Tuktuka šoferi ir lieliski informēti par nakts autobusa pienākšanas laiku un, kolīdz izkāpjam no busa, mūs apstāj bariņš ar saviem “madam, tuktuk, where are you going?”. Tā kā mans divu dolāru hostelis atrodas pilsētas nomalē, saprotu, ka šoreiz vajadzēs ar šiem draudzēties. Nokaulēju cenu no pieciem līdz trim dolāriem un varam braukt.
Kad nonākam pie hosteļa, sāk aust gaisma. Nolieku somu, bet reģistrēties vēl nevar. Hmm, ja jau esmu tik agri augšā, varbūt ir vērts pa taisno šaut uz tempļiem. Iepazīstos ar tuktuka šofera standartpiedāvājumu – mazais aplis, kas ietver visu lielāko tempļu apskati, maksā 15 USD, bet lielais – kur mazāk tempļu, bet lielāki attālumi – 18 USD. Vai teorētiski var izbraukt abus apļus vienā dienā? Var, bet tas esot 30 USD. Vārds pa vārdam, tiekam līdz 20 USD. Joprojām nezinu, vai tas ir pārāk labs piedāvājums, bet man ir apnicis kaulēties un gribu paspēt līdz tempļiem, kamēr vēl ir rīta gaisma, tāpēc piekrītu cenai un dodamies ceļā.
Iesākumā tieku aizvesta uz kaut kādu pilsētas nomalē esošu milzu ēku, kurā var nopirkt ieejas biļetes – vienai dienai cena ir 20 USD, trim – 40 USD, nedēļai – neatceros. Izlemju par labu trīsdienniekam. Uz biļetes ir uzdrukāti datumi – tā derīga jebkuras trīs dienas nedēļas laikā. Vēl uz biļetes ir arī fotogrāfija, laikam pārāk bieži tūristi nodevuši biļetes cits citam. Pirmo reizi biļeti pārbauda jau pie iebraukšanas tempļu teritorijā, tad tā jāuzrāda pie katra tempļa ieejas – nekādas šmaukšanās!
Pirmais templis mūsu maršrutā ir izslavētais Ankorvats, kas kļuvis par Kambodžas simbolu. 12. gadsimtā celtais tempļu komplekss atainots uz valsts karoga un neskaitāmiem mākslas un tai attāli pietuvinātiem objektiem. Ankorvats ir lieliski saglabājies un arī zināms kā tūristu apmeklētākā vieta šai valstī. Tam nu es varu piekrist. Lai arī tempļu komplekss ir milzīgs, grūti atrast nomaļu, cilvēku brīvu kaktu.
Īpaši izceļas ķīnieši. Lai gan neuzskatu sevi par rasisti, manī dzima dažādas, nebūt ne tās cēlākās domas, ko varētu izdarīt ar dažiem eksemplāriem. Kāpēc? Pirmais, kas izbesī, ir viņu daudzums. Lielākā daļā pārvietojas grupās. Joka pēc nostāvēju vienā ejā un izveicu eksperimentu – ja kaut viens no kādiem 40 cilvēkiem būtu uz brītiņu pakāpies malā, es varētu mierīgi turpināt savu ceļu pretējā virzienā, tas arī ne visai samazinātu grupas pārvietošanās ātrumu, jo viņiem tāpat bija jāuzgaida, kamēr caur durvīm izlien iepriekšējais dalībnieks. Rezultāts – protams, nevienam neienāca prātā mani palaist, lai gan, manuprāt, diezgan nepārprotami paudu savu vēlmi ar neverbālām metodēm. Diez vai verbālās būtu palīdzējušas, jo vairums nesaprot angliski. Otrā lieta: viņi ir drausmīgi skaļi – sākot no gida dziedošās uzstāšanās, līdz aplausiem un sakliegšanos savā starpā. Treškārt, viņi mīl fotografēties. Ja templī ir kāda arka, tajā noteikti būs iestājies ķīnietis. Vismaz viens. Ceturtā lieta – rietumnieki parasti pagaidīs, kamēr tu būsi nofotografējis izvēlēto kadru un tad paies garām, ķīnieši bez aizturēm nostāsies tieši tavas kameras priekšā un cits ķīnietis priecīgi viņu nobildēs. Atvainojos par šo “jūtu uzplūdu”, bet ķīnieši bija diezgan būtiska šodienas sastāvdaļa.
Kad esmu izstaigājusi Ankorvatu, dodamies tālāk uz Bayon templi, kas zināms arī kā daudzo seju templis. Pie sevis domāju, ka šī vieta varētu būt iedvesmojusi GOT seriāla veidotājus pēdējās sezonas “Many-face-God” tēlam un templim. Sejas ir pasakaini mierīgas, tās nespēj satraukt pat ķīniešu bari.
Kādā brīdī, bēgot no pūļiem, iešauju vienā sānu ejā un pēc brīža saprotu, ka esmu vienu līmeni zemāk nekā pārējie. Te beidzot nav neviena un var netraucēti klīst pa krēslainajiem un drēgnajiem gaiteņiem. Tāda sajūta, ka, uzkāpjot uz nepareizās plāksnes, atvērsies lūka vai izšausies šķēps, pārtraucot nelūgta ciemiņa ierašanos.
Ja man iepriekš šķita, ka tempļos ir daudz cilvēku, tad domas maina Ta Prohm, kas pēdējos gados zināma arī kā filmas “Lara Croft: Tomb rider” (latviskota kā “Lara Krofta: kapeņu izlaupītāja”) viena no uzņemšanas vietām. Kā jūs iztēlojaties šo vietu, droši vien aptuveni šādi – milzīgie koki saauguši kopā uz mūžu ar senajiem mūriem, radot īpašu dabas un civilizācijas satikšanās vietu.
Tas viss tur ir. Neticams skaistums. Kaut ko tik iespaidīgu es sen neesmu redzējusi un priecājos redzēt. Tomēr realitātē aina ir aptuveni šāda.
Esmu vairāk nogurusi no cilvēkiem nekā pašas staigāšanas, lai gan arī šī nodarbe neizpaliek. Lai uzrāptos augšup pa bieži vien stāvajām kāpnēm un visu laiku cilātu kājas pār sliekšņiem, zināms enerģijas daudzums nepieciešams.
Tomēr no šī brīža viss mainās. Nākamie tempļi nav tik ļoti slaveni, attiecīgi tajos var bieži veldzēt ķermeni un priecēt acis kādā no neskaitāmajām ejām. Uz vienu no tempļiem ved koka celiņš virs ūdens klaja – pats templis galā tāds nekāds, bet pastaiga – fantastiska. Manu vismīļākā tempļa statusu iekaro Preah Khan, kuru no visām pusēm sargā bezgalvaini akmens vīri. Šis templis nav tik labi saglabājies un lielākā daļa eju ir aizgruvušas, tomēr skati, kas atklājas, vērīgāk ieskatoties, ir pavisam burvīgi – aiz koku zariem un sūnām dejo dieviete vai pretim veras mūžīgā lūgšanā apskaidroto akmens vaibsti. Šeit man pazūd laiks un nogurums. Klīstu apkārt stundu vai divas un esmu citā dimensijā.
Atgriežos tagadējā un kāpju tuktukā uz pēdējo pieturas punktu – saulrieta vērošanu no Phnom Bakheng tempļa, kas atrodas kalna galā. Vēl gan līdz saulrietam ir kāds laiciņš, bet šoferis apgalvo, ka šai vietā esot jāierodas savlaicīgi. Uzrāpjos augšā un kārtīgi izstaigāju visus stūrus. Šī diena bijusi tik gara un, par spīti ķīniešiem, ļoti spilgta un krāšņa. Līga Slenge (piedošanu, ja uzvārdā nepieciešamas garumzīmes) ir veltījusi man krāšņus iespaidus, tāpēc veltu šo dienu Līgai un sūtu lielum lielos paldies!
Kad apnīk vērot apkaimi, pievēršos cilvēkiem – vairums sasēduši uz kāpnītēm pa tempļa perimetru un gaida saules rietēšanu. Īpaši skaisti izskatās četri mūki, kuriem dažas cilvēciskās vājības nav svešas.
Līdz rietam vēl ir kāda stunda, bet šovakar ir apmācies, attiecīgi nekāds krāšņais skats nav sagaidāms. Un nogurums pēc nakts autobusa un garās dienas ir tāds, ka baidos aizmigt uz tempļa kāpnītēm. Labi, jābrauc mājās. Kad kāpju lejup pa stāvajām kāpnēm, saprotu, ko šoferis domāja ar savlaicīgu ierašanos – tā kā šī vieta vienlaicīgi var uzņemt 300 apmeklētājus, lejā pulcējas krietna rinda. Augšā var tikt tikai tad, ja kāds dodas prom. Turpinu ceļu lejup pa kalnu un visu laiku pretī nāk ķīniešu pūļi, esmu diezgan pārliecināta, ka saulrietu viņi sagaidīs rindā. Visā lejupceļā piefiksēju tikai četrus citas izcelsmes cilvēkus, kurus atļaujos pabrīdināt par priekšā stāvošo “pārsteigumu”.
“Vai tev rīt būs vajadzīgs tuktuks?”, atvadoties prasa šodienas šoferis. Pateicos un atsakos. Var jau būt, ka pat būs vajadzīgs, bet ne konkrētais. Vairākas reizes malacis bija tā noslēpies, ka krietnu laiku meklēju viņu citu tuktukistu pūlī, kā arī pusdienās viņš mani aizveda uz dārgāko vietu, ko biju redzējusi Āzijā (no kurienes, protams, es nekavējoties aizlaidos).
Hostelī izvelku datoru un saņemos vienam ierakstam, bet ilgāk par astoņiem vakarā nevaru noturēt acis vaļā. Rakstīšanai nāksies pagaidīt – tagad priekšroka ir miegam, jo esmu sarunājusi rīt ar hosteļa meitenēm braukt noskatīties izslavēto saullēktu pie Ankorvata.
2016. gada 7. decembris, 28. diena
Izdevumi:
Naktsmītnes – 2 eur
Proviants – 6 eur
Transports – 23 eur
Atrakcijas – 12 eur
Kopā – 43 eur
Bilance: – 261 eur
Maija
Patiešām elpu aizraujošs skaistums…
Āzija rullē!
Hehe, es jau teicu Preah Khan ir īpašs. Templis ar lielo burtu. Ķīnieši jā…. Identiski iespaidi. Pa vienam viņi ceļot nemāk un klusi uzvesties arī nemāk.
Agnese
Njā, es “izbaudīju” tos pašus ķīniešus, bet fotografēšanos vēl trakāku – sākumā katrs no viņiem grib savu individuālu bildi, pēc tam grupiņās dažādās kombinācijās un visbeidzot visi kopā.
L.
Paldies, tiešām skaistas bildes! Noskaņas ļoti skaistas, un bildēs iespaids, ka tur nav ne 1% no visas tās tūristu varzas, kas noteikti bija realitātē. Apbrīnoju Tavu pacietību, jo tie ķīniešu bari varētu būt tiešām drausmīgi uz nerviem krītoši. Šveices kalnos vietējie pedanti bija spiesti ierīkot ķīniešu vilcienu un normālo cilvēku vilcienu, jo šie ne tikai bļaustījās, bet arī spļāva uz grīdas utt.
Āzija rullē!
Informēju, ka ķīnieši ir apsēduši pat arī Bangkoku. Jutos kā Ķīnā.
RikReg
Bāc, nevaru saprast, kur tad es īsti biju, bet, 2 mēnešus stopējot Ķīnā, man ķīnieši nelikās nemaz kaitinoši. Tieši otrādi – bezgala izpalīdzīgi. Ok, neesmu bijusi nevienā citā Āzijas valstī, nevaru salīdzināt, varbūt ceļojumos dodas sliktākie šīs nācijas pārstāvji 😀