Meditāciju ciems

Šorīt atkal veicu somas analīzi, atšķirojot mantas, kas nepieciešamas ikdienā no tām, bez kurām dažas dienas varēs iztikt. Pēdējās salieku maisiņā un atstāju hostelī, kurā atgriezīšos piektdien – tā ir diena, kad būs gatava mana Indijas vīza (cerams) un tā ir diena, kad tiks svinēts Ķīniešu Vecgada vakars, kas Jangonā solās būt vērā ņemams notikums.

Brokastis man atnes meitene, kura izstāstīja par koncertu parkā. Viņa grib zināt, kā man paticis koncerts, saku, ka pa pirmo zorti. Ieraugot Kristīnes sveicienā redzamo panku, cita vērīga lasītāja – Diāna – izteica minējumu, ka viņš izskatoties dikti līdzīgs nesen uzņemtās filmas “Mans Buda ir panks” galvenajam varonim. Prasu hosteļa meitenei, vai viņas draugs esot piedalījies filmā. Jā, kā tad, tas pats vien esot. Esmu priecīga par šo jaušību, ar ko nekavējoties izlielos Feisbukā.

Kopā ar ukrainieti Annu esam šodien nolēmušas doties uz meditācijas centru, kas atrodas nepilnus 20 km no Jangonas. Esam par to dzirdējušas no somu meitenes, kas arī dzīvo mūsu hostelī. Esmu arī viņiem aizsūtījusi pieprasījumu workaway mājas lapā, bet tas pagaidām ir bez atbildes. Tāpēc šodien dosimies uz centru “uz dullo”. Ja ņems pretī – labi, ja nē – brauksim atpakaļ uz Jangonu.

Pirmais izaicinājums ir atrast īsto autobusu, zinām vien to, ka tas kursē no Sule pagodas. Pie policistiem uzzinām, ka mums nepieciešams 57 autobuss, palūdzam uzrakstīt šo skaitli birmiešu cipariem un esam gatavas vaktēt busu. Drīz vien tas ir klāt un viens no policistiem pavada mūs līdz autobusam un pasaka konduktoram, kurā vietā mūs vajag izsēdināt, lai pārkāptu citā autobusā. Viss notiek kā plānots, uzzinām arī kā izskatās skaitlis 31, pārsēžamies autobusā ar šādu numuru, tad vēlreiz nomainām autobusu un klāt esam. Izkāpjam gan kādu strēķīti par ātru, bet neliela pastaiga kaulus nelauž.

Meditācijas centra administrācijas ēkā neviens liekus jautājumus neuzdod – ir jāreģistrējas žurnālā, tad tiek izsniegta sega, spilvens un palags, un tiek norādīts virziens, kurā atrodas brīvprātīgo nams. Pa ceļam satieku vienu pusi, ar kuru iepazinos slavenajā Čangmajas hostelī, nudien nezinu, kāpēc turpinu satikt cilvēkus tieši no tā hosteļa. Viņš gan tieši šodien dodas prom. Brīvprātīgo māja izrādās pilna, un mēs pārceļamies uz kādu jaunceltni, kuras vienā istabā uzturas brīvprātīgie, kuriem nepietiek vietas oriģinālajā palikšanas vietā. Te patiesībā ir pat diezgan jauki, nesen pieslēgts ūdens, pašiem savas labierīcības. Vienīgi jāguļ uz flīžu grīdas, jo gultas un matrači visiem nepietiek, bet tas nekas.

Nolikušas mantas, aizejam izpētīt apkaimi. Man vienmēr izdodas iekulties galējībās. Ja Kambodžas džungļos gaidīju jauku fermu ar padsmit cilvēkiem, bet rezultātā mitinājos nekurienes vidū kopā ar vēl diviem brīvprātīgajiem, tad šis meditācijas centrs ir ciemats, kurā dzīvo aptuveni 3000 cilvēku un šeit uzturas aptuveni 50 brīvprātīgo. Vietu pirms desmit gadiem dibinājis mūks un šeit neviens, kam nepieciešama palīdzība, netiekot atraidīts. Te atrodas slimnīca, kurā notiek operācijas, ir intensīvās terapijas bloks un telpas, kurā pacienti atlabst pēc slimības. Daudzi šeit turpina dzīvot līdz mūža galam, jo viņiem nav citur, kur doties.

Brīvprātīgo palīdzība tiek sagaidīta visplašākajā veidolā – aprūpējot un mazgājot slimos, uzkopjot un labiekārtojot teritoriju un ēkas, palīdzot mūkiem vākt ziedojumus, mācot vai pavadot brīvo laiku ar vietējiem bērniem un tamlīdzīgi.

Tomēr arī par meditācijām netiek aizmirsts, galu galā – šis ir meditāciju centrs. Tās notiek trīs reizes dienā, piecos no rīta, pusdivos dienā un pusastoņos vakarā. Kā uzskata mūks, kas dibinājis šo vietu, meditēšana ir svarīgākā no šejienes aktivitātēm, jo tikai cilvēks, kas ir sakārtojis sevi, var kvalitatīvi palīdzēt citiem.

Ēst tiek dots sešos no rīta un vienpadsmitos dienā, ar to arī vēdera prieki beidzas. Tā kā esam ieradušās dienas vidū, par šodienas ēdienu mums jāparūpējas pašām. Apēdam nelielus salātiņus tepat “teritorijā”, tad aizejam līdz tuvākajam ciematam un iegādājamies augļus brīžiem, kad gribēsies ēst, bet neviens nedos.

Piecos pēcpusdienā ir iepazīšanās ekskursija pa ciematu, kurā piedalās visi jauniņie – tiek parādīts, kur kas notiek un izstāstīts kā jāuzvedas. Ekskursijai seko neliela ievadlekcija par veicamajiem darbiem, tad pievienojas pārējie brīvprātīgie un tiek spriests, ko kurš darīs nākamajā dienā, kā arī pārrunātas citas ieceres un aktualitātes. Esam desmit jauniņie un aptuveni tāds pats cilvēku skaits šodien atvadās. Dažs šeit pavadījis dažas dienas, lielākā daļā nedēļu vai divas, bet daži šeit uzturas vairākus mēnešus.

Pēc lekcijas dodamies uz pirmo meditāciju. To vada viens no mūkiem, dodams norādes un pēc meditācijas sniegdams nelielu lekciju. Meditācijas vidū pazūd elektrība, kas tā arī neatgriežas. Pa tumsu aizsoļojam uz savām kojām, kurās kāpjam iekšā pa logu, jo durvīm priekšā ir koda atslēga, kuru neviens nevar dabūt vaļā. Kā nebūt sataisāmies naktsmieram un tagad te ir pilnīga tumsa un klusums, man ir aizdomas, ka es traucēju pārējiem saldo dusu ar saviem taustiņu piesitieniem.

2017. gada 23. janvāris, 75. diena

Izdevumi:

Proviants – 2 eur

Kopā – 2 eur

Bilance: – 407 eur

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s