Dejas un fotogrāfijas

“Mēs pavisam noteikti vēl satiksimies”, saka Oļa, un mēs apskaujamies uz atvadām. Samīļoju arī ķīniešus, kas atdevuši savai tautībai vismaz daļu uzticības kredīta. Jaunieši dodas stopēt uz kaimiņu pilsētu, es palieku apdarīt rakstu darbus.

Kad tie ir galā, aunu kājas un dodos uz pilsētas centru. Ejot garām vakardienas masāžas vietai, sanāk smiekli – vajadzēja jau pēc nosaukuma nojaust, ka nekas pārāk labs te nebūs sagaidāms.

_dsf4161

Pilsētā man pustrijos sarunāta satikšanās, bet līdz tam vēl pāris stundas. Klīstu pa ielām uz labu laimi, līdz nonāku parkam līdzīgā vietā. Esmu tā koncentrējusies uz kadru, ka paklūpu aiz ūdens šļūtenes. “Uzmanīgāk, uzmanīgāk”, dzirdu balsi no aizmugures. Pagriežos pret brīdinātāju un saku, ka būs jau labi. Tā nu mēs netālu viens no otra klīstam un fotografējam, līdz sākam pļāpāt.

Szabolcs ir no Ungārijas, bet nu jau padsmit gadus dzīvo un strādā Londonā, nesen pametis šefpavāra pozīciju kādā no turienes kazino un tagad apceļo Āziju. Tā nu nemanot sākam klīst kopā, tad aizejam uz vienu kafiju, tad uz vienu alu.

_dsf4173

Tā nu nemanot pienāk pustrīs, saku ardievas jaunajam paziņam un dodos uz norunāto vietu, lai satiktu Kristoferu, kas man ir solījis parādīt apkaimi. Spānim pirms vairākiem gadiem ļoti iepatikusies Kambodža, un šobrīd viņš šeit strādā viesnīcu un restorānu menedžmentā. Iepazīstamies, tieku pat pie ķiveres, tad kāpjam uz moča un kaut kur braucam. Neapgrūtinu sevi ar domām un šoferi ar jautājumiem – gan jau viņš zina, ko dara. Izrādās, mēs braucam uz mākslīgi veidotu ūdenskrātuvi netālu no Siem Reap lidostas. Vietējie iecienījuši šo kā atpūtas vietu, arī šodien šeit notiek pulka pikniku.

Kad esam apskatījuši ūdeni, šaujam uz dullo kādā no mazajiem ciemata ceļiem. Tas mūs aizved pie  pagodas celtniecības procesā – tagad šie uz katra stūra būvē šādas betona parodijas. Pagodā dzirdama mūzika no tālienes, un Kristofers jau dīdās ritmos.

Drīz vien nonākam arī līdz skaņas avotam – tās ir vietējās svinības, bet tā kā svinētāji ne vārda nerunā angliski, bet Kristofera khmeru valodas zināšanas vēl nav pārāk bagātīgas (viņš to apgūst trīs reizes nedēļā), tā arī paliekam neziņā, kam par godu notiek pasākums. Kolīdz esam pamanīti, tiekam aicināti pievienoties. Labi, kāpēc ne. Galvenā svinību sastāvdaļa ir dejošana, visi iet pa apli, kustēdamies mūzikas ritmos.

Mūs arī vedina dejot – es slēpjos aiz fotoaparāta objektīva, bet Kristofers padodas. Tā nu visi kādu brīdi virpuļo pa apli, bet, kad ieskanas citi ritmi, Kristoferu apstāj bērni un katrs rāda, ko māk.

Pirms dodamies prom, vīrs, kas izskatās pēc šejienes galvenā, par katru cenu grib nobildēties ar Kristoferu. Vai man grūti!

_dsf4254

“Uh, that was a little bit intense”, saka Kristofers, kad esam izbraukuši uz ceļa. Tā vai citādi – esam priecīgi par šādu negaidītu notikumu ceļā. Es visvairāk izbaudu pašu ceļu. Lai gan tas ir smilšains un grambains, garām slīdošās ainavas, mazās norises un cilvēki rada mazu laimes sajūtu. Ja bērni mūs pamana, vairums māj un sauc “hallo”, tikai viens puisītis, ieraudzījis mūs tuvojamies, nomet riteni un aizskrien paslēpties aiz dažus gadus vecākās māsas muguras. Vispār brīnāmies par šādu uzmanību, jo esam tikai kilometrus desmit no Siem Reap.

_dsf4253

Kad sāk tuvoties vakara puse, ceļš kļūst pavisam dzīvs. Ļaudis dodas mājās no darba, lopi no ganībām. Beidzot ieraugu arī “vilcējspēku”, ko man bija pasūtījis Jānis Dzelme savā dienā. Līdz šim biju redzējusi tikai bifeļus brīvsolī, jo šobrīd ir ražas novākšanas, nevis zemes apstrādes laiks. Tagad redzu divus brašuļus, kas velk ratus un dažus jaunuļus, kas seko nopakaļus.

_dsf4311

Cita iespēja bija nobildēt traktoru, bet šeit esmu redzējusi tikai tādus “ķerras tipa” verķus, kurus cilvēki vada it kā stumjot. Lai arī kā, vilcējspēks ir – Jāni, sirsnīgais paldies Tev par dienu!

_dsf4337

Atceļā tempļu kompleksa apsardze atļauj mums šķērsot teritoriju bez biļetes, jo viens no ceļiem uz pilsētu ved caur šejieni. Mēs, protams, uz mazu mirklīti tomēr apstājamies un papriecājamies par Ankorvata ieejas daļu.

Siem Reap tieku nogādāta Foto festivāla norises vietā. Gribu Kristoferam uzsaukt vakariņas par šādu foršu braucienu, bet viņš nopūšas, sakot, ka sešos viņam sākas otrā darba maiņa. No rīta kārtojis viesnīcu jautājumus, tagad esot jāķeras klāt restorānam. Neko darīt. Pateicos un eju skatīties, kas tas par festivālu. Izrādās, šovakar ir noslēguma pasākums ar mūziku un labāko fotogrāfiju demonstrāciju. Izklausās pagalam interesanti, esmu priecīga, ka Kristofers mani ir informējis par šādu notikumu. Uzsitu ziņu Szabolcam – ja nu viņam brīvs vakars, varbūt kas šāds varētu interesēt. Jā, super, drīz būšot klāt.

Szabolcs gan nokavē muzikālo daļu, bet ir klāt uz foto parādi. Pasākuma būtība ir foto plenērs, kurā fotogrāfi, pamatā no Āzijas, nedēļas laikā apgūst visādus trikus un izpilda uzdevumu – veido bilžu sēriju par Siem Reap dzīvi. Lielākā daļa bija izvēlējusies atainot nabadzīgāko dzīves pusi, bet bija arī darbi, kas atainoja ārzemnieku uzdzīvi. Viena meitene bija izvēlējusies fotografēt pārus, ko veido baltie vīrieši un aziātu sievietes. Man visinteresantākais šķita projekts, kur cilvēki tika bildēti ar tādām kā koka brillēm priekšā acīm, ko šeit izmanto, lai pārbaudītu redzi. Projekta ideja bija rosināt cilvēkus nebaidīties meklēt palīdzību pie speciālistiem redzes traucējumu gadījumā, kā arī nēsāt brilles. Tā kā genocīda laikā brilles varēja būt par iemeslu iznīcināšanai, īpaši vecākā paaudze joprojām izvairās tās lietot, lai gan ne suņa neredz.

Kad pasākums ir noslēdzies, ejam uz centru, lai nomedītu vakariņas. Izpētām pāris ielas ēstūžus, bet tumsā lāgā nevar saprast, ko tur dod, tāpēc finālā tomēr nonākam rietumnieku vietā. Esmu pārāk izsalkusi eksperimentiem, tāpēc pasūtu vistas kariju. Tam līdzi nāk maize, mmm. Nekad nedomāju, ka man tā pietrūks maize, agrāk šādu noslieci nemanīju. Paēduši sarunājam rīt kopā izbraukt ar riteņiem, un dodamies katrs uz savu pusi – mūsu naktsmājas atrodas pretējās pilsētas pusēs.

Pēc krietnajām vakariņām man gribas izstaigāties, tāpēc par spīti vēlajam laikam, dodos mājās kājām. Viss jau būtu labi, bet tālāk no centra ielas kļūst aizvien tumšākas, kas vēl būtu štrunts. Galvenā štelle ir suņi, kas dienas karstajā laikā kārtīgi izgulējušies, tagad pulcējas kopīgām vakara pastaigām. It kā jau Āzijas suņi ir mierīgi, tomēr ieraugot tumšā ielā četrus, piecus palielus eksemplārus kopā, sajūta nav diez ko omulīga. Kad tieku otrpus hosteļa vārtiem, atviegloti uzelpoju. Sargs prasa, kas par lietu, atbildu vienā vārdā – suņi. “Ā, nu parasti viņi neko nedara, vienīgi mukt nevajag, tad gan šie skries pakaļ,” viņš paskaidro ar smaidu. Ok, nākamreiz laikam tomēr ņemšu tuktuku.

  1. gada 10. decembris, 31. diena

Izdevumi:

Naktsmītnes – 2 eur

Proviants – 14 eur

Kopā – 16 eur

Bilance: – 267 eur

One response to “Dejas un fotogrāfijas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s