Pārmaiņas pēc sākam dienu lēnām – es rakstu, pārējie lasa. Tad aizstaigājam līdz veikalam un atkārtojam vakardienas joku ar maizi un tunci, šoreiz nopērkam vēl kaudzi tomātu. Mums kaimiņos spāņu pāra vietā ir ievākušās spāņu meitenes, šķiet, šis patiešām ir lētākais bungalo salā.
Šodien esam nolēmuši “netrakot”, jo no vakardienas pastaigas manas kājas ir pleķos, arī pārējie joprojām jūtas viegli saguruši. Mūsu sala ir daudz mazāka, apiesim lēnām garām apkārt tai. Lielākoties gar salas krastiem sabūvēti bungalo tūristiem, vietējo mājas ir nedaudz tālāk no upes. Pa salu klīst bifeļi, govis, vistas un citi zvēri, vienīgi resni cūķi piesieti pie siles dūšīgu koku ēnā.
Pusceļā iedzeram augļu kokteili un pošamies atpakaļ, lai paspētu uz saulrietu. No ēdināšanas vietas mums seko brīnišķīgs suns, rādīdams ceļu. Visas kuces priecīgi interesējas par mūsu pavadoni, bet konkurenti šo nikni aprej, dažās vietās pat metas virsū. Tad šis skrien pie mums un meklē glābiņu. Tikai pēc krietnas pusstundas, pēc īpaši nikna sāncenša uzbrukuma, draugs aizskrien mājās.
Kādā ceļa līkumā mūs uzrunā vīrs gados, kurš, noskaidrojis mūsu vecumu un uzmetis aci kāju pirkstiem, ceļa smiltīs zīmē pagātnes ainas un nākotnes prognozes. Ticamības moments, protams, minimāls, bet izklaide neslikta.
Četros pēcpusdienā esam klāt vienā no vietām, kas piedāvā izvizināt ar laivu. Ceļojot pulciņā ir ļoti viegli sarunāt izdevīgus darījumus, par šo izbraucienu katrs maksājam aptuveni 2 dolārus. Stūrmanis mūs aizved uz vienu no šejienes salām, no kuras var smuki vērot saulrietu. Lietus sezonā šī sala ir zem ūdens, bet tagad kāds optimists izveidojis smiltīs vagas, sabēris tajās mēslus vai zemi un sasējis gurķiem līdzīgus augus.
Līdz saulrietam vēl kāds brīdis jāuzgaida. Pārējie fotografējas, mācās salsas un bačatas soļus, tērgā un smejas. Man uznākusi vēlme pēc maza klusuma brīža, piesēžu upes malā un aiztaisu acis. Nezinu, vai pie vainas laba kompānija, mierīga vieta vai jauna valsts, bet es šeit, Laosā, jūtos nesalīdzināmi labāk kā Kambodžā.
Pirms pāris nedēļām, pusdienojot ar vienu spāņu ceļabiedru, apspriedām, kā mums patīk Kambodža. Spānis savilka domīgu grimasi un teica, ka viņam kopumā Kambodža patīk, tomēr kaut kas šeit pietrūkst. Tā kā manas sajūtas bija līdzīgas, lūdzu, lai viņš izskaidro sīkāk, kāpēc tā. Spānis padomāja vēl brīdi un teica, ka, viņaprāt, šī valsts ir pazaudējusi identitāti. Visticamāk, tās ir nesenā kara sekas, no kura Kambodža vēl nav atguvusies līdz galam. Grūti pateikt, vai šim apgalvojumam ir pamats, bet, kā jau minēju iepriekš, es šajā valstī neiemīlējos. Pagaidām Laosā man viss patīk labāk – ēdiens, cilvēki, atmosfēra. Bet, tā kā esmu bijusi tikai salās, tad par valsti kopumā vēl pāragri spriest.
Kad saule tuvojas horizontam, pie apvāršņa parādās zvejnieku laivas, kas steidz mājup. Uz rietošās saules fona tradicionālās Āzijas laivas izskatās kā uzzīmētas. Noskatījušies saulrietu, kāpjam laivā un stūrējam atpakaļ.
Rīt spāņu meitenes dosies prom no Laosas, bet Sanme turpinās ceļu uz Laosas vidieni, tāpēc šovakar ir atvadu vakars. Uzzinājuši, ka spānietes nav pagaršojušas šejienes izslavēto dzērienu Lao Lao – stipru rīsu darinājumu, nolemjam, ka viņas nedrīkst pamest Laosu, nemainot šo faktu. Mūsu hosteļa restorānā šovakar ir izcili nelaipna attieksme, tāpēc izvēlamies studentu variantu – nopērkam veikalā Lao Lao, kolu un ledu, aizņemamies glāzes un dodamies vakarēt uz mūsu bungalo terasi. Drīz vien pieņemam savā pulciņā uz velo garāmbraucošu vācieti. Viens pats Lao Lao ir diezgan pretīgs, bet ar zināmu daudzumu ledu un kolu, tīri neko. Mans kakls ir faktiski vesels, arī iesnas iet uz beigās. Ceru, ka Lao Lao piebeigs pēdējos vīrusus manā ķermenī un rīt būšu pavisam vesela.
2016. gada 22. decembris, 43. diena
Izdevumi:
Naktsmītnes – 1 eur
Proviants – 13 eur
Atrakcijas – 2 eur
Kopā – 16 eur
Bilance: – 296 eur
Agnese
Man bija otrādi – es Laosā neiemīlējos. Kambodžā gan. Nezinu, vai tā ir sakritība, ka es ceļoju pretējā virzienā.