Latvieši ķīniešu svētkos

Šorīt hostelī brokastis beidz servēt agrāk un īpašnieku ģimene ved visus iemītniekus ekskursijā uz netālo ķīniešu rajonu. Neba nu mēs paši rajonu nemācētu atrast, bet vietējie mums var paskaidrot notiekošo, pievērst uzmanību svētku niansēm, kas citādi paietu secen.

img_5495

Par spīti rīta agrumam, svētku norises vieta ir cilvēku pilna, saimnieks nopērk rozā balonu, ko tur virs galvas, lai mēs viņu nepazaudētu pūlī. Uz vairākām skatuvēm notiek deju un dziesmu koncerti, teltīs krietnā ielas garumā pieejamas dažādas darbnīcas – masku krāsošana, rokassprādžu pīšana, ornamentu griešana un tamlīdzīgas nodarbes. Tāpat teltīs cienā ar tradicionālu ķīniešu pārtiku, zaļo tēju un citiem labumiem.

img_5504

Kādā brīdī visu acis pievēršas ielas vidum, kur sākas svētku parāde. Tās priekšgalā soļo oficiālās amatpersonas, kurām seko pūķi, rūķi, lauvas, dažādas lelles un krāšņi tērpušies ļautiņi. Vislielāko uzmanību piesaista zelta pūķis, kas līkumo virs gājiena dalībnieku galvām, ik pa laikam pieliecoties pie kāda skatītāja, kas pūķa mutē ievieto naudas banknoti.

Pēc parādes un atrakciju apskates, hosteļa darbinieki no mums atvadās – tagad varam tupināt klejot uz savu roku. Ieraudzījusi iespēju nobildēties tradicionālos ķīniešu tērpos, Anna mani paķer aiz rokas un ievelk improvizētā studijā. “Zane, mums arī vajag pameģināt!”, viņa apgalvo ar entuziasmu. Ne nu mums vienīgajām šāda doma prātā, tāpēc jāizstāv krietna rinda. Ik pa laikam pamanām, ka pirms mums, ievērojot labākās ķīniešu iemaņas, parādās aizvien jauni cilvēki. Anna arī nav vakarējā un pēc zināmas cīņas par vietu zem saules, tiekam pie klozītēm un iespējas nobildēties. Vienu bildi noknipsē oficiālais fotosalons, uz karstām pēdām izsniedzot izdrukātu fotogrāfiju, paralēli safočējam viena otru, lai amizantais skats būtu pieejams arī digitāli.

kjiniete

Sagurušas no burzmas un aktivitātēm, atgriežamies hostelī. Biju domājusi mirklīti pagulēt, bet finālā sāku tērzēt ar Andžanu no blakus gultas. Indiešu izcelsmes kanādietis šajā vietā bija jau manā pirmajā palikšanas reizē, tāpēc biju pārsteigta viņu sastapt atgriežoties pēc piecām dienām. Nedaudz smieklīgs ir apstāklis, ka mūsu savstarpējo komunikāciju uzsākām ar nelielu “sakasīšanos” – viņš pirms gulētiešanas gribēja uzgriezt kondicionieri kārtīgā režīmā, es vēlējos, lai tas strādā mēreni un ar siltākiem grādiem. Tonakt aizmigu ar divām domām – kretīns, kā arī, iespējams, citos apstākļos mēs būtu draudzīgi parunājušies. Draudzīgi parunājāmies jau nākamajā dienā, kad iegadījāmies pie viena brokastu galda. Tagad, satiekoties pēc pauzes, jau pļāpājam kā seni paziņas. Tā kā Andžans pavisam nesen trīs ar pusi mēnešus apceļojis savu vecāku dzimteni Indiju, ar interesi klausos viņa ieteikumos par šajā valstī darāmo un apskatāmo.

Pēcpusdienā dodos pastaigāties uz parku, kas atrodas netālu no Švedagonas pagodas. Par ieeju tajā jāmaksā 300 naudiņas (20 centi), tad var klīst uz nebēdu. Daļu parka aizņem lunaparks ar dažādiem karuseļiem un citām atrakcijām. Būtu kompānija, varbūt pat ar kādu no tām izvizinātos. Kopumā parks ir tiešām foršs – tajā ir krāšņa flora, instalācijas, lidmašīnas, soliņi, lapenes, pastaigu takas pa zemi un gaisā. Izstaigājusi parku, dodos atpakaļ uz centru.

Pirms pāris stundām man atrakstīja Valters, viens no ceļojošajiem latviešiem (kura KLEYOjumiem var sekot līdzi Facebook lapā) un piedāvāja saskrieties, jo šobrīd atrodas nekur citur kā Jangonā. Lai arī esam sarunājuši satikties cilvēku pilnā vietā, Valteru var atpazīt pa gabalu – viņš ir pieklājīgā garumā pat Latvijas standartiem, kas nozīmē, ka uz šejieniešiem Valters skatās no augšas.

Dažas minūtes paiet, kamēr pielokam mēles latviešu valodai – kad ikdienā neiznāk runāt latviski, tad iesākumā ir mazliet jocīga sajūta atkal runāt dzimtajā valodā. Neapšaubāmi, ļoti patīkama sajūta. Abi esam izsalkuši, tāpēc aizsoļojam līdz nakts tirgum, kur ne bez grūtībām atrodam brīvu plastmasas galdiņu, pie kā piemesties. Abi pasūtām grilētu zivi, kas garšo gaužām labi, savukārt, manis izvēlētie grilētās cūkgaļas salāti ir ēdami tikai tad, kad katrs gabaliņš iepriekš noskalots buljonā, lai kaut drusku atbrīvotu gaļu no čili papariem.

Paēduši nolemjam iedzert gardu svaigās sulas kokteilīti. Gaumes, kā jau latviešiem, mums diezgan līdzīgas – pasūtām burkānu-apelsīnu sulu. Sulu gatavotājs gan mūs cenšas atrunāt, sakot, ka šāda kombinācija esot “poison”. Nē, ir baigi labi, mēs mājās tā bieži dzeram, lai tik brūvē augšā! Labi, vīrs ķeras pie lietas. Apelsīnu vietā gan viņš izvēlas mandarīnus, bet gan jau būs labi. Drīz vien mums tiek pasniegtas sulas glāzes un dodamies prom. Brīdī, kad Valters ar jocīgu sejas izteiksmi pajautā, vai esmu pagaršojusi dzērienu, nojaušu, ka kaut kas nebūs labi. Iestrebju vienu malku. Pati susla garšo skābi un ūdeņaini, bet kronis visam ir burkāni, kas sulā atrodas rīvētā veidā. Faktiski tādi burkānu salāti ar mandarīnu piegaršu. “Poison”, es konstatēju, un nosolāmies turpmāk vairāk ieklausīties vietējo padomos.

Lai noskalotu nepatīkamo garšu, nopērkam veikalā našķus un dzērienus, un ejam meklēt, kur piesēst. Parciņš pie Sule pagodas diemžēl jau ir slēgts, piemetamies uz betona maliņas, ar kuru apjozti šejienes koki. Pirms tam palūkojam, vai pie koka esošajos atkritumos nemājo dzīvība. Naktī, kad cilvēki pamet ielas, tās pārņem suņu bandas un žurkas. Stāstām viens otram par saviem ceļojumiem, nākotnes iecerēm un to, kas šeit krīt uz nerviem. Visai bieži kāds no mums izsaucas: “Precīzi, tieši tā, man bija identiski, kā es to saprotu!” Laikam jau ilgstoša ceļošana kombinācijā ar latvisku skatījumu, noved pie līdzīgām sajūtām un secinājumiem.

Pēc brīža nomainām lokalizāciju. Jangonā nav viegli atrast vietu, kur netraucēti pasēdēt un papļāpāt, tāpēc izvēlamies betona klučus, kas norobežo satiksmi parasti dzīvīgas ielas vidū. Šodien, par godu ķīniešu svētkiem, iela mašīnām ir slēgta un te ir salīdzinoši mierīgi. Tomēr, kamēr mēs pļāpājam, satiksme atdzīvojas un drīz vien mums garām abās pusēs kursē mašīnas. Man prātā uzzīmējas bilde, kur Valters sēž ielas vidū, bet viņam no abām pusēm garām iet mašīnu gaismu atstātas līnijas laikā. Lai ideju realizētu, Valters piešķir savu nelielo statīvu un, pēc desmit minūšu eksperimentēšanas, esmu puslīdz apmierināta ar rezultātu. Un tagad man gribas tādu statīvu, sasodīts.

_dsf9332

Mūsu pēdējā pieturvieta ir mana hosteļa kāpnītes, kur turpinām vakarēšanu un sarunas. Drīz vien mums pievienojas Andžans, kas atgriežas no savām gaitām, tad uz brīdi pazūd elektrība visā apkaimē (izrādās, arī Jangonā tā mēdz gadīties), mūsu sarunas papildina žurciņu saziņa zem ielas betona plāksnēm. Īsi pirms trijiem naktī, kad atstāju puišus runājamies, lai dotos pie miera, palūdzu Andžanam noknipsēt paldies bildi Ievai Maurānei – paldies, Ieva, par ļoti foršo un priecīgo dienu!

_dsf9344

2017. gada 28. janvāris, 80. diena

Izdevumi:

Naktsmītnes – 7 eur

Proviants – 12 eur

Kopā – 19 eur

Bilance: – 343 eur

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s