Ciemats no filmas

Viegla migla klīst gar zaļo kalnu korēm, džungļos sasaucas putni un pa brūno ūdens klaju traucas laiva ar diviem laosiešiem. Viņi dzīvo ciematā Muang Ngoi, kas atrodas Laosas ziemeļos upes krastā. Holandiešu režisors Dāns Velheizens uzņēmis par šo vietu filmu “Rīsu zemes bērni un banānu pankūkas”, stāstot par priekšrocībām un trūkumiem, ko ciematam atnesis tūrisms.

Pagājušā gada nogalē šī filma tika demonstrēta Baltijas jūras Dokumentālo filmu foruma ietvaros, un man bija tas gods uzrakstīt par šo filmu nelielu recenziju. Es, protams, neko nesaprotu ne no kino, ne no recenziju rakstīšanas, bet vienmēr ir interesanti pamēģināt darīt kaut ko pirmo reizi.

Toreiz man nebija sajūta, ka kādreiz pati pabūšu šajā vietā, bet uzzinājusi, ka Muang Ngoi atrodas vien dažu stundu braucienā no Luangprabangas, nolēmu apskatīt ciematu dzīvē.

Iesākumā jāiztur trīs stundu brauciens minibusā, kas traucas uz priekšu tā, it kā mēs kavētu vismaz kāzas – galā nonākam nepilnās trīs stundās. Autoostā jau gaida kolektīvie tuktuki, kas par 1o ooo kipiem (1,2 USD) gatavi aizvizināt līdz centram. Paskatos kartē – tas atrodas vien pusotra kilometra attālumā, gan jau aiziešu kājām.

Lēnā garā aizčāpoju līdz laivu piestātnei, nākamais kuģis atiet pēc 40 minūtēm, tieši pietiek laiks, lai paēstu pusdienas. Esmu notiesājusi pusi cepto rīsu, kad ap stūri parādās Elizabete – meitene, ar kuru kopā braucām no Vjenčenas uz Vang Vieng. Šveiciete Elizabete nesen iepazinusies ar citu meiteni no Šveices, Sjūziju. Abas gan savā starpā sarunājas angliski, jo viena nāk no vācu valodā runājošās Šveices daļas, otra – no franciski runājošās daļas.

Tiekam sasēdināti koka laivā, motors sprauslādams iedarbojas, un mēs uzsākam ceļu augšup pa upi. Jau pēc brīža skati ir tieši tādi kā filmā – augsti, džungļu zaļumiem apauguši kalni un mākoņu migla tajos.

Pēc aptuveni stundas parādās Muang Ngoi ciemats – arī kā no filmas. Izkāpjam krastā un dodamies naktsmītnes meklējumos. Elizabete un Sjūzija aicina mani pievienoties un drīz vien esam atradušas jauku trīsvietīgu bungalo upes krastā. Vienai no gultām nav pretodu tīkla, drīz ierodas meistars to ierīkot. Bēda tāda, ka viņš, kā jau vairums laosiešu, ir “labs puika, tikai maza augumiņ’”, tāpēc manas ceļa biedrenes pārņem stafeti. Pēc desmit minūšu staipīšanās un smiešanās, tīkls beidzot karājas virs gultas.

Kad esam iekārtojušās, dodamies pastaigā pa ciematu. Desmit minūtēs var izstaigāt vienīgo šejienes ielu un lieta darīta. Labi, tik traki nav – ir arī dažas šķērsieliņas un templis centrālās ielas galā. Pēc ekskursijas dodamies vakariņot uz vienu no ēstuvēm, tās gan šeit netrūkst. Kopumā ciemats nav īpaši mainījies kopš filmas uzņemšanas, vienīgi var redzēt, ka cenas piedzīvojušas kāpumu – gan ēdienkartēs, gan plakātos cenu zīmes aizlīmētas un uz tām gozējas jaunie cipari.

Vakariņas tuvojas izskaņai, kad ārā sāk līt. Kad esam paēdušas, lietus ir pārtapis pamatīgā gāzienā. Ko padarīsi – aizņemamies no kaimiņu galda Uno kārtis, pasūtām vēl vienu alu un ceram, ka lietus kādā brīdī pārstās līt. Kad šķiet, ka stiprāk līt vairs nav iespējams, lietus saņemas un parāda savu īsto spēku. Nu jau gar kafejnīcu ved nevis dubļains ceļš, bet gan brūna upe. Kāršu īpašnieki mums pēc brīža pievienojas, tomēr ir drusku par ilgu sēdējuši un spēle kļūst haotiska. Diviem francūžiem līdzi ir vietējais gids, ar kuru viņi ceļo jau trīs dienas. Gids mums uz galda no zobu bakstāmajiem liek dažādas figūras un uzdod atjautības uzdevumus – pārvietojot divus vai trīs posmus, jāsanāk citām figūrām. Kā nebūt esam sagaidījušas, kad lietus ir rimies, noraidām piedāvājumu pārcelties uz nākamo bāru un pa kārtīgiem dubļiem mērojam atpakaļceļu uz mūsu bungalo.

2017. gada 12. janvāris, 64. diena

Izdevumi:

Naktsmītnes – 4 eur

Proviants – 8 eur

Transports – 12 eur

Kopā – 24 eur

Bilance: – 286 eur