Atveru acis un esmu Mandalejā. Šis bija viens no vieglākajiem nakts braucieniem, ko nācies pieredzēt. Man laimējās tikt pie diviem sēdekļiem, attiecīgi varēju gandrīz vai kārtīgi izgulēties, vienīgi kondicionieris atkal bija uzgriezts uz pilnu jaudu, mudinādams pasažierus vilkt galvā vilnas cepures un tīties ziemas jakās.
Biju domājusi ceļot no Jangonas uz Mandaleju ar dienas autobusu, tomēr piecēlos par vēlu, lai laikus nonāktu autoostā, tad nu dienu pavadīju hostelī rakstot, bet vakara pusē devos ceļā. Jangonas autoostā gandrīz vai apjuku – tumsā un dūmos atrast uz hostelī nopirktās biļetes norādīto transporta kompāniju šķita neiespējamā misija, jo tādu kantorīšu tur bija miljons. Tomēr pēc nepilnas pusstundas tas izdevās – tad jau bija tikai gaidīšanas vaina.
Mandalejas autoostā mani apstāj taksisti, bet, sekojot vietējiem, nonāku netālu stāvošā autobusa kompānijas nodrošinātā busiņā, kas bez maksas nogādā pasažierus centrā.
Naktsmītne gan nedodas rokā uzreiz. Tā neatrodas maps.me kartē norādītajā vietā, tuvējās viesnīcas darbinieki ķiķina, kad prasu, kur meklēt ABC Backpakers, šo jautājumu viņi dzirdot bieži. Tomēr īstā vieta, kas jāmeklē, ir Golden City Lights, kas ir vietējiem apstākļiem diezgan šiks hotelis. Acīmredzot, īpašnieki izdomājuši pielāgoties šajā valstī jaunajai budžeta ceļošanas tendencei. Pirmā stāva vienvietīgajās istabiņās sastumtas koju gultas, tagad te var ietilpināt četrus cilvēkus viena vietā, attiecīgi prasot mazāk naudiņas. Pārējā infrastruktūra – foajē, brokastis, visādi vannasistabas labumi – ir visu viesu rīcībā.
Tikusi pie savas gultas, liekos uz auss. Lai arī mierīga, nakts autobusā ir nakts autobusā. Nošņācu līdz pusdienlaikam un tad jau jūtos kā cilvēks. Izpētījusi pilsētas apskates objektus, iesākumā nolemju aizsoļot līdz laivu piestātnei un aizbraukt apskatīt Mingun templi otrā upes krastā. Pēc stundas gājiena esmu klāt. Cik maksā biļete? 3000. Labi, lai būtu. Nē, nē, 30 000. Izrādās, kopīgais kuģis kursē tikai 9 no rīta, tagad varot nolīgt vien privātu laivu. Tas, protams, ir pārāk izšķērdīgi, tāpēc soļoju vien atpakaļ.
Pa ceļam domāju par ēdienu. Pēdējo reizi ēdu vakar vakarā, pirms iekāpšanas autobusā, bet tagad ir jau pēcpusdiena. Ēst gribas nežēlīgi. Bet, paskatoties uz jebkuru no ēstuvēm, kļūst psiholoģiski nelabi. Izskatās, ka atkal esmu nonākusi konfliktā ar vietējo pārtiku. Tam pat nav nekāda racionāla izskaidrojuma – ne man slikti bijis, ne esmu pēdējā laikā ko jocīgu ēdusi. Bet ķermenis vienkārši paziņo, ka šodien ielas ēstuvēs viņš neēdīs un punkts. Labi, nopērku no sieviņas kaut kādus kokosriekstu bubļikus un paēdusi esmu.
Vēl pēc stundas esmu pie pils vārtiem. Kā izrādās, nepareizajiem. Ārzemnieku ieeja ir otrā pils pusē. Lai tiktu līdz tai, jāmēro vairāki kilometri. Esam pulciņš nepareizi atnākušu ārzemnieku, tai skaitā trīs puiši uz velosipēdiem. Divi apvienojušies uz viena riteņa, otra bagāžnieks ir tukšs. Joka pēc balsoju šo, un šoferītis saka, lai sēžot vien nost. Uzsākt braukt divatā ir diezgan sarežģīti, bet, kad ieskrienas, tā lieta iet. Puisis saka, ka šī esot aziātiskākā lieta, ko viņš līdz šim darījis. Puiši no otra riteņa atbild, ka līdz pilnīgam aziātismam mums visiem vajadzētu sēdēt uz viena riteņa, kā arī kaut kur jādabon mazs bērns un vēl šoferim braucot jābaksta telefons.
Kosmosam divreiz nav jāsaka – pēc pārsimts metriem kaimiņu velosipēds uzbrauc uz apmales, pārvēršot pakaļējo riteni šķībā ovālā. Puiši pa visiem mēģina to iztaisnot, bet nekas prātīgs nesanāk. Kādu laiku riteņi tiek stumti pie rokas, tad savainotā velo īpašnieks konstatē, ka vienatnē tomēr ir iespējams pārvietoties ar to. Pārliecinājušies, ka man nebūs iebildumu, ja viņi turpinās ceļu, braucot trijatā, puiši aizlīgo prom.
Kādu laiku nevaru izlemt, iet apskatīt pili vai kāpt Mandalejas kalnā, beigās izlemju par labu pilij. Pie tās ieejas tiek atņemti 10 000 kjati (7 eur) un paņemta ķīlā pase. Tad vēl jāmēro krietns gabals pa teritorijas iekšieni, lai nonāktu līdz pilij. Tās centrā atrodas pagoda ar zelta jumtu, bet aiz centrālo ēku kompleksa var aplūkot nelielākas koka celtnes. Man tās patīk stipri labāk nekā visi spīguļi. Īpaši tagad, kad sarkanais krāsojums piesūcies ar vakara sauli.
1859. gadā pabeigtā Mandalejas pils kalpojusi kā mājvieta pēdējiem Birmas monarhiem. Lielākā daļa oriģinālo ēku gan tika izpostītas Otrā Pasaules kara laikā, izdzīvojusi vien naudas kaltuve un skatu tornis. Resnajam koka vīram pičpaunā var uzrāpties arī šobaltdien, šādu iespēju es nelaižu garām.
Tā kā šī ir pēdējā laikā iespaidīgākā koka konstrukcija, ko esmu sastapusi Āzijā, sūtu paldies koka mīlim un ekspertam Antrai Viļumai!
Īsi pirms pils slēgšanas sāku domāt par mājupceļu. Lai nokļūtu laukā no pils teritorijas, jāsoļo pieklājīgs gabaliņš. Ieraudzījusi ceļa malā stāvam transporta līdzekli, kas man atgādina kolektīvo taksi, apvaicājos, vai drīkstu pievienoties. Jā, lai tik kāpjot iekšā. Kad nonāku kravas kastē pie pārējiem, izrādās, šis ir ģimenes nolīgts privāts taksometrs, un viņi ne tikai ir gatavi mani izvest no pils teritorijas, bet piedāvā pievienoties braucienā uz U Bein tiltu.
Tas nu izklausās pavisam labi! Palūdzu tik pieturēt pie vārtiem, savācu savu pasi un esmu gatava braucēja. Mjanmiešu ģimene ir no Jangonas, uz šejieni atbraukuši ekskursijā. Kulbā sēžu ar mammu un četrām māsām, bet vienas māsas vīrs sēž priekšā pie šofera. Esot vēl piektā māsa, bet viņa jau devusies atpakaļ uz Jangonu. Vairākām māsām pieder veikaliņi Jangonā, viena strādā par apkopēju, bet jaunākā par inženieri Singapūrā. Visas diezgan labi runā angliski, kas padara mūsu komunikāciju vienkāršu.
Pie U tilta nonākam saulrieta laikā, cilvēku šeit ir ka biezs. 1850. gadā būvētais 1,2 km garais tīkkoka tilts ir garākais un vecākais šāda materiāla darinājums pasaulē. Tilta konstrukcijā izmantoti vairāk nekā 1000 koka baļķi, kas mūsdienās tiek aizvietoti ar betona stabiem. Pašlaik ūdens līmenis ezerā ir pavisam zems, bet lietus sezonā tas paceļoties līdz pašai tilta augšai.
Pastaigājos kopā ar labajiem ļaudīm, viņi var atbildēt uz maniem jautājumiem vai paskaidrot apkārt redzamo. Nez vai es būtu pati ieskatījusies, ka, piemēram, šīs somiņas gatavotas no kāda augļa sēklām.
Vai arī – kurš no jums ir ēdiens zemesriekstus? Pieņemu, ka teju visi. Un kurš no jums zina, kā izskatās zemesrieksta laksti? Es, piemēram, nezināju.
Pēc tilta apskates kāpjam atpakaļ auto un dodamies uz pilsētu. Mirkli visi apspriežas par vakariņu vietu. Šoferis prasa, vai meitenes grib ēst Mjanmas ēdienu, viņas atbildes vietā saviebjas. Vai taizemiešu virtuve derēšot? Jā, būšot laba. Saņemu uzaicinājumu pievienoties maltītei. Piekrītu ar prieku, jo tas nozīmē, ka beidzot varēšu ieēst kārtīgu ēdienu.
Tik smalkā restorānā sen neesmu bijusi. Arī cenas ir trīs reizes augstākas par manu ierasto maltīšu izmaksām, bet, ja tā parēķina, nez vai vajadzētu šausmināties par nepilnu četru eiro porciju. Katrs pasūtām, ko vēlamies, tad visi ēdieni tiek salikti galda vidū un visi var pamēģināt visu. Mans zaļais karijs, kuram bija jābūt nedaudz asam, ir tāds, ka acis sprāgst laukā, tāpēc priecājos to atšķaidīt ar neasām jūras veltēm un zivju kotletītēm. Finālā visi esam pieēdušies ne pa jokam. Saldajā restorāns uzsauc kokosriekstu skaidiņās apviļātas marmelādītes. Man nāk smiekli skatoties kā dažas māsas pa kluso cenšas ietīt saldumus līdzņemšanai, ierasta prakse! Kārtīga cīņa mums sanāk pie maksāšanas. Nolieku vecākajai māsai priekšā 10 000 – sešus par ēdienu un četrus kā paldies par transportu. Nē, nekādu naudu, viņi uzsaucot. Es strīdos, ka jau tā esmu pietiekami viesmīlību baudījusi vizinoties, kāds vēl ēdiens. Vārdu kauja beidzas ar to, ka viņa pieņem vienu banknoti, bet otra man jāņem atpakaļ.
Pilsētas centrā māsas vēlas iepirkties vienā no tirdzniecības centriem, kas atrodas faktiski blakus manai viesnīcai, attiecīgi tieku atvizināta gandrīz līdz namdurvīm. Kas jauki, jo sabiedriskais transports Mandalejā faktiski neeksistē. Šeit kursē vien kolektīvie takši pašiem vien saprotamos virzienos. Arī jangonieši iesākumā bija cerējuši pārvietoties ar sabiedrisko transportu, bet tad padevušies un nolīguši taksi.
Sirsnīgi patiecos laipnajiem ļaudīm un dodos uz viesnīcu. Tā kā mūsu istabiņā ir pagalam šauri, mirkli pasēžu foajē un parakstu. Šajā ceļojumā esmu palikusi tikai hosteļos vai lētās viesnīcās, kurās nekad neesmu pieredzējusi, ka viesi izturētos augstprātīgi. Šeit ir viens ķīniešu izcelsmes amerikānis, kurš uzvedas kā pilnīgs kretīns. Kā tas var būt, ka Mandalejā nav naktsklubu? Kur tad jūs izklaidējaties? Ak tad jūs uz kalnu braucat naktī. Cik tālu tas ir, divdesmit minūtes ar taksi, ārprāts! Vai jūs esat redzējuši manu istabu, tā ir tik maziņa un tur nav labierīcību, es neko tādu nerezervēju! Un tā joprojām. Apbrīnoju apkalpojošā personāla mieru un pacietību, man krietnu brīdi gribas šim uzšaut. Grūti arī parakstīt, kad kāds apkārt klaigā. Finālā metu rakstiem mieru un dodos gulēt.
2017. gada 29. un 30. janvāris, 81. un 82. diena
Izdevumi:
Naktsmītnes – 12 eur
Transports – 8 eur
Proviants – 10 eur
Atrakcijas – 7 eur
Kopā – 37 eur
Bilance: – 330 eur