Netālu no mūsu naktsmājām atrodas Laosas Nacionālais muzejs, kurā apkopoti materiāli par šejienes vēsturi. Jāteic, ka tik bēdīgu Nacionālo muzeju vēl nebija nācies redzēt, bet labāk šāds nekā nekāds. Seno laiku vēsture ir diezgan līdzīga ar citām teritorijām – var aplūkot rotu, darbarīku un dažādu sadzīves priekšmetu fragmentus. Interesantākie apskates objekti manā skatījumā ir lielas metāla bungas.
Tālāk vēstures ceļi aizved uz Miljons ziloņu karalisti, kas četrus gadsimtus bija viena no ietekmīgākajām reģionā. Pēc tam tā sašķēlās trīs karalistēs – Vjenčanas, Čampasakas un Luanprabangas (trīs lēdijas uz 1000 kipu naudaszīmes pārstāv katru no karalistēm) – kas tika atkal apvienotas, Francijai kolonizējot Laosu 1893. gadā. Franču ietekmi Laosā var just joprojām – visvairāk koloniālo celtņu veidolā. Daudzi uzraksti joprojām ir franciski, kā arī tūristu no Francijas šeit netrūkst. Nezinu oficiālo statistiku, bet aptuveni puse no citiem ārzemniekiem, kurus esam satikuši Laosā, ir franciski runājoši.
Īsi pēc otrā pasaules kara Laosa tiek pie neatkarības, bet valsti posta ilgstošs civilais karš. Cīņa norit starp Karalisko armiju, kas tiek balstīta no ASV puses, un komunistiem ar Padomju Savienības un Ziemeļvjetnamas aizmuguri. Man bija pārsteigums uzzināt, ka Laosa tiek uzskatīta par visvairāk bombardēto valsti pasaules vēsturē, ja tiek mērīts bumbu skaits attiecībā pret iedzīvotāju skaitu. Starp 1964 un 1973. gadu ASV nometusi Laosā 2 miljonus bumbu tonnu (kas ir ~ 270 miljoni bumbu). Aptuveni 80 miljoni no tām nav uzsprāgušas un joprojām ir bīstamas. Martins saka, ka vienīgā gaišā “mākoņa maliņa” šajā lietā ir tāda, ka neuzsprāgusī munīcija attur no straujas džungļu iznīcināšanas. Kolumbijā mežus pasargāt palīdzējušas partizānu un kriminālo aprindu atrašanās džungļos, neviens tur no laba prāta nav līdis.
Kopš 1975. gada Laosa ir komunistu rokās, aptuveni puse no muzeja materiāliem vēsta par rūpniecības uzplaukumu, darbaļaužu laimi un vadoņu draudzīgumu. Šeit var atkārtot Ļeņina biogrāfiju un Marksa ideoloģiju.
Pēc muzeja iegriežamies tirgū – paēst pusdienas un nopirkt pārtikas papildinājumus brokastīm. Pie vienas no pārdevējām pasūtām lipīgos rīsus un desu. Kad ēdiens tiek atnests, sieviete kaut ko pamana rīsos, ar rokām paņem vienu pikuci, kaut ko izņem laukā un noliek rīsus atpakaļ uz šķīvja. Lieki piebilst, ka viņi šeit nedezinficē rokas pēc katra procesa. Vistrakākais, ka rokas netiek mazgātas pēc “operācijām” ar skaidro naudu, kas, kā zināms, ir viena no netīrākajām lietām. Tagad man viss šķiet netīrs, desa garšo aizdomīgi. Paēdu ar gariem zobiem, cerot uz vēdera izturību.
Pēc pusdienām klīstam pa ielām, apskatām vienu no galvenajiem Vjenčanas objektiem – triumfa arku, kā arī pāris tempļus. Beidzot atrisinām arī Martina telefona jautājumu, viņš atrod vietu, kur var samaksāt ar kredītkarti un tiek pie relatīvi lētas Samsung ierīces.
Vakariņas ieturam kādā vietējo pilnā restorānā. Pie blakus galdiņa iet vaļā jautrība. Pamanām, ka tā saistīta ar aizklātu bļodu. Kāds no ļaudīm sakrata bļodu, noliek uz galda, tad noceļ šķīvi, ar ko bļoda aizklāta – un tad nez kāpēc visi smejas. Neizturu un aizeju ielūkoties bļodā. Tajā atrodas… vārīta gaiļa galva. Diez ko smieklīgi neizskatās. Sapratuši mūsu interesi, vietējie paskaidro, ka tā ir spēle – uz kuru cilvēku rāda gaiļa knābis, tam jāiztukšo glāze. Faktiski tā pati pudeles griešana, tikai stipri īpatnējākā veidā.
Atgriežamies hostelī, kur vakars aizrit mūzikas zīmē – liekam viens otram klipus no savām valstīm, atšķaidot tos ar vispārzināmiem gabaliem. Ticu, ka ir cilvēki, kuri dabiskā ceļā piekopj daudzveidību visās jomās – lasot ziņas no dažādiem avotiem, izmēģinot receptes, ģērbjas visās krāsās un tamlīdzīgi. Es esmu rutīnas padevīgais vergs. Neliela rutīna ir laba lieta, bet tā var būt ļoti iemidzinoša, manuprāt. Tāpēc cenšos sevi regulāri vilkt aiz ausīm ārā no rutīnas dūksnāja, lai paplašinātu horizontus. Brīžos, kad pie rokas ir cilvēks no “citas kultūras zonas”, tas izdodas dabiski, kā šovakar, kad pirmo reizi klausos Ney Matogrosso, Astor Piazzolla, Tame Impala, Bomba Estéreo, Javier Solis, Miguel Aceves Mejia un tā tālāk. “Tur ārā” ir vesela pasaule.
2017. gada 3. janvāris, 55. diena
Izdevumi:
Naktsmītnes – 4 eur
Proviants – 11 eur
Atrakcijas – 1 eur
Kopā – 16 eur
Bilance: – 296 eur
Sarmīte
Zane, man vienmēr tāds prieks lasīt Tavus aprakstus, ar nepacietību gaidu nākamos:)) Strādāju pie datora, ārā auksts un viss ieputināts, un pēkšņi – hē, jāizlasa jaunais apraksts! Uzreiz paliek tik silti ap sirdi! Paldies, tā turpināt:))