Dubultsvētki

Mūki iepretim smaida, ieraudzījuši pazīstamu seju. Esmu nolēmusi uz atvadām vēlreiz piedalīties žēlsirdības dāvanu vākšanas procesijā. Kopā ar mani ir divas jauniņās, šoreiz es esmu tā, kas var paskaidrot norises kārtību un mūsu lomu tajā.

Šodien atkal braucam uz Jangonu, bet šoreiz uz rajonu, kur dzīvo turīgāki ļaudis. Teju pie katras lepnās privātmājas stāv cilvēki ar ziedojumiem, šoreiz ļaudis ir skaitliski mazāk, bet ziedojumi bieži vien ir apjomīgāki. Ceļa segums ir gludāks, un mums nav tik daudz darba kā iepriekšējā reizē. Īsi pēc deviņiem esam galā un stūrējam atpakaļ uz ciematu. Pa ceļam mums piešķir pāris augļus našķiem un varam aprunāties ar mūku, kurš pārzina angļu valodu.

Vajama “iepriekšējā dzīvē” bijis itālis un to noslēpt nevar – stāstot rokas iet pa gaisu tā, ka kaimiņu mūki paraujas katrs uz savu pusi. Tetovētais vīrietis labākajos gados ir mūks šajā klosterī tikai divus mēnešus, bet kopumā ar garīgo praksi aizraujas gadus piecpadsmit. Ģimene, kurai pieder restorāns Romas centrā, nekādi nesaprotot viņa jauno dzīvesveidu. Pats Vajams gan par to ir sajūsmā, “kad mūsu acis ir atvērtas, mēs esam noteiktā vietā un laikā, bet, kad tās aizveram, varam būt jebkur un darīt jebko. Tas, kas var notikt mūsu prātā, ir neiedomājami, labāk nekā jebkuras narkotikas.” Kad prasu par viņa ikdienas gaitām, tad tās lielākoties veidojot meditācijas. “Mūsu prāts ir kā sakratīta smilšu glāze, neko nevar saprast duļķainajā ūdenī, kamēr mēs kustamies. Kad apsēžamies un kļūstam mierīgi, smiltis nosēžas un prāts noskaidrojas”, viņš stāsta. Par daudzu šejienes mūku uzvedību Vajams nav sajūsmā – viņi pīpējot, košļājot beteles riekstus. Pats gan cenšoties ievērot visus 227 nosacījumus – kā kārtīgam mūkam pienākoties. Lai arī neprasu neko par seksu, viņš paskaidro, ka pret to palīdzot diēta – jo mazāk ēdot, jo mazāk griboties.

Tā kā arī brīvprātīgā jogas skolotāja šodien dodas prom, tad vienpadsmitos, vienlaikus ar pusdienām, notiek pēdējā nodarbība. Tas nozīmē, ka uz pusdienām ir mazāk cilvēku un beidzot var normāli paēst. Arī izvēle ir labu labā, pirmā pa īstam garšīgā maltīte šajā vietā.

Pēc pusdienām vēl paspēju apmeklēt vācu ārstes Katerīnas lekciju par brūču apkopšanu. Viņa izvēlējusies pastāstīt par izgulējumiem, kas šejienes pacientiem ir ļoti liela problēma – kā no tiem izvairīties un kā apkopt brūces dažādās to stadijās. Viņa demonstrē mūsu aptiekas pirkumus, rādot, kā pareizi lietot dezinfekcijas līdzekļus un apsējus. Ļoti vērtīgi!

Vēl uz atvadām Katerīna tiek izsaukta pie kāda pacienta, kuram ir asins saindēšanās. Viņš, visticamāk, pārdozējis narkotikas un drīz nomirs. Katerīna ir salīdzinoši mierīga, bet Fetima ir šokā par to, ka šādos nopietnos gadījumos centrā nav procedūras, kā vajadzētu rīkoties. Pāris brīvprātīgās meitenes noķer puišus ar galdu uz ielas, aizgādā pacientu līdz slimnīcai un nodod vietējo ārstu aprūpē. Ilgāk uz vietas dzīvojošie brīvprātīgie gan apgalvo, ka piecos vakarā, neraugoties uz smago stāvokli, viņš tāpat tikšot nogādāts atpakaļ savā guļvietā, kas ir ārpus mediķu redzesloka.

Šis ir viens no šejienes realitātes piemēriem. Te uzturas arī banda, saukta par Mandalejas puikām, kurus joprojām neizdodas atradināt no līmes ostīšanas. Nereti gadoties, ka pacienti un vecie cilvēki, kas mīt attālākās vietās, tiekot aizmirsti, jo sistēmas, kā sekot līdzi, kurā brīdī kurš cilvēks saņem aprūpi vai medicīnisko palīdzību, nav. Brīvprātīgie šeit patiešām dara ļoti nozīmīgu darbu, lai gan arī pie viņu koordinācijas būtu daudz uzlabojamā. Tomēr ierasties uz dažām dienām un sākt mācīt dzīvot, nav laba doma. Ja ir vēlēšanās kaut ko patiešām izmainīt, šeit jāpaliek vismaz uz pāris mēnešiem, ko daudzi arī dara. Galvenais brīvprātīgo koordinators, puisis no Francijas, šeit būs līdz maijam.

Ir jocīga sajūta braukt prom no šīs, tik pretrunīgām sajūtām pilnās vietas. No darbiem esmu pamēģinājusi teju visu, izņemot rīsu un pacientu mazgāšanu, jo negribēju riskēt ar inficēto pirkstu. Tas, starp citu, ir pilnībā vesels, lai slavēts Betadīns.

Atceļā dodos kopā ar Annu, arī viņa izdomājusi, ka ir laiks atgriezties pilsētā. Pa ceļam autobusā trenējos atpazīt birmiešu skaitļus, saucot blakus sēdētājam pretim braucošo autobusu numurus. Lielākoties izdodas atpazīt ciparus, par ko pašai prieks.

Pa ceļam uz Indijas vēstniecību atrisinu šorīt radušos problēmu – vienai no sandalēm notrūkusi siksniņa. Ielas apavu labotājs skādi novērš par nepilnu dolāru piecpadsmit minūtēs, ideāli.

Vēstniecībā ierodos pāris minūtes pirms norādītā vīzu izsniegšanas laika un esmu morāli gatava uz ilgu gaidīšanu. Pārsteidzošā kārtā vēstniecība ir vaļā, esmu vienīgais apmeklētājs un tieku pie savas Indijas vīzas pāris minūšu laikā. Vīza derīga vairākkārtējai iebraukšanai valstī pusgada garumā. Pusgadu es, protams, Indijā negrasos uzturēties, bet tā kā viena mēneša vai pusgada vīza maksāja identisku naudiņu – 42 USD – tad izvēlējos nokārtot otro versiju.

Tādā pacilātā noskaņojumā soļoju uz veco hosteli, pa ceļam nopērku asteru pušķi saimniekam, kuram šodien dubultsvētki – ķīniešu Vecgada vakars un dzimšanas diena. Šis priecīgs un es arī!

Kas tā ir par baudu – beidzot ieiet normālā, karstā dušā un iekrist gultā ar matraci. Ciematā bijām pieraduši, ka elektrība vai ūdens var pazust jebkurā brīdī uz nezināmu laiku, un sajūta, ka Jangonā tā nenotiks, ir laba.

Tad uz pāris stundām ierokos datorā. Tagad, kad Indijas vīza ir pasē, esmu gatava rezervēt lidojumus. Vēl šodien vēstniecībā pārjautāju, vai pastāv iespēja šķērsot Mjanmas un Indijas robežu pa zemi, bet darbinieks (kurš vismaz izskatījās kompetents) apgalvoja, ka nu jau mēnešus trīs tas vairs neesot iespējams. Tad nu nopērku lidojumu uz Indijas dienvidiem 15. februārī, dienā, kad man beidzas Mjanmas vīza. Šoreiz lidošu caur Kualalumpuru, lai tā Bangkoka iet ratā. Pie reizes nopērku arī lidojumu mājup. Visiem, kuriem tas ir aktuāli morālu vai praktisku apsvērumu dēļ – ielidoju Latvijā 27. martā!

Septiņos vakarā, par godu dubultsvētkiem, visiem hosteļa iemītniekiem tiek uzsauktas ģimenes vakariņas. Ir tik patīkami ēst ēdienu, kas ir pagatavots droši un garšīgi. Pēc makaroniem tiekam pie kūkas – dzimšanas dienu svin gan saimnieks, gan viešņa no Baltkrievijas.

Pēc vakariņām izeju nelielā pastaigā pa ķīniešu kvartālu, kas atrodas netālu no mūsu hoteļa. Iela ir sarkanām laternām un ļaudīm pilna, cilvēki krāmē galdus un uzstāda skatuves. Tomēr šovakar nekādas atrakcijas nenotiek, viss sāksies rītdien un turpināsies līdz pat 1. februārim.

2017. gada 27. janvāris, 79. diena

Izdevumi:

Naktsmītnes – 7 eur

Citi – 3 eur

Kopā – 10 eur