Ja man vajadzētu nominēt kādu ķīnieti pieklājīgākajam šīs tautības pārstāvim, KG noteikti kvalificētos. Vakar aizdevu viņam mazliet naudas, jo KG bija beigušies dolāri un rieli, šorīt viņš mani sagaida jau septiņos, lai atdotu parādu. Pamanījis, ka neesmu paguvusi pabrokastot, viņš man grib līdzi dod kaut kādas paciņas, bet atsakos, jo gan jau pa ceļam kas ēdams skries pretim. Un kopumā būšana KG sabiedrībā ir tāda, ka var izbaudīt ārkārtīgi lielas rūpes un uzmanību, par ko esmu viņam ļoti pateicīga.
Atkal jau brīdi pirms noteiktā laika ir klāt busiņš un, atvadījusies no KG, kāpju tajā, lai dotos uz Siem Reap. Lai nokļūtu tālāk uz ziemeļaustrumiem, jāmēro ceļš atpakaļ uz Kambodžas tūristu Meku.
Divpadsmitos dienā iestūrējam Siem Reap, un manas cerības, ka jau šodien pat varēšu noķert nākamo autobusu, izgaist pēc pāris tūrisma aģentūru aptaujāšanas. Autobusi uz Ban Lung (jeb Ratanakiri) kursē tikai agri no rīta. Labi, nopērku vienā no aģentūrām biļeti, turpat pieslēdzos internetam un norezervēju hosteli centrā. Tas ir mazliet dārgāks nekā nomalē zināmais, bet ar lielo somu negribas mērot to gaisa gabalu.
Nolieku somu, mazliet parakstu un tad aktivizēju kaučsērfingā “hang out” iespēju – man kompānijā piesākās Jin Jin, meitene no Honkongas, kas jau ilgus gadus dzīvo Londonā. Satiekamies uz pusdienām, pēc tam kopā klīstam pa pilsētu.
Pārmaiņas pēc aizstaigājam uz otru upes krastu, kur man līdz šim nav iznācis pabūt. Kā izrādās, tur ir pilns ar mazām ieliņām, kurās ieslēpušies viesu nami, kafejnīcas, mazi veikaliņi – pavisam mīlīgs rajons. Atgriežoties centrā uzejam vietu, kur vietējās sievietes no plastmasas maisiņiem darina paklājus, somas, maciņus un citus smukumus. Varu palielīties, ka mana mamma arī ko tādu piekopj un viņai sanāk tikpat smuki, ja ne vēl smukāk. Bet jāteic, ka šai nodarbei Āzijā ir īpaša nozīme, jo izejmateriālu, kas tiek savākti ceļa malās, šeit nudien netrūkst.
Vakarā esmu sarunājusi satikt Szabolcu, viņš joprojām ir Siem Reap. “Tiekamies parastajā vietā, blakus “Hard Rock Cafe””, viņš raksta. Tas ir tik jauki – ceļojot pabūt “ierastajās” vietās. Szabolcs sēž tieši pie tā galdiņa un tieši tajā vietā, kur iedomājos. Abi esam priecīgi par neplānoto atkalredzēšanos – iztukšojam zināmu alus daudzumu un aizejam vakariņās uz bufetes tipa vietu, kur par 5 USD var cept un grilēt (un ēst) uz nebēdu. Esam gan drusku pavēlu un beigās paliekam pēdējie apmeklētāji, bet tas mums netraucē nogaršot visu, kas kārojas. Ņemot vērā Szabolca pavāra pieredzi, pamatā ļauju darboties viņam. Man patīk, ka šis ik pa brīdim aizraujas un sāk stāstīt, kā pareizi pagatavot vienu vai otru ēdienu, tad pats sevi apsauc, ka pietiek par darbu runāt. Paēduši atkal šķiramies, jo man rīt jāceļas jau sešos, lai noķertu autobusu uz Ban Lung.
2016. gada 16. decembris, 37. diena
Izdevumi:
Naktsmītnes – 4 eur
Proviants – 9 eur
Transports – 6 eur
Kopā – 19 eur
Bilance: – 282 eur