Četras meditācijas un Makarena

Pirmo rītu jūtos spējīga piecelties uz meditāciju piecos. Mūks nav ieradies, un mēs meditējam uz savu roku, kas patiesībā ir diezgan jauki. Es beidzot varu izpildīt Gunitas Aizstrautas uzdevumu, kas ir saistīts ar meditēšanu, paldies, Gunita, par to!

_dsf8943

Ar pusstundas nokavēšanos ierodas mūks un “visu sabojā”. Daļējs joks, jo konkrētais mūks visiem nedaudz krīt uz nerviem – viņš meditāciju laikā vienmēr ļoti daudz runā. Kundalini jogā ir būtiski piedalīties procesā no sākuma līdz beigām, bet šeit ir atļauts pievienoties un atvienoties jebkurā brīdī. Kad pulkstenis ir nedaudz pāri sešiem, mēs visi pamazām “noziedam” brokastīs. Aust saule, un no meditāciju zāles balkona pasaule izskatās šitā.

_dsf8859

Ieēdam ierastos rīsus, iedzeram saldo kafiju un esam gatavi dienai. Biju domājusi līdz darbiņam atpūsties, bet Anna iet uz staigāšanas meditāciju, ko vada mūķene Rita, un tā slavē to, ka nolemju pievienoties.

Staigāt gan mēs netiekam laisti, pirms nesam kārtīgi saelpojušies. Nosēžamies un elpojam mūķenes noteiktajā ātrumā. Kā par nelaimi, neilgi pēc meditācijas sākšanas, man notirpst viena kāja (parasti tā nenotiek), bet, kolīdz gribu pakustēties, mūķene pieliecas man pavisam tuvu un būtiski paātrina elpas tempu, tādējādi norādot, ka nekāda kustēšanās nebūs. Mani izglābj pulkstenis, kurš tuvojas astoņiem, kad man jādodas dienas darbos. Pāris minūtēs atdzīvinu nejūtīgo kāju un soļoju uz brīvprātīgo māju, kur mums ir tikšanās.

Teju katru dienu ciematā notiek vingrošanas nodarbība, uz kuru tie, kas paši var paiet, ierodas saviem spēkiem, bet pārējie mums jānogādā uz “trenažieru zāli” ratiņkrēslā. Tas notiek tā – mēs paņemam katrs savu braucamo un iestūrējam vienā no pacientu zālēm, kur saukdami “adžinga”, “adžinga” un vicinādami rokas kā vingrojot, aicinām pieteikties ļaudis, kas šodien vēlas izvingroties. Daži nāk paši, bet citi jāpierunā celties augšā.

Kad pacienti ar “takšiem” nogādāti vingrošanas zālē, viņi tiek sasēdināti krēslos un sākas nodarbība. Iesākumā vietējās meitenes rāda veicamos vingrojumus, brīvprātīgie palīdz kustināt rokas un kājas tiem, kuriem tās lāgā neklausa. Tad vadības stafeti pārņem brīvprātīgie, kas laiž vaļā lustīgākus vingrojums par klasiskajiem “rokas augšā, rokas lejā”. Tā kā vairums ir no spāniski runājošajām valstīm, tad iet vaļā spāņu rotaļas un dziesmas.

Nu jau kādu laiku vingrošanas noslēdzas ar Makarenas deju, ko daži vietējie apguvuši gandrīz tikpat labi kā spāņi.

Nodarbība noslēdzas ar īsu meditāciju. Pēc tās mums “jānoliek” vecīši atpakaļ vietā, kur esam tos paņēmuši. Aizvizinu uz tālāko ciemata galu vienu kungu, uz atvadām tiekot pie sirsnīga smaida, negaidītas rokas nobučošanas un cerības rīt redzēties atkal. Koordinatori stāsta, ka iesākumā ārzemnieki šeit uztverti kā tūristi un attieksme bijusi visai negatīva, bet redzot, ar kādu atdevi cilvēki palīdz un iesaistās ikdienas dzīvē, tā ir mainījusies, un tagad vietējie priecājas par brīvprātīgo klātbūtni.

Vizinot ļaudis, pienācis pusdienu laiks, pēc kurām kopā ar istabas biedreni, ārsti Katerīnu no Vācijas, dodamies uz ciemata aptieku. Viņa iecerējusi atjaunot šejienes pirmās palīdzības komplektus, bet, man, kā zināt, interesē katra iespēja apmeklēt aptieku. Tuvējā ciemata aptiekā tiekam pie aptuveni puses no nepieciešamajiem medikamentiem, tāpēc ar autobusu aizvizināmies līdz nelielai pilsētai, kurā atrodas aptieka ar jau nopietnāku sortimentu. Abās aptiekās Katerīna tiek ielaista aiz letes, lai tur mēģinātu saskatīt nepieciešamās lietas, jo ar komunikāciju angļu valodā mums diez ko nesokas. Beigās tiekam teju pie visa iecerētā, vienīgi ar brūču dezinfekcijas līdzekļiem viņiem ir diezgan švaki. Mājupceļā iegriežamies tirgū, nopērkam augļus kopīgajām vakariņām un vēl šādus tādus niekus. Es nopērku slotu ar jiftīgi lillā sariem, lai mums būtu ar ko normāli izslaucīt trepes, jo ar pieejamo inventāru tas ir tīrais negals.

Atgriežamies ar guvumu meditāciju centrā un beidzot ir laiks nedaudz atpūsties. Pēc celšanās piecos, pacientu vizināšanas un pastaigas karstajā saulē, miegs atnāk pāris minūtēs. Īsi pirms četriem piespiežu sevi augšāmcelties, jo sākas birmiešu valodas nodarbība. Tā ir tieši tikpat haotiska un smieklīga kā pirmā. Birmiešu valodā liela nozīmē ir toņiem, un man daudzi vārdi, piemēram, “seši”, “kaķis” un “skola”, izklausās pilnīgi vienādi. Cita meitene gan lieliski tiek galā un izpelnās skolotāja uzslavu – “es varu pacelt uz augšu tikai vienu īkšķi, bet tu būtu pelnījusi abus divus, bet tas otrs nekust”, viņš saka, pie reizes pajokodams par savu nekustīgo roku.

Valodas stunda ievelkas un atkal iznāk izlaist jogu. Laiku līdz vakara sapulcei pavadām ielas kafejnīcā, kurā šovakar tērzējam ar vakar ieradušos indiešu brīvprātīgo, kurš ar velosipēdu brauc apkārt pasaulei. Sīkāk par viņa ieceri var lasīt Feisbukā un citos soctīklos. Augusta beigās viņš plāno braukt cauri Latvijai, protams, uzaicinu šo ciemos. Te viņš ar brauciena maršruta karti.

_dsf8926

Pēc vakara sapulces daļa dodas meditēt, daļa gatavot vakariņas. Šovakar mūks neierodas vispār, bet cilvēku ir trīs reizes vairāk nekā parasti. Mana ceturtā meditācija šodien, vēlreiz paldies Gunitai, katru reizi piedomāju. Kā jau vietā, kur kopīgi meditē daudz cilvēku, sajūta ir brīnišķīga. Kad katrs jūtas savu “nomeditējis”, viņš pievienojas ēdiena gatavošanas komandai, līdz beidzot visi ir klāt. Šīs savā ziņā ir tādas kā atvadu vakariņas, jo rīt dodos atpakaļ uz Jangonu.

2017. gada 26. janvāris, 78. diena

Izdevumi:

Proviants – 2 eur

Citi – 1 eur

Kopā – 3 eur

Bilance: – 355 eur

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s