Ķibeles un ūdenskritumi

Šejienes odi ir neparasti veikli, viņus nevar nomedīt pat uz sienas sēdošus, kur nu vēl lidojošus. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka no rīta pamostamies viegli sakosti. Bijām nodomājuši startēt sešos, bet izbraucam tuvāk septiņiem. Iepretim mūsu naktsmītnei atrodas skola, izskatās, ka mācības šeit sākas jau septiņos – pie skolas cits pēc cita piestāj vecāki uz močiem, kas atveduši savas atvases. Daudzi bērni ierodas ar saviem braucamajiem, šeit pat sešgadīgas meitenītes bez kompleksiem vada nopietna paskata močus.

Stūrējam uz priekšu dzestrajā rītā – esam norunājuši iesākumā apskatīt pāris ūdenskritumus, tad meklēt brokastis. Ceļu uz pirmo ūdenskritumu nepamanām, piestājam pie nākamā, kas ir dažus kilometrus tālāk. Ūdenskrituma skaistums ir platumā, ne augstumā. Netālu iemitinājies kāds smalks resorts, kas izbūvējis koka takas džungļos, izmantojam iespēju un izstaigājam arī tās.

Kad esam apskatījuši ūdenskritumu, diskutējam, kā nonākt pie iepriekšējā, ko palaidām garām. Mana maps.me aplikācija nez kāpēc negrib kalkulēt ceļu, tāpēc Martins izvelk savu telefonu. Bet arī tur neko prātīgu nevar saprast. Nospriežam, ka jāatgriežas uz lielā ceļa, jāpabrauc gabaliņš atpakaļ un rūpīgāk jāpēta sānu ceļi. Pakratāmies kādu gabaliņu, tiekam līdz asfaltam un, pēc kilometriem trim atrodam arī ceļu uz ūdenskritumu. Tā nosaukums gan atšķiras no kartē esošā, bet ar nosaukumiem viņi nav sīkumaini, dažu burtu atšķirība kartē un dabā ir visai bieža parādība.

Divus kilometrus kratāmies pa kārtīgām bedrēm, līdz esam pie ūdenskrituma. Kamēr Martins saslēdz motociklu, es jau kāpju kritumu lūkoties. Tad dzirdu Martinu prasām: “Klau, es tev neiedevu savu telefonu?”. Nē, pilnīgi noteikti nē. Martins vēlreiz pārbauda kabatas, ieskatās moča bagāžas nodalījumā – telefona nav. Sasodīts. Ir skaidrs, ka pie iepriekšējā ūdenskrituma, pārbaudot kartes aplikāciju, tas vēl bija pie Martina. “Izbaudi ūdenskritumu”, Martins saka un aizbrauc pa to pašu ceļu atpakaļ, cerot, ka atradīs telefonu, kas, visticamāk, kaut kur izkritis.

Pēc pusstundas Martins atgriežas ar sliktām ziņām – telefons nav atradies. Es pierunāju ceļabiedru vēlreiz aizbraukt uz smalko resortu un apvaicāties tur, jo varbūt kāds būs aparātu atradis un atdevis uzņemšanā. Tāpat iesaku Martinam atstāt viesnīcā savu e-pasta adresi, ja nu gadījumā telefons atrodas vēlāk. Martins piekrīt, ka idejas ir saprātīgas, tomēr, pēc sarunas ar viesnīcas administrāciju, atmet ar roku – viņi vispār nerunā angliski. “Phone is gone”, samierinās Martins un mēs turpinām ceļu.

Vienā no pilsētām mums jānogriežas pa labi, bet, lai arī cītīgi sekojam līdzi vietu nosaukumiem, mums vajadzīgo pilsētu nemana. Tā kā lēnām sāk beigties degviela, piestājam divos benzīntankos pēc kārtas, bet šie krata galvu – benzīna neesot. Sasodīts. Beigās izlīdzamies ar pāris pudelēm degvielas, ko šeit tirgo pie daudzām mājām. Kad esam stūrējuši krietnu laiciņu, piebikstu Martinam un saku, ka man ir sajūta, ka esam palaiduši mūsu pagriezienu garām. Apstājamies un izpētām karti. Protams, esam aizskrējuši kilometrus 20 par tālu. Sasodīts.

Neko darīt, griežam riņķī un braucam atpakaļ. Pa ceļam paēdam paši un ielejam vēl pāris zupas pudeles motocikla vēderā. Beidzot, pēc vairākiem bedru un smilšu kilometriem, esam klāt. Kā solīja motocikla izīrētājs, šeit esot skaistākie ūdenskritumi apkaimē.

Noparkojam braucamo un ejam ūdenskritumus lūkoties. Lai tiktu klāt pirmajam, kāpjam lejup pa stāvu, zālēm apaugušu nogāzi, kas šķiet bezgalīga. Štrunts par kāpienu lejup, bet būs vēl jātiek augšā. Kad beidzot esam tikuši līdz upei, mūs sagaida vidēja izmēra skaistulis. Augšupceļš ir tieši tik grūts, kā biju iedomājusies. Kad Martins sāk rāpties uz leju pie nākamā krituma, saku, ka to es izlaidīšu. Laimīgā kārtā satiekam trīs meitenes, kas atgriežas no kāpiena – viņas atzīst, ka konkrētais objekts nav stāvā kāpiena vērts, bet nākamais gan esot īpašs eksemplārs. Labi, dodamies taisnā ceļā pie tā. Jā, meitenēm bija taisnība – no lielā augstuma krītošā ūdens siena izskatās pasakaini. Apskatām to no visām pusēm, tad rāpjamies atpakaļ pie braucamā. Šeit ir arī vienu nams, bet diezgan padārgs, tāpēc nolemjam tupināt ceļu, lai gan jau ir vēla pēcpusdiena.

Stūrējam pa zemes ceļu, līdz kādā brīdī Martins apstājas bez iemesla. Tad viņš noņem ķiveri un lūdz paskatīties, vai kaut kas nav iepinies matos – viņš redzējis kā bite vai cits kukainis ielien zem ķiveres. Martins arī piekodina mani piesargāties, jo ir lietas kursā par manu bišu alerģiju. Apskatu matus, bet neko aizdomīgu nemana. Martins uzliek atpakaļ ķiveri un turpinām ceļu. Pēc maza gabaliņa jūtu, ka kaut kas iedzeļ man kaklā. Sasodīts. Palūdzu Martinu apstāties, noņemu ķiveri un saku, ka man ir aizdomas, ka man iedzēlusi bite. Martins aplūko kodumu un mierina, sakot, ka viņaprāt tas neizskatās pēc bites, kuras dzēlumus viņš ir redzējis ne vienu vien reizi. Dzēliens bija sāpīgs, bet ļoti ceru, ka Martinam ir taisnība. Drošības pēc pārlasu injekcijas lietošanas pamācību, arī Martins ar to iepazīstas, ja nu gadījumā es atslēdzos. Lēnītēm turpinām ceļu un es vēroju ķermeni – parādīsies alerģija vai nē. Mazliet reibst galva, bet pieņemu, ka tas ir uz nervu pamata. Piestājam pie vēl viena ūdenskrituma, apskatām to un nu jau man ir sajūta, ka viss būs kārtībā.

Saule ir norietējusi un, traucoties ar moto pa šoseju, ir diezgan auksti. Paksongā, kur plānojam nakšņot, nonākam līdz ar tumsu. Ar otro piegājienu atrodam viesu namu par samērīgu cenu un noguruši ieveļamies numuriņā. Bijām cerējuši sasildīties viesnīcnieka solītajā karstajā dušā, bet, kad Martins iznāk no tās, viņš izskatās vēl trakāk nosalis. “Izvēle bija starp “f—ing cold” un “not so cold””, Martins paziņo, zobus klabinādams un ietinas segā. Biju vēl cerējusi, ka varbūt viņš nav mācējis tikt pie karstā ūdens, šeit katras dušas iedarbināšanai vajadzīgs inženierzinātņu doktora grāds. Tomēr nē – arī es varu no dušas dabūt maksimums “not so cold”.

Kā nebūt nomazgājušies, ejam meklēt vakariņas. Nejauši ieklīstam vietā, kura specializējas korejiešu bārbekjkū. Tā kā Martins trīs mēnešus ceļojis pa Koreju, viņš ierosina pamēģināt restorāna piedāvāto iespēju. Patīkamākā vakariņu daļa ir iespēja sasildīties pie karstu ogļu tovera, kas tiek novietots galda vidū esošajā caurumā. Paēduši vakariņas, pošamies uz promiešanu, kad mūs pārtver vīrs gados, kas ļoti grib ar mums runāties. Viņš uzsauc alu un piezemētā angļu valodā izstāsta savu dzīvesstāstu. Mēs tikai mājam ar galvu un saskandinām. Tad vīrs aizbrauc uz savu kafijas plantāciju, un mēs dodamies pie miera.

  1. gada 30. decembris, 51. diena

Izdevumi:

Naktsmītnes – 4 eur

Proviants – 5 eur

Transports – 6 eur

Atrakcijas – 2 eur

Kopā –  18 eur

Bilance: – 265 eur

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s