vienu no dzeltenajiem burbuļiem, vien nezinu, kuru.

Sākumā visa apkārtne ir pasteļtoņos, bet saule, celdamās aizvien augstāk, vienu pēc otras piepilda ar sarkano krāsu daudzās pagodas, kā krāsojamā bilžu grāmatā. Arī migla vēl ir tepat, nedaudz pludinot zaļo un sarkano krāšņumu.

Cilvēku tornī ir maz. Visi šķiet apkārtējā skata pārņemti un aizmirsuši sarunāties. Gaisa baloni slīd garām bez skaņas, vienīgi brīžos, kad kāds no pilotiem iepūš vēderā sarkano liesmu porciju, līdz mums atnāk klusa šņākoņa.

Kad Ināra man vēlēja atrast klusumu, es biju domājusi, ka tas atnāks jogā. Bet pēkšņi tas ir klāt, pilnīgi negaidīti un necerēti. Minūti, divas, piecas, desmit, nezinu, cik ilgs bija mirklis. Kad atgriežos, acis ir slapjas, bet saule un baloni pagājušies gabaliņu tālāk.

Ielieku brīdi domu lādītē ar uzrakstu “īpašie” un ķeros atkal pie fotografēšanas. Pirmā bilde – paldies Inārai!

_dsf0510

Drīz vien vairums cilvēku dodas prom, tornī palieku es un kāds aziātu pārītis. Tagad baloži dudina un ūjina uz pilnu klapi, no lejas skan civilizācijas trokšņi. Vēlreiz apeju apkārt tornim, lai pēdējo reizi apskatītu skaistumu uz visām pusēm. Šis, manuprāt, ir lidošanai līdzīgākais skats, ko var panākt nekāpjot iekšā grozā.

Maza atkāpe. Pārnākot “mājās”, nevarēju nociesties un ieliku vienu bildi ar baloniem Feisītī. Tikai pēc brīža, lasot komentārus, sapratu, ka daudziem cilvēkiem šķiet, ka esmu lidojusi. Un man pat nebija mērķa radīt šādu priekšstatu. Konkrētajā gadījumā no šāda pārpratuma nav nekāds labums vai ļaunums, bet tomēr ir tik jocīgi apzināties, cik vienkārši ir radīt priekšstatu, kam nav nekāda sakara ar patiesībā notiekošo. Kas es par PRistu, ka joprojām par ko tādu brīnos.

Atgriezusies uz zemes, eju apskatīt dažus tempļus no šejienes tūkstošiem. Vēl ir agrs, vienu no tempļiem sargs man speciāli atslēdz – tur, senu sienu un griestu zīmējumu ielokā, sēd viens no Budām. Kaimiņos var apmeklēt alu templi. Pazemes alas ļoti līdzenās Līgatnē sastopamajām, tajās mūki dzīvo un guļ. Vienas alas galā iekārtots neliels altāris.

Tā nu klīstu pa teritoriju, vērojot un fotografējot tempļus. Lēnītēm cenšos virzīties uz māju pusi, bet esmu aizklīdusi diezgan tālu. Lieta tāda, ka brokastis dod līdz desmitiem, bet izskatās, ka uz tām man neizdosies paspēt. Mēģinu iet taisnāko ceļu, jo parasti visas takas kaut kur savienojas, bet manējā izbeidzas lēcu lauka vidū. Kādus simts metrus brienu pa laukiem un brikšņiem, tad atkal esmu uz normāla ceļa. Pēc šī bridiena visas drēbes pilnas ar dadžiem līdzīgiem objektiem.

Bagana savā ziņā ir līdzīga Ankorvata kompleksam Kambodžā. Tikai tur viss ir koncentrēts dažos lielos tempļos mazākā teritorijā, bet šeit viss ir it kā izkaisīts mazākās daļiņās. Jaukums ir tāds, ka šī izkliedētība rada iespēju pabūt pie tempļiem bez citu cilvēku klātbūtnes. Īpaši, ja pārvietojas pa šādām taciņām, kas neparādās kartē. Stundas laikā neesmu satikusi nevienu cilvēku.

Ceturksni pirms desmitiem esmu atgriezusies uz lielā ceļa. Līdz viesnīcai atlikuši pāris kilometri. Esmu gājusi kādas četras stundas, sagurums ir klāt un apetīte arī. Pēc piecu minūšu stopēšanas, aptur balts pikaps un, uzzinājis, uz kurieni man vajag, aicina kāpt iekšā. Neesmu pārliecināta, vai brauciens būs par maksu vai nē, bet nu jau ir vienalga. Šoferis brauc uz mājām, mana viesnīca ir pa ceļam. Pirms izkāpšanas prasu, cik no manis pienākas, bet šis māj, ka nekas, tāpat būtu šeit braucis. Paldies, paldies!

Tā nu tomēr esmu viesnīcā dažas minūtes pirms desmitiem. Vai vēl var dabūt brokastis? Jā, lūdzu, sēdi tik nost! Brokastīs ir grauzdēta baltmaize, vārīta ola, sviests, džems, kafija un banāns.

_dsf0668

Pēc tām aprunājos ar saimnieku. Saku, ka kaimiņu viesnīcās palikšana ir lētāka, bet man šeit patīk un es labprāt paliktu vēl dažas naktis, ja vien mēs varētu vienoties par labāku cenu, teiksim, 10 000 kjatiem (7 USD) par nakti. Ok, ok. Lieliski. Samaksāju par trim naktīm un varu doties rakstīt un atpūsties.

Pēcpusdienā dodos ielās, lai atrisinātu pārvietošanās jautājumu tumsā. Mēģinu atrast velosipēdu ar gaismu, bet pa ceļam esošajos kantoros tādu nav. Otra versija ir atrast pieres lukturīti. Aptaujāju veikalus desmit, nekur nav. Veikalnieku domas dalās – daži saka, ka tādus šeit neatrast, daži domā, ka tirgū kas tāds varētu būt nopērkams. Jau sāku apsvērt Makgaivera tipa idejas par parasto lukturīti un līmlentu, kad, nonākusi tirgū, tomēr atrodu pieres versiju. Tas maksā vienu eiro un tā arī izskatās. Jācer, ka pāris dienas izturēs. Tirgū man paslīd roka un nopērku arī londžī.  Vīriešu versiju, jo to krāsas man patīk labāk nekā sieviešu raksti.

Vakara pusē apēdu ceptus rīsus ar olu un dodos apskatīt dažus tuvējos tempļus vakara gaismā. Esmu paņēmusi no viesnīcas otru šejienes velosipēdu, bet tas ir vēl trakāks nekā iepriekšējais. Labā lieta ir tāda – ja nospiežu bremzes, atskan tāda metāliska čirkstoņa, ka cilvēki aizlec uz visām pusēm, un ceļš ir brīvs.

Pie pirmā tempļa satieku meiteni uz velo, kas, spriežot pēc akcenta, ir no Vācijas. Pārmijam pāris frāzes un braucam tālāk. Satiekamies atkal pie nākamā tempļa. Pēc trešā tempļa vienkārši sākam braukt kopā. Viņa ir šortos, tāpēc, lai varētu iet iekšā tempļos, aizdodu viņai jauno londžī, kas joprojām mētājas somā. Kad paliek tumšs, atgriežamies miestā un aizejam kopā iedzert tēju. Džasmina ceļo ar savu puisi, bet saka, ka pēc šī ceļojuma viņu attiecībām būs pienācis gals. Arī šobrīd viņa ir pikta uz viņu, jo šis jau trešo dienu kožot kopā ar diviem draugiem. Izstāstu Džasminai par brīnišķīgo rītu un viņa domā, ka rīt apmeklēs skatu torni. Lidojums tik tiešām maksājot 320 USD, kurus Džasmina pat bijusi ar mieru maksāt, jo viņai pēc nedēļas ir dzimšanas diena, tomēr nav varējusi rezervēt lidojumu, jo visas vietas bijušas aizņemtas. Tā nu mēs pļāpājam par dzīvi un politiku, līdz tuvojas astoņi – laiks, kad esmu sarunājusi satikšanos… ar latviešiem. Neticamā kārtā Mjanma būs kļuvusi par valsti, kurā ceļojot esmu satikusi visvairāk latviešus.

Vispirms iepazīstos ar Lieni, kura kādu brīsniņu lasa šo blogu. Sapratusi, ka viņi ceļos pa Mjanmu vienā laikā ar mani, Liene painformēja par savas kompānijas maršrutu, es attiecīgi drusku pieskaņoju savus ceļus – un te nu mēs esam. Drīz ierodas arī pārējie ceļabiedri. Marika ir mana bijusī kolēģīte Rimi (pasaule, pasaulīt), arī ar Agnesi mūsu ceļi krustojušies, vien abas nevaram atcerēties – kur un kāpēc. Ar Agneses vīru Ģirtu brīnumainā kārtā gan neesmu pazīstama.

_dsf0741

Pretējā ielas pusē ir smalks krogs ar skatuvi un milzīgām āra terasēm. Aizejam uz mirklīti pasēdēt tajā. Paspējam uz pēdējo deju priekšnesumu, restorāna darbinieki aicina atgriezties rītvakar. Pulkstenis ir ap desmitiem, bet vienā brīdī saprotam, ka esam palikuši pēdējie kroga viesi. Piebeidzam dzērienus un ļaujam darbiniekiem noslēgt dienu. Arī pašiem laiks doties pie miera, jo rīt priekšā gara diena – apceļosim šejienes tempļus ar velosipēdiem gida pavadībā.

  1. gada 5. februāris, 88. diena

Izdevumi:

Naktsmītnes – 7 eur

Proviants – 2 eur

Atrakcijas – 5 eur

Citi – 4 eur

Kopā – 18 eur

Bilance: – 318 eur

One response to “Lidojošais klusums

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s