Aizmirstas audēju ciemā

Pēc krietnām brokastīm apspriežam šodienas iespējas – pastaigāties tepat, braukt ar laivu lejup pa upi uz vienu no šejienes ūdenskritumiem, vai doties ar laivu augšup pa upi un apskatīt paris vietējos ciematus. Beigās izvēlamies pēdējo versiju.

Laivas vadītājs spilgti dzeltenā kreklā palīdz mums iekāpt koka laivā ar dažiem koka soliņiem. Motors sākumā neklausa, bet beigās, izgrūstams zilu dūmu mutuli, iedarbojas un sāk virzīt mūs pret straumi. Brauciens ir pasakains – abos krastos slejas augsti kalni, vietām redzami klinšu atsegumi, bet pamatā tie ir zaļiem džungļu augiem klāti. Laiks šodien ir labojies, ir tik jauki atkal redzēt sauli pēc četrām lietainām dienām.

Pēc stundas brauciena šoferis mūs izlaiž pie nākamā ciemata, kas slavens ar aušanas tradīcijām un, ar roku pametis virzienā uz priekšu, aizbrauc. Pie smilšu sēres piestājušas vēl pāris laivas, sākam tērzēt ar vienu no pasažieriem – Stīvu no Kanādas. Viņš pārstāv organizāciju “Adopt a village in Laos” un stāsta par jau padarīto un vēl darāmo. Organizācija palīdzējusi izveidot skolas nomaļos Laosas ciematos, ierīkojusi ūdensapgādes sistēmas un filtrus privātmājās. Kā apgalvo Stīvs, tad pirms filtru ierīkošanas teju katrs bērns reizi mēnesī ticis pie caurejas, kas zīdaiņiem var izrādīties letāli. Kopš mājās uzstādīti filtri, problēma izzudusi teju pavisam.

_dsf7236

Audēju ciems ir viens to tiem, ko pārvērtis tūrisms. Pie katras mājas plīvo krāsainu šaļļu rinda un vietējā sieva aicina ko iegādāties tieši no viņas. Izstaigājam ciematu turpu šurpu un dodamies atpakaļ uz laivu piestātni.

Hmm, mūsu šoferi un laivu nekur nemana. Pabāžam degunu tuvējos līčos – nav! Tad meitenes izfunktierē, ka šofera atvadu žests varētu nozīmēt, ka viņš mūs gaidīs ciemata otrā pusē. Ejam atkal cauri ciemam uz otru galu. Tik tiešām – tur pamanām trepes, kas ved lejup uz upi. Lejā ir vēl viena piestātne, vienīgā bēda – mūsu šofera nav arī šeit. Pagaidām pusstundu un ejam atpakaļ uz pirmo piestātni. Mūsu šoferis joprojām ir pazudis un tagad piestātnē nav arī nevienas citas laivas, ar kuru mēs varētu tikt atpakaļ uz Muang Ngoi. Izdomājamies krustu šķērsu, kas varētu būt noticis ar mūsu laivu un ko tagad darīt. Saprotam, ka sliktākajā gadījumā mums būs jānakšņo šajā ciemā, bet, visticamāk, varēsim sarunāt ar kādu no šejieniešiem, lai aizved mūs atpakaļ. Muļķīgi, protams, ka neredzēsim nākamo ciemu un ka būs jāmaksā dubultā, bet neko darīt. No rīta upe bija laivu pilna, tagad, kā par spīti, nenāk neviena.

Pēc kādas stundas ieraugām laivu tuvojamies. Iesākumā nepazīstam braucēju, jo viņš ir pārģērbies, bet tad attopamies, ka tā tak mūsu laiva un mūsu šoferis. Noskaidrojam pārpratumu – šoferis domājis, ka mēs kājām dosimies uz kaimiņu ciematu un gaidījis mūs tur. Esam visi priecīgi, ka situācija atrisinājusies, un aizkuģojam līdz kaimiņu ciemam. Tas ir kluss un mierīgs, mēs jūtamies mazliet neērti staigājot apkārt un vērojot vietējo dzīvi. Izmetam mazu lociņu un ejam atpakaļ uz laivu.

Tagad kalniem ir vakara krāsa, neticams skaistums. Nonākušas galā, spriežam, ka no šodienas ekskursijas mums visvairāk patikusi tieši vizināšanās pa upi.

Piesēžam uz mango kokteili mūsu viesnīcas kafejnīcā. Izabella aiziet līdz bunagalo un, atgriezusies paziņo, ka mums ir jauni kaimiņi. Šovakar dalām terasi ar diviem dāņu vīriem – Krisu un Kasperu – un beļģu jaunieti Tomasu. Dāņi ir draugi, kas ceļo kopā, bet beļģis šiem pievienojies nesen. Sākam tērzēt, līdz aizejam kopīgās vakariņās un pēc tam pasēžam vienā no šejienes krogiem. Viens no dāņiem atrod ģitāru un drīz vien ap mūsu galdu ir krietns ļaužu pulciņš. Vakaram topot vēlam, visi izklīst, arī manas ceļa biedrenes aiziet gulēt. Mēs paliekam četri un vietējā meitene saka, ka diemžēl iestāde jāslēdz ciet. Tad viņa uz brīdi piesēž pie mums un, uzzinājuši, ka meitene spēlē ģitāru – kā pati saka “nedaudz” – palūdzam nospēlēt kādu dziesmu. Viņa sāk spēlēt un dziedāt, mēs sēžam kā apstulbuši. Meitenes balss ir tikpat skaista kā viņa pati – dziesmā izskan kaut kas vienlaikus naivs, skumjš un pārpasaulīgs. Viņa izskatās tik neparasti un kaut kādā ziņā šeit neiederīgi. Pēc dziesmas izlūdzamies vēl vienu, bet tad gan laiks doties. “Es vairs nekad nespēlēšu ģitāru”, dānis nolemtā balsī joko atpakaļceļā.

2017. gada 13. janvāris, 65. diena

Izdevumi:

Naktsmītnes – 4 eur

Proviants – 6 eur

Atrakcijas – 12 eur

Kopā – 22 eur

Bilance: – 288 eur

One response to “Aizmirstas audēju ciemā

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s