Autobusu piedzīvojumi

Garākie un krāšņākie ieraksti parasti rodas no rīta, īpaši tad, ja nekur nav jādodas un var vēlreiz lēnītēm pārcilāt iepriekšējās dienas notikumus un izjūtas. Tā nu pāris stundas malkoju rīta kafiju un rakstu, pēc tam dodos ierastajā pastaigā gar jūru. Man, kā pludmaļu nemīlim, šī vieta patiesībā ir diezgan labi iepatikusies, gandrīz vai žēl, ka šovakar jādodas prom.

Pludmalē vēlreiz uzskrienu virsū Gošai, atkal mazliet patērzējam. Pēc tam dodos izņemt izmazgāto veļu. Viss izskatās glīti sapakots, bet, kad pārkrāmēju drēbes somā, konstatēju, ka iztrūkst kāda vitāli svarīga detaļa. Dodos atkal pāri ielai un izstāstu savu “bēdu” mazgātavas meitenēm. Nepaiet ne pusstunda, kad detaļa tomēr atrodas. Vells, ka tomēr jāuzmana tās veļas lietas, lai “inputs” neatšķirtos no “outputa”.

Fils šodien darbu beidz nedaudz ātrāk un ir gatavs man palīdzēt “notriekt” pēdējās stundas līdz autobusam. Uzpēlējam pāris biljarda partijas, tad atkal aizšaujam līdz ciematam. Kad piestājam motodarbnīcā, palūdzu, lai viņš man parāda savu pieredzes bagāto moci. “O, ir pagājis zināms laiks, kopš kāds uz tā kaut ko rakstījis”, Fils paziņo un pasniedz man marķieru kaudzīti. Kad ieraugu moto, saprotu kāpēc – tas ir noklāts ar dažādiem laba vēlējumiem no visām pasaules malām. Uzrakstu savu “šeit bija Koļa” un nobildēju arī pašu Filu, vakar kaut kā “nesanāca laika”.

_dsf3411

Tā kā autobusā man, visticamāk, ēst neko nedos, aizbraucam vakariņās uz vienu no gardajiem un lētajiem krodziņiem. Paēduši dodamies atpakaļ pie jūras, kur šobrīd notiek saulriets. Noskatāmies to un tad jau ir laiks atvadīties – pēc minūtēm divdesmit būs klāt mans “pick-up”. Pateicos Filam par stāstiem, kompāniju un apkaimes izrādīšanu, un apsēžos viesnīcas foajē gaidīt savu busu. Pirms norunātā laika – 6:30 tas neierodas. Arī 6:30 busa nav. Kad pulkstenis rāda 6:50 un nekas nav mainījies, sāku kļūt nemierīga. Vēršos pie viesnīcas administratores ar jautājumu, vai man vajadzētu satraukties par šo jautājumu.

–  “Kur jūs rezervējāt biļeti?”, viņa prasa.

– “Vienā no tūrisma aģentūrām, kas atrodas uz šīs ielas.”

–  “Nu redz, kāpēc nerezervējāt pie mums, mēs arī tirgojam biļetes?”

–  “Nu, varbūt tāpēc, ka jūsējās ir gandrīz divas reizes dārgākas.”

“This is funny,” viņa nopūšas un saka, ka tagad tā esot tikai un vienīgi mana problēma, ko es varot risināt ar savu aģentūru. Argumenti, ka aģentūra ir otrā pilsētas pusē un, ka var būt situācija, ka buss atbrauc, kamēr es pie viņiem soļoju, darbinieci nemaz nepārliecina. “Labi, es varu piezvanīt uz norādīto numuru, bet tas maksās 10 000 minūtē (2,5 USD),” viņa paziņo. Ej tak tu ellē. Bizness ir bizness, bet manā skatījumā ir jābūt kaut kādai vietējā biznesa solidaritātei vai attieksmei pret mani kā klientu, kas tomēr šeit palicis četras naktis.

Mēģinu piezvanīt no sava telefona, bet kaut kādu iemeslu pēc tas neizdodas. Neko darīt – veļu vien somu plecos un apbruņojos ar cerību, ka atcerēšos, kur atradās mazā aģentūra. Tagad tumsā viss izskatās citādāk nekā dienā, tomēr aptuvenu vietu atminos. Ieeju blakus esošā krogā un īsumā ilustrēju situāciju. Arī viņi ir šokā par viesnīcas attieksmi un uzreiz piezvana aģentūrai. Pēc pāris minūtēm klāt ir aģentūras pārstāvis – viss kārtībā. Pateicos bāra ļaudīm un sekoju aģentūras vīram. Busiņš gaida pie aģentūras, tā arī nezinu, vai tas būtu mani braucis savākt vai nē.

Iekāpju transportā un mēs dodamies ceļā. Īpaši tālu gan netiekam. Kolīdz mikrobuss izbrauc ārpus pilsētas gaismām, tam pārsprāgst riepa. Pārējie pasažieri sāk satraukti vaicāt šoferim, vai tas nozīmē, ka mēs nokavēsim lielo autobusu, bet tiekam mierināti, ka viss tiks atrisināts un autobuss pagaidīs. Pēc pusstundas atbrauc cits mikriņš, pārsēžamies tajā un tiekam aizvesti līdz pilsētai.

Jā, lielais buss mūs tik tiešām gaida, tiekam savietoti pa lažiņām un dodamies tālāk. Tas, ka rezervējot hosteli, ir vērts painteresēties, vai tava guļvieta ir lejas vai augšas stāvā, katram krupim skaidrs, bet, ka šis pats jautājums ir jāuzdod arī pērkot nakts autobusa biļeti, man ir jaunatklājums. Protams, man ir augšējā gulta – tāds šaurs un tieši manam augumam radīts pasākums ar nelielu barjeru galvas pusē. Es arī statiskās gultās otrajā stāvā jūtos ne pārāk omulīgi, bet šeit, kur viss šūpojās un kratās, ir pavisam amizanti. Neraugoties uz to, miegs tomēr mani apciemo. Pamostos tajās reizēs, kad šoferis nebalsī bļauj, ka ir apstāšanās pietura, pēc tam atkal iemiegu. Kādā brīdī pamostos no pasažieru rosības. Esmu pārliecināta, ka šī ir kārtējā pauze, bet pretim gulošais pārītis mani apgaismo, ka esam atbraukuši. Ou, Siem Reap, jālec laukā!

  1. gada 6. decembris, 27. diena

Izdevumi:

Proviants – 4 eur

Transports – 12 eur

Citi – 2 eur

Kopā – 18 eur

Bilance: – 238 eur

One response to “Autobusu piedzīvojumi

  1. Mana šorīta pieredze ar busu no Kampong Cham uz galvaspilsētu. Dienu iepriekš tika nopirkta biļete caur hoteli un sarunāts, ka būs pickup ar tuktuku 9:15 no hoteļa līdz busam kurš atiet 9:30.

    9:10 esmu hoteļa recepsijā, gaidu. Pienāk 9:15, nekas nenotiek. Tuktuka nav, neceļu ne ausis. Gaidu. Ap 9:20 jau sāk uztraukties recepsijas meitene, kas notirgoja man biļeti dienu iepriekš. Saka man: Wait a moment, mister. Es neceļu ne ausis, gaidu. Precīzi 9:30, kad jau jāatiet busam, parādās arī tuktuks un mēs braucam. Protams, lielais buss nekur vēl nav aizbraucis un gaida mani. Tā ir Āzija, laika jēdziens viņiem tāds nosacīts. Nav vērts satraukties.

    P. S. Apstiprinu, ka galvaspilsētā ik pa laikam uzlīst lietus. Pagaidām tas netraucē, lai arī lietussarga, protams, nav :)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s