“Nu, kā angliski sauc cilvēku, kas strādā bez maksas un kurš ir pakļauts savam saimniekam” , ātrumā esmu aizmirsusi vārdu “verdzene”. “Brīvprātīgais” , atbild Martins un mēs iesākam dienu ar kārtīgiem smiekliem. Lai mūsu bungalo durvis turētos ciet, tās no ārpuses jāaiztaisa ar piekaramo atslēgu un, katru reizi, kad gribam tikt ārā, jālūdz atļauja kādam ārpusē esošajam.
Atstājam Sonme posties dienai un aizstaigājam līdz salas relatīvajam centram – mums jātiek pie vietējās naudiņas. Arī šeit dolārus ņem pretim, tomēr tas nav tik izplatīti kā Kambodžā. Apstaigājam pāris naudas mijējus – labākais kurss, ko atrodam, ir 8100 kipi par 1 USD. Oficiālais kurss ir 8240. Samainām nedaudz naudas un dodamies nopirkt brokastis – izvēle krīt par labu maisiņam maizes un tunča bundžai, pavisam lieliskas un ekonomiskas brokastis trijiem.
Pēc brokastīm dodamies salu izpētes pārgājienā. Lielākoties tūristi to šeit dara uz velosipēda, mēs esam nolēmuši iet kājām. Ejam gar mūsu, Don Det, salas malu, nu ļoti jauka pastaiga. Vienīgie traucētāji ir moči, kas pabrauc garām atstājot aiz sevis dzeltenu putekļu asti. Uz kaimiņu salu Don Khon ved tilts, otrpus tam mums prasa ieejas maksu, bet spāņi mūs ir samācījuši, ka vajag teikt, ka mēs neejam uz ūdenskritumu, bet uz kādu restorānu. Pasākām to un tiekam tālāk tāpat.
Mūsu mērķis ir apiet apkārt šai salai, kas ir lielāka nekā mūsējā. Ir karsts pēc suņa, tāpēc katra iespēja paieties vai pasēdēt ēnā ir svētki. Minūtes desmit veldzējamies zem milzu koka vietējā kapsētā, tad saņemamies svelmei. Tomēr jau drīz varam baudīt pavisam īstu veldzi – atraduši pieejas vietu, kur iebrist Mekongā, metamies straumē. Par īstu peldi to grūti nosaukt, jo upe ir sekla, strauja un akmeņaina, tomēr ir tik patīkami uz brīdi iemērkt miesas nosacīti vēsā ūdenī.
Izpeldējušies un apžuvuši, dodamies tālāk. Ceļš pārvēršas takā un brienam pa džungļiem – pētām kukaiņus un tārpveidīgos kustoņus, kas gadās ceļā, preparējam nepazīstamus augļus. Galu galā nonākam vietā, kas ir osta, un no kuras ar laivu var doties apskatīt šejienes īpatnējā paskata delfīnus. Tur var arī paēst un ar prieku ieraugu ēdienkartē Masaman kariju, kuru apēst man bija pasūtījusi darba kolēģe Lāsma Trofimova. Lāsma, arī otrs uzdevums ir izpildīts (pirms kāda laiciņa), TAS bija foršs! :)))) Pāl – dies!
Pusdienās iepazīstamies vēl ar divām meitenēm no Spānijas. Kādu brīdi apsveram iespēju noīrēt kopīgu laivu, bet tad tomēr pārdomājam – līdz mājām vēl ir garš ceļš priekšā, bet tumsa būs klāt pēc nepilnām trim stundām.
Arī atceļā brienam pa pavisam šauru džungļu taku, viena pati es noteikti būtu sabijusies, bet kopā ar jauniešiem jūtos droši. Īpašas cerības ir uz Martinu, jo Kolumbija esot čūskām bagātākā valsts pasaulē. Smejamies, ka, satiekot čūsku, viņš no tās izlocīs kādu formu kā Šrekā un uzdāvinās mums. Vispār grūti atcerēties jokus visas dienas garumā, bet mēs smejamies gandrīz nepārtraukti. Kolumbija, Koreja, Latvija – it kā esam ar tik dažādu pieredzes bagāžu, tomēr saprotamies lieliski. Saceram arī komiskas dziesmiņas par kokosriekstiem, kas krīt uz galvas, un tamlīdzīgi. Tāpat izklaidējam cits citu ar stāstiem par savām valstīm. Es, piemēram, tagad detaļās pārzinu vēršu cīņu specifiku Kolumbijā.
Saulrietu sastopam uz salas savienojušā tilta, bet, kad beidzot nonākam līdz mūsu namdurvīm, ir pavisam tumšs. Vakariņas atkal ieturam kopā ar spāņu pāri, viņi rīt dodas uz Kambodžu. Spāņi mums sniedz padomus par Laosu un atstāj detalizētu karti, es atdodu viņiem savu Kambodžas sim karti, varbūt izdosies to vēl lietderīgi izmantot. Arī jauniepazītās spāņu meitenes mūs atrod, un pamazām sarunas pāriet šajā valodā. Kompānija lieliska, bet mēs ar Sonmi ejam gulēt, pēc svelmē nostaigātiem kilometriem 15 nogurums gāž no kājām.
- gada 21. decembris, 42. diena
Izdevumi:
Naktsmītnes – 1 eur
Proviants – 6 eur
Kopā – 7 eur
Bilance: – 300 eur
