Kad ejam uz sarunāto satikšanās vietu, saprotam, ka mūsu Jaunā gada sagaidīšanas kompanjoniem nezinām pat vārdus. Ar vācu pāri iepazināmies vakar pie viena no ūdenskritumiem, ar franču pāri – atdodot motorolleri īres vietā. Bet, cilvēki šķita jauki, gan jau būs labi.
Satikušies beidzot sarokojamies un iepazīstamies, tad esam gatavi Jaunā gada svinībām. Vairākās vietās vietējie izvilkuši uz ielas galdiņus un milzīgas skandas, no kurām nāk tāda dārdoņa, ka sarunāties grūti pat kvartāla attālumā. Ja viņi šādi domā piesaistīt tūristus, lai padomā vēl. Mēs nobāzējamies restorānā, kas iekārtots uz liela kuģa un viegli šūpojas piekrastes ūdeņos. Pasūtām katrs ko vēlamies, bet, kad ēdiens tiek atnests, nevaram atšķirt, kura porcija pieder kuram, tāpēc saliekam visus šķīvjus galdam pa vidu un pagaršojam no visa pa druskai. Izskatās pēc kārtīga svinību galda.
Mums blakus svin tūristu grupa no Taizemes, kuri cenšas apgūt kādas dejas soļus. Mūsu galdiņa meitenes neiztur un pievienojas, par ko šiem, protams, lielie prieki. Kad restorāns paliek klusāks, dodamies meklēt nākamo vietu, jo līdz Jaunajam gadam vēl trīs stundas.
Pieturam uz vienu alu citā restorānā, bet ilgi neizturam – mūzikas skaļums neļauj sarunāties. Nākamajā vietā mūzika ir pieklusināta un, kad mēs iekārtojamies pie viena no galdiņiem, var just, ka vietējie no sirds cenšas mūs iepriecināt, liekot rietumu mūzikas hitus.
Pļāpājam, jokojam, dungojam līdzi. Kompānija tik tiešām ir lieliska, esam priecīgi par satikšanos un iespēju radīt svētkus. Pāris minūtes pirms pusnakts pārskrienam pāri ceļam, kur pie upes paveras plašāks skats uz apkaimi. Salūts iet vaļā jau kādu stundu, bet tagad, tuvāk 12, tas kļūst aktīvāks. “Desmit, deviņi, astoņi, septiņi, seši, pieci, četri, trīs, divi, viens… Laimīgu Jauno gadu!”. Sabučojam cits citu un saskandinām alu – kā varam, tā svinam!
Kad atgriežamies svinību vietā, vietējie pabīda malā pāris galdus un sākas dejas. Tagad jau mēs paši šiverējam ap datoru un iet vaļā ne tikai mūsdienu hiti, bet Kraftwerks un tamlīdzīgi izpildītāji. Drosmīgākie vietējie dejo ar mums, citi filmē, citi vēro no malas. Kad esam kārtīgi izdauzījušies, pateicamies šejieniešiem par jauko Gadu miju un dodamies māju virzienā.
Biju domājusi sagaidīt arī Latvijas Jauno gadu, bet jums vēl ir tikai 10 vakarā, mums jau nakts vidus. Novēlu visiem domās “Laimīgu Jauno” un liekos uz auss.
Nākamais rīts, kā jau pēc ballītes, pienāk drusku lēnīgs. Kamēr nomazgājamies, paēdam brokastis, sapakojam somas (mantas kļūst aizvien vairāk), ir jau divpadsmit. Laukā ir spilgts un karsts. Sākam soļot ārā no pilsētas, esam nolēmuši pamēģināt ar stopiem doties ziemeļu virzienā. Ceram, ka divatā veiksies labāk nekā iepriekš, kad stopējām trijatā.
Nogājuši pāris kilometrus, nostājamies ceļa malā un sākam īkšķot. Diena ir karsta, ēnas nekādas. Mašīnu ir daudz, bet neviena nestājas. Labākajā gadījumā šoferi uzpīpina vai pamāj ar roku. Nomainām lokāciju trīs reizes. Pusotras stundas laikā apstājas divas mašīnas, lai paziņotu mums, ka viņu galamērķis ir tepat ap stūri. “Klau, kāds ir plāns B?”, prasu Martinam trijos pēcpusdienā. “Plāns B? Mums nav pat plāna A!”, viņš atbild un mēs kārtējo reizi izplūstam smieklos.
Visu šo stopēšanas laiku Martins ir izklaidējis mani ar stāstiem un jokiem, daļa no tiem ir spāniski, lai nezaudētu vārdu spēli. Katru dienu cenšos iemācīties vismaz piecus jaunus vārdus spāniski, kas ir viena no manām Jaunā gada iecerēm. Šobrīd, ceļojot kopā ar spāniski runājošu cilvēku, tas ir pavisam vienkārši.
Un vispār – man ir ļoti noveicies ar Martinu. Kad biju Kambodžā, pie sevis domāju, ka būtu dikti jauki satikt kādu, ar ko kopā ceļot pa Laosu, lai varētu dalīt prieku un izdevumus. Un tā man īsi pirms robežas šķērsošanas “tika iedots” Martins, tūlīt būs divas nedēļas, kopš ceļojam kopā. Pirmajās dienās izrunājām visus tradicionālos tematus – par nodarbošanos, ģimeni, ceļošanas pagātni un nākotni. Pēc tam esmu dzirdējusi tik daudz stāstus par Kolumbiju, ka šķiet, pazīstu šo valsti labāk nekā vienu otru citu, kurā esmu pabijusi fiziski. Arī Martina raksturs ir ļoti viegls, neesam ne reizi strīdējušies. Vēl viņam patīk Niks Keivs un citi mūziķi, kas ir manā ikdienas “pleilistē”. Un, protams, iespēja ietaupīt, dalot naktsmītņu, pārtikas un transporta izdevumus, tiek izmantota pēc pilnas programmas. Tā ka – paldies!
Ieraugām satiksmes autobusu un noskaidrojam, ka tas līdz 650 km attālajai galvaspilsētai ir ar mieru mūs aiztransportēt pa 10 USD (teju uz pusi lētāk nekā viesnīcas piedāvātie transporta pakalpojumi). Aši apspriedušies, kāpjam iekšā, jo stopēšana neiet un neizskatās, ka tas mainīsies.
Pirmās trīs stundas braucam bez pauzēm, autobuss vienīgi pietur uz īsu brīdi, lai uzņemtu kādu pasažieri. Kad beidzot tas apstājas uz nedaudz ilgāku pauzi, sūtu Martinu izlūkot situāciju. “Tu negribi zināt, kā viņi to dara – vienkārši notupstas autobusa priekšā un pačurā,” Martins paziņo. Mja, rādīt pliku dibenu baram laosiešu nav manos plānos, tāpēc ceru uz nākamo pauzi. Laimīgā kārtā autobusam beidzas degviela, un mēs piestājam benzīntankā. Pie reizes arī nopērku pāris našķus vakariņām. Iepriekš autobusu apciemoja sievas ar ceptām vistām uz kociņa, bet nebijām īsti droši par mantas higiēniskumu.
Šonakt mēness ir melns, vien tā apakšējā maliņa vizuļo tumši sarkana. Drīz bumba pazūd aiz horizonta, tumšajās debesīs paliek tikai zvaigznes. Miega brīži mijas ar nomodu, šī ir gara nakts. Autobuss raustās un kratās, ik pēc brīža tiek iedegtas gaismas, lai pasažieri varētu izkāpt. Esmu kāda mokoša sapņa vidū, kad jūtu, ka kāds piebiksta. Martins ar žestiem rāda, lai paskatos pa logu. Aust saule, iekrāsojot horizontu zelta toņos. Drīz vien autobuss iegriežas Vjenčanas autoostā – esam klāt.
2017. gada 1. janvāris, 53. diena
Izdevumi:
Proviants – 7 eur
Transports – 10 eur
Kopā – 17 eur
Bilance: – 269 eur
