Palagi, kūkas un atvadas

Šorīt pēc ilgiem laikiem negribas līst laukā no gultas, miegs starp palagu un īstu pārvalku nāk neticami labi. Pārliecība, ka tie ir tīri, īsti nav, jo gultas veļas nemainīšana ir ierasta prakse Āzijā un ne tikai. Rūpīgāk ieskatoties palagā, var novērot dažādu kultūrslāni. Arī Martins apstiprina manas aizdomas – Korejas viesu namā, kur viņš strādāja kā brīvprātīgais, palagi tikuši izsūkti ar putekļu sūcēju un tas arī viss. Un viesu nams nav bijis no lētā gala. Atceros, ka kāds man stāstīja par TV šovu ASV, kas veikuši eksperimentu, ar caurspīdīgu marķieri atstājot zīmes uz palagiem, kuras var saskatīt ar ultravioleto gaismu. Ierodoties tajā pašā vietā nākamajā naktī, pusē no viesnīcām vecie palagi bijuši uz vietas. Arī visai smalkiem zīmoliem, kuru pārstāvji pēc tam kameru priekšā esot sarkuši uz bālējuši.

Saku Martinam, ka varētu uztaisīt vietni internetā ceļotājiem, tādu kā “blanksheet” vai “changesheet”, aicinot visus ceļotājus palagiem nekaitīgā veidā veikt atzīmi, kas izzūd pēc mazgāšanas. Piemēram, ievelkot burtu “C” labajā kreisajā stūrī. Pārējie, savukārt, pirms ierašanās varētu pārbaudīt – vai “slepenā” ziņa ir vietā, kas nozīmētu, ka veļa nav mainīta. Nezinu tikai, kāda veida rakstāmais būtu vienlaikus noturīgs, tomēr pilnībā izzustu pēc mazgāšanas.

Mēs vēl ieturam brokastis, kad Beta ir klāt. Esam sarunājušas šodien kopā pastaigāt pa Luangprabamas apkaimi. Piecu kilometru attālumā atrodas vieta “Living farm”, kurā var iepazīties ar rīsu audzēšanu – izmēģināt roku aršanā ar bifeli, rīsu novākšanā un tamlīdzīgi. Mēs gan neesam savu vizīti pieteikušas, jo ir aizdomas, ka process nav lēts prieks, bet ceram uz iespēju paskatīties no malas.

Pēc stundas gājiena esam klāt. Mūs sagaida saimnieks, kurš diemžēl noraida mūsu lūgumu pavērot šejieniešu darbošanos no malas, jo kāda grupa esot rezervējusi privātu ekskursiju, kas tūlīt sāksies. Pāris bildes nofotografēt nav liegts, izdarām to un dodamies prom. Joka pēc apvaicājos, cik maksātu pilna programma citā dienā. 43 dolāri, kehem. Tas ir vēl dārgāk nekā man šķita. Bet kopumā ideja apsveicama un man ir prieks par uzņēmīgiem laosiešiem, kas spēj izdomāt citādu biznesu, ne tikai viesu namu vai “mem, tuk-tuk”. Vispār Āzijai (un ne tikai) būtu ļoti vērtīgi vairāk domāt par biznesa dažādošanu. Ir diezgan smieklīgi vērot, kā viena cilvēka biznesa pieeju pārņem viss reģions – esmu jau par šo tēmu izteikusies iepriekš.

Ceļa norāde vēsta, ka kilometru tālāk ir kāds ūdenskritums, aizstaigāsim līdz tam. Noejam vismaz divus kilometrus, bet ne kartē, ne dzīvē nevienu ūdenskritumu neredzam. Labi, kartē atzīmēts cits ūdenskritums, līdz tam jākāto vēl pieci kilometri. Kas mums jaunām, neprecētām – pieci kilometri. Runājam ar Betu par dzīvi un brienam dubļus “dziedādamas”.

Laosas cilvēki lielākoties ir patīkami atturīgi – sasveicinās, pasmaida, bet virsū nebāžas. Arī bērni sveicina un veras mūsu virzienā ar ziņkāri, bet neatskan nekādi “money” vai tamlīdzīgi saucieni.

Līdz ūdenskritumam vēl atlikuši nepilni trīs kilometri, bet man viena kājas pēda sāk niķoties. Brienu, cerot uz kādu transporta līdzekli, ko varētu nostopēt vai angažēt par mazu un godīgu samaksu. Kā par spīti – nekas nenāk.

Kādā brīdī ieraugām importa meiteni nākam mums pretim. “Lizija?”, Beta saka. “Beta?”, atbild Lizija. Meitenes kopā veikušas pārgājienu Sapā, Vjetnamā. Lizija mūs informē, ka ūdenskritums ir pavisam necils un takas ir bēdīgā stāvoklī. Ja mana kāja justos labāk, droši vien mēs tāpat turpinātu ceļu, bet tagad, kad zinām, ka priekšā gaida vilšanās ar ieejas maksu, nolemjam doties atpakaļ uz pilsētu.

Kolektīvie takši grib vietējiem apstākļiem traki daudz naudas un kāja uz līdzenas virsmas nemaz tik traki nesāp, tāpēc arī atpakaļceļu pieveicam saviem spēkiem. Netālu no mana hosteļa piestājam  uz pusdienām. Kolorīts vīrs mums servē zupu par 10 000 kipiem (1,2 USD) un tā ir viena no gardākajām zupām pēdējā laikā. It kā šķiet – kā tāda nūdeļu zupa var īpaši atšķirties. Bet var.

Mūsu pusdienu vietai iepretim ir beķereja, no kuras nāk neciešami kārdinošs aromāts. Tas burtiski paņem aiz rokas un pēkšņi tu stāvi pie ceptu maizīšu plaukta un kūku ledusskapja. Dārgi, bet izskatās tik sasodīti labi. Ai, ai, rociņa tomēr pastiepjas un aiznes pie pārdevējas zeltainu biskvīta ruleti ar sniegbaltu vaniļas krēmu.

Hostelī uztaisu gardu kafiju no eko šmeko kafijas paciņas, kas ceļo kopā ar mani, “atkorķēju” kūku un aicinu Betu pievienoties mielastam. “Vai kāds lasītājs tev šodien vēlējis apēst kūku?”, Beta prasa. Saku, ka nē, bet man vēl krājumos aizķērusies viena kafija no Ritas Erdmanes, tāpēc domāju, ka Rita neļaunosies, ka kafija pašbrūvēta, bet galvenais lutināšanas moments slēpjas kūkā. Paldies, Rita, no mums abām!

_dsf7063

Arī šovakar dodamies ieturēties uz veģetāro bufeti. Betai līdzi ir meitene no Francijas, ar kuru viņa iepazinusies hostelī. Džūlija pazīst kādu meiteni no Latvijas, arī vārdā Zane, un katru reizi, kad pieminu ko Latvijai raksturīgu – vārdadienu svinēšanu, sēņošanu, ogošanu – Džūlija priecīgi iesaucas: “Otra Zane teica tieši to pašu!”. Smejos, ka tad jau taisnība vien būs.

Paēduši aizstaigājam līdz vietai, kur vakar dzērām lielisko mango kokteili. Šovakar visi pasūtām kokosriekstu versiju, un tā ir tikpat laba. Arī sarunas raisās, runājam par situāciju pasaulē, politiku, ekoloģiju un citām nopietnām tēmām. Diez ko optimistiskas tās gan nav, pārāk daudz nejēdzību notiek apkārt.

Šovakar atvados no Betas, droši vien šajā ceļojumā mēs vairs nesatiksimies, ar Džūliju varbūt redzēsimies Laosas ziemeļos, ar Martinu – no tiesas nezinu. Viņš paliks Luangprabangā vēl dienas trīs, četras, bet es rīt dodos tālāk uz ziemeļiem un atgriezīšos pēc dažām dienām. Ja ziemeļos nepatiks, būšu atpakaļ jau parīt, ja patiks, varbūt atgriezīšos vien dienu pirms lidojuma, kad Martins jau būs gabalā. “Ai, mēs noteikti vēl redzēsimies”, Martins saka atvadoties. “Nezinu,” saku kā domāju un piebilstu, “katram gadījumam – paldies par Laosu!”

  1. gada 11. janvāris, 63. diena

Izdevumi:

Naktsmītnes – 6 eur

Proviants – 5 eur

Kopā –  11 eur

Bilance: – 282 eur

3 responses to “Palagi, kūkas un atvadas

  1. Vang Viengā, kur klejoju pati uz savu galvu riņķī pa laukiem alu utml meklējumos, man vietējais puišelis skraidīja pakaļ un klaigāja “Money money” ar domu, ka viņš aizvedīšot uz alu. īsti jau nebija jāved. :)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s