Ziemassvētku dāvanas un stopēšana ar diviem Martiniem

Ziemassvētki pagāja godam – nopeldējos ar visām drēbēm Mekongas saulrietā, bijām svētku vakariņās un noslēgumā franču ballītē ar briesmīgu mūziku. Arī brīvlaiku es patiesi izbaudīju – mēs ēdām, gulējām, pļāpājām – darījām Neko pēc pilnas programmas. Citā reizē par šādu laiskošanos es justos mazliet vainīga, bet, kad pats esi sev brīvdienas piešķīris, uzreiz sirds mierīga. Izbaudīju arī iespēju neskaitīt naudu. Neko jau traku mēs tāpat nenotērējām, bet šīs dienas pasūtījām ēdienu, nefokusējoties uz cenu, dzērām augļu kokteiļus un kafiju “ārpus mājas”. Liels paldies arī Jānim Dzelmem, kas šoreiz vēlēja uzdāvināt sev Ziemassvētku dāvanu. Izvēlējos kleitu, šeit mirklis pirms izvēles no Mares telefona :).

kleita

Un visiem privātajiem un publiskajiem Ziemassvētku novēlējumu sūtītājiem – paldies, paldies, paldies! Ceru, ka arī jums bija burvīgi svētki un labā noskaņa turpinās joprojām.

Vakardien jau smadzenes sāka ilgoties pēc vingrošanas, tāpēc izanalizēju savu 2016. gadu, kas, kā izrādās, kopumā ir bijis gana krāsains (par to kādā no nākamajiem ierakstiem) un sāku apsmadzeņot nākamā gada “varoņdarbus”.

Šorīt beidzot sakām ardievas šim paradīzes stūrītim un dodamies tālāk. Lai nonāktu atpakaļ uz sauszemes, jāsarunā laiva. Kamēr es diskutēju par cenu, Martins mani baksta un saka: “man šķiet, ka tā meitene ir no Latvijas.” Ko, kas, kur, kāpēc tu tā domā? Ieraugu blondu meiteni stāvam pie sava velosipēda, tiešām izskatās pēc latvietes. Tad Martins norāda uz karodziņu, kas piestiprināts pie riteņa. Nudien, Latvijas karogs. Protams, žetons Martinam, jo nezinu, cik daudzi pasaules iedzīvotāji, jo īpaši no citiem kontinentiem, prot atpazīt Latvijas karogu, Uzrunāju meiteni latviski, viņa man atbild tāpat. Apskaujamies no prieka un novēlam “priecīgus Ziemassvētkus” latviešu valodā. Jūtos kā vēl vienu dāvanu saņēmusi! Līga kopā ar savu spāņu draugu no septembra apceļo Āziju uz velo, turpinās šo ceļojumu līdz marta beigām.

Sakāpjam laivā kopā ar abiem velosipēdiem, mani ceļabiedri izmanto iespēju aprunāties ar Līgas draugu spāniski, mēs, protams, aprunājamies latviski. Izstāstu Līgai, ka tieši vakar ar jauniešiem spriedām, ka mēs noteikti esam vienīgie savas valsts – Kolumbijas, Argentīnas un Latvijas – pārstāvji uz šīs salas. Izrādās – nekā! Latvieši ir visur!

Novēlam riteņotājiem labu ceļavēju un paši soļojam lielā ceļa virzienā, esam nolēmuši pamēģināt ar stopiem tikt līdz pilsētai vārdā Pakse. Sapratuši, ka arī līdz šosejai ir krietns gabals, teju ar pirmo piegājienu noķeram pikapveidīgu auto, kas mūs žigli aizvizina līdz ceļam. Veiksmes iedvesmoti, stāvam ceļa malā un mēģinām noķert nākamo transportu. Tomēr vienīgais, ko pēc pārdesmit minūtēm varam sarunāt, ir traktors ar pāris vietējiem. Lai iet! Lecam kamanās un ripināmies uz priekšu. Tomēr ātrāk nekā iet kājām.

Traktors mūs izlaiž pagriezienā kilometrus piecus tālāk. Gaidīšanas svētki turpinās. Nevarētu teikt, ka mēs būtu nogarlaikojušies, jo abi spāniski runājošie Martini ir baigie jokupēteri, es arī neesmu vakarējā. Šodien esmu aizliegusi puišiem ar mani runāt angliski, trenēju savu spāņu valodu, mācos jaunus vārdus. Tas gan nav viegls uzdevums – tās pašas lietas Kolumbijā, Argentīnā un Spānijā bieži vien dēvē citādāk. Ja tā turpināsies, spāņi normālie nesapratīs manu Dienvidamerikas dialektu. Šeit mazs ieskats, kā mēs braucam. Video atkal ir izcili draņķīgas kvalitātes, bet noskaņu var noķert (man šķiet).

Arī nākamais transports, kas pietur, ir traktors. Traktoristi tomēr ir vieni feini ļaudis, vismaz Laosā. Kad tiekam ārā no šīs piekabes, dodamies meklēt ko ēdamu. Pasūtām viena dolāra zupiņu, kas man ar kolumbiešu Martinu iet pie sirds, bet argentīniešu Martins pukojas, lasīdams ārā no savas “no meat” porcijas gaļu un subproduktus, jo ir veģetārietis.

Pēc pusdienām saprotam, ka trijās stundās esam pavirzījušies uz priekšu nedaudz vairāk nekā 10 kilometrus, bet līdz Paksei vēl palikuši 130. Diezgan daudzas mašīnas apstājas un prasa naudu, šobrīd labākais piedāvājums ir 100 000 naudiņas uz visiem trim, kas ir kādi 12 USD. Nospriežam, ka esam gatavi pa visiem maksāt 10 USD, ja kāds mūs par šādu naudu vedīs. Jā, drīz vien pietur kāds sagrabējis busiņš un, pēc nelielas kaulēšanās, ir ar mieru.

Tā nu mēs pāris stundas pavadām briesmīgas mūzikas un karstuma sabiedrībā, līdz esam Pakses pievārtē. Līdz centram 8 km. Mēģinām noķert kādu tuktukam līdzīgu objektu,  bet šis grib pārāk daudz naudas, tāpēc soļojam uz priekšu kājām. Joka pēc pamēģinām stopēt – pietur glauns pikaps un aizvizina mūs gandrīz līdz centram. Kopčai!

Argentīniešu Martins jau ir bijis Pakse, tāpēc pastāsta par savas palikšanas vietas apstākļiem un nosacījumiem. Mēs izejam nelielu līkumu pa pilsētu, aptaujājam vairākus viesu namus, bet labākus nosacījumus neatrodam, tāpēc nolemjam palikt Martina ieteiktajā vietā. Tās ir kopmītnes, bet ļoti jaunas un tīras, esam vienīgie istabiņā, šeit ir dvieļi un dušā ir karsts ūdens, rīt došot arī brokastis. Karsta duša pēc ilgāka laika ir tāda laime! Īpaši kolumbiešu Martinam, kas no manis pārņēmis slimošanas stafeti. Iesākumā baidījos, ka esmu ceļabiedru aplipinājusi, tomēr Martina simptomi ir citādi, arī viņš pats domā, ka dabūjis vīrusu no cita ceļojošā avota. Labi, jāiet vakariņās!

  1. gada 26. decembris, 47. diena

Izdevumi:

Naktsmītnes – 4 eur

Proviants – 3 eur

Transports – 5 eur

Kopā – 12 eur

Bilance: – 288 eur

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s