Siem Reap apkaime no velo perspektīvas

Septiņos no rīta paraugos uz mūsu desmitvietīgo istabu, un skats ir kā parasti – pretējā galā šņāc Maurus, visas pārējās gultas ir tukšas. Cīruļi. Bet, protams, šeit ir jēga piecelties agrāk, kamēr saule vēl nekarsē, tad pagulēt diendusu un atkal doties dzīvē vakarā.

Neesmu izlēmusi, vai nomāt velosipēdu hostelī vai kaut kur pilsētā, tāpēc sāku ar apvaicāšanos – cik tas prieks maksā tepat. Pārsteigums – velosipēdi šajā divu dolāru hostelī ir bez maksas. Lai gan neesmu riteni pieteikusi, man atļauj paņemt vienu no trim šejienes braucamajiem. “Vienīgi, ja brauksi uz tempļiem, tad mēs prasīsim naudu”, paskaidro darbinieks. Bez sirdsapziņas pārmetumiem atbildu, ka uz tempļiem nebraukšu. Tas, ka, visticamāk, attālumā ziņā nobraukšu tikpat vai pat vēl lielākus attālumus nekā uz tempļiem, paturu pie sevis.

Szabolcs ir jau gaida mūsu norunātajā vietā, viņa spēkrats izskatās vēl bēdīgāks nekā manējais. Bet abi uz priekšu kust, vienas dienas ekskursijai būs gana labi. Esam nolēmuši ārā no pilsētas tikt pa vienu no šosejām, kas ir diezgan izaicinošs pasākums. Autobusi, mašīnas, mopēdi, velosipēdi, gājēji – visi pārvietojas ņigu ņegu, bet ar lielu vērību pret apkārt notiekošo. Mēs iekļaujamies tīri labi un pēc brašas pusstundas tiekam “brīvākos ūdeņos”.

Braucam drusku uz dullo, ik pa laikam pārbaudot kartē, vai apkaimē nav kas interesants. Tā kā netālu ir Siem Reap stadions, nolemjam tam uzmest aci. “Laikam pārāk bieži tas netiek izmantots”, vērdamies nošņurkušajā ainā, secina Szabolcs. Turpinām mūsu braucienu pa vidēja izmēra ceļiem, līdz saku, ka man beidzot pienācis brokastu laiks. Labi, lai es braucot pa priekšu un stājoties vietā, kur kaut ko dod ēst.

Tāda vieta nav tālu jāmeklē, un mēs piezemējamies pie galda, uz kura stāv cepti spingroļļi, nenosakāmas izcelsmes (arī pēc pagaršošanas) plācenīši, olas un eļļā cepta maize. Sapratusi mūsu nolūkus, saimniece sarūpē man toverīti ar marinētiem salātiem un varu mieloties. Viss ir labi līdz brīdim, kad izdomāju apēst vienu bageti ar olu. Kad sāku to lobīt, atceros, ka šeit ir populāras olas ar aizmetušos embriju. Vietējie raugās uz mani ar zināmu ziņkāri, bet es, paralēli lobīšanai, konsultējos ar ceļabiedru, kā man vajadzētu rīkoties. Beigās atstāju aizdomīgās daļas un apēdu pārējo, kas garšo kā normāla ola. Szabolcs jau ir ieturējies viesnīcā, tāpēc iztiek ar kafiju un viena springroļļa nogaršošanu, kurus es tā slavēju. Par divām kafijām un visu apēsto šeit jāmaksā pusotrs dolārs – pavisam citas cenas nekā pilsētā.

Kādā brīdī pamanu izkārtni – podnieka darbnīca. Jāpiestāj un jāpalūko, kas tur notiek. Šodien ir svētdiena un nekas dižens tur nenotiek, bet saimniece ir mājās un ļauj mums papriecāties par viņas darbiem. Laikam jau esam viņai iepatikušies, jo podniece mums uz ašu roku nodemonstrē viena trauciņa veidošanu un pēc tam ļauj arī man iebāzt pirktus mālos. Piedošanu par video beigām, kaut kāda migla uznāca.

Agrā bērnībā esmu ko tādu mēģinājusi, bet, protams, viss aizmirsies. No malas process izskatās tik vienkāršs, bet, kad pašam jādara, nekas prātīgs nesanāk. Podnieces piecgadīgā meita cenšas man nākt palīgā, bet tāpat ar rezultātu īpaši nelepojos, tāpēc saveļu mālu atpakaļ pikās un uzceļu sniegavīru. Szabolcs vēro procesu un zvaigā par mani.

Pēdējā pietura ir kāds vientuļš templis. Ielavāmies tajā pa sānu ieeju un varam pabūt senajā celtnē bez citu cilvēku klātbūtnes. Nezinu, vai Szabolcs to spēj novērtēt, jo vēl nav izbaudījis tūristu pūļus tempļos, bet man šī vieta šķiet kā dāvana.

Pilsētā iznāk atgriezties pa manu ielu un, tā kā klāt ir pusdienlaiks, pirms došanās “pa mājām”, piestājam uz maltīti. Izvēlamies vietējo vietu, kuru mazāk apsēdušas mušas (lasi – ēdiens ir aizsargāts no mušām) un izvēlamies pa telēķim vietējās viras.  Atkal jau garšo lieliski un cena pavisam draudzīga – divarpus dolāri uz abiem. Pēc krietnajām pusdienām jāpiespiež sevi atkal kustēties. Man jau pavisam labi, hostelis ir tepat ap stūri, Szabolcam jāmēro vēl ceļš cauri pilsētai.

Atgriezusies hostelī, ķeros pie rakstu darbiem, tad ieeju dušā, izmazgāju drēbju kaudzīti un – vakars klāt. Tomēr saņemos un aizčāpoju līdz pilsētai vakariņās. Iesākumam izstaigājam nakts tirgu, tad dodamies uz vietu, kur pa ceļam redzēju ļaudis mielojamies ar lielu zivi. Pasūtām tādu pašu un vēl visādas piedevas. Zivs ir ideāla, bet pusi no piedevām nevar ieēst – tās garšo pārāk asi vai dīvaini. Pēc vakariņām atkal izklīstam “pa mājām”. Jāiet laikus gulēt, jo rīt beidzot izmantošu pēdējo tempļu dienas biļeti.

  1. gada 11. decembris, 32. diena

Izdevumi:

Naktsmītnes – 2 eur

Proviants – 10 eur

Kopā –  12 eur

Bilance: – 259 eur

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s